Kura pirmā – Grobiņa vai Kuldīga? Kā Latvijas pilsētām un objektiem veicas ceļā uz UNESCO pasaules mantojuma sarakstu 0
Ceļš uz UNESCO Pasaules mantojuma sarakstu ir process, kurā jau viss, ko tas ietver, – kultūras mantojuma vietu sakārtošana un zinātniskā izpēte, labi noregulētas mantojuma pārvaldes sistēmas izveide, sabiedrības izglītošana mantojuma lietās, būtisks pienesums vietējai ekonomikai – ir tik nozīmīgs, ka pat sen ilgotais rezultāts vairs ir tikai kā ļoti augsta pievienotā vērtība.
Šāds bija viens no “KZ” secinājumiem, noskaidrojot, cik tad tālu šovasar ceļā uz šo prestižo sarakstu atrodas dažādas Latvijas pilsētas un objekti.
Spēles noteikumi
Pirms pieteikties UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā, vērtībai jābūt jau izturējušai kritērijus, lai iekļūtu Nacionālajā sarakstā. UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas (LNK) Kultūras sektora vadītāja Ieva Švarca teic, ka neviens no augšas neko nenorādot un ka “saraksti veidojas vispirms no kopienas, sabiedrības, pašvaldības, institūciju iniciatīvas”.
Piemēram, Cēsu pašvaldība ir interesējusies par šādām iespējām, bet formāli vēlme pausta nav. Sacensība par iekļūšanu Pasaules mantojuma sarakstā savā ziņā ir mērošanās spēkiem par mantojuma naratīviem, kas starptautiskā mērogā tiek definēti.
“Ja pasakām, ka viena kultūras mantojuma vieta ir izcilākais baroka dārzu ansambļa piemērs pasaulē, tad eksperti izvērtē šī apgalvojuma zinātnisko pamatotību, un, tikko tas tiek apstiprināts kā izcilākais paraugs attiecīgajam stilam (tas var attiekties arī uz senkapiem, ģeoloģiskajiem veidojumiem u. c.), vairs netiek pieņemtas nominācijas, kas apstiprina tādu pašu stāstu,” stāsta UNESCO LNK pārstāve.
Savukārt Nacionālā saraksta mērķis ir novērtēt, vai attiecīgajai vietai ir pārnacionālas vērtības potenciāls.
Nākamo pieteikšanos uz to UNESCO LNK izsludinās 2020. gada sākumā, un tā turpināsies līdz 30. jūnijam. Unikālā vērtība; autentiskums un integritāte (autentiskās vērtības piesātinājums konkrētajā vietā); labi noregulēta mantojuma pārvaldība – šie ir pamatvaļi, kuriem jāatbilst, lai pretendētu uz iekļūšanu UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā.
Ieva Švarca norāda, ka katrs mantojuma veids ir ar savām prasībām un riskiem: “Piemēram, Kuldīgā ir ļoti labi noregulēta apbūves noteikumu, restaurācijas atbalsta sistēma, kam jāsargā vēsturiskā apbūve, bet Grobiņā pārvaldības risinājumiem jāspēj novērst riskus, kas saistās ar mantračiem.”
UNESCO spēles noteikumi paredz – lai pieteiktos nominācijām, jābūt ļoti nopietni izstrādātam zinātniskajam pamatojumam. Pieteikumu vērtējot, piemēram, ņem vērā, kur un cik daudz ir autentisko elementu, kas apstiprina stāstu, kurš izvirzīts kā unikālā vērtība.
Kuldīga – fokuss uz Kurzemes-Zemgales hercogistes laiku
Kuldīgas vecpilsēta kā Kurzemes-Zemgales hercogistes pirmā galvaspilsēta un ar savu unikālo apbūvi un vēsturiski saglabājušos ielu tīklu labākā saglabājusies liecība par šo vēstures periodu mūsdienās.
Ar šādu vēstījumu, paužot savu unikalitāti pasaules mērogā, tuvu finiša taisnei ceļā uz UNESCO pošas Kurzemes pērle Kuldīga.
“Ideja par to, ka Kuldīga ir ar kaut ko citāda nekā citas mazpilsētas Latvijā, tika atskārsta jau pirms 22 gadiem. Ejot pa pilsētas ielām, sajutīsiet gan ielu plānojumu, kas izveidojies jau pirms hercogistes, gan arī padomju laikos, tomēr autentiskums ir saglabāts – iespējams, arī pateicoties metodēm, ar kurām tas nav pārpucēts,” teic Kuldīgas pašvaldības Vecpilsētas pārvaldības speciāliste Sintija Vītoliņa.
Mērķtiecīgs un plānveida darbs, lai Kuldīgas unikālā vērtība, pirmkārt, saglabātos un, otrkārt, tiktu arī pasaules līmenī novērtēta, sācies jau 1997. gadā – drīz pēc tam, kad Latvija pievienojās UNESCO konvencijai par pasaules kultūras un dabas mantojuma aizsardzību.
Lai kāda vieta varētu pretendēt uz iekļaušanu UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā, tai vispirms jātiek Nacionālajā sarakstā, un arī tādēļ ir jāsagatavo pieteikums UNESCO – Kuldīga to ar arhitekta Pētera Blūma zinātnisko palīdzību paveica no 2004. līdz 2011. gadam. Galvenie četri “vaļi”, lai ceļu varētu turpināt uz Pasaules mantojuma sarakstu, ir objekta vēsturiskā vai vispārējā izpēte, sabiedrības izglītošana, iesaistīšana, mantojuma aizsardzība, tēla veidošana, popularizēšana.
Vispirms, 2009. gadā, tikusi veikta visu Kuldīgas vecpilsētas ēku skrupuloza izpēte un inventarizācija. Sintija Vītoliņa rāda mapi par Baznīcas ielas mājām, kurā iekļautas gan nama anketas, gan fotogrāfijas, tāpat ēkām veikta zondāža, pa periodiem nosakot krāsas.
Iegūtā informācija apkopota kartē, veicot izpēti pa periodiem un īpaši izceļot apbūvi, kas radusies līdz 1797. gadam (Kurzemes-Zemgales hercogistes posmam). Veikta ēku kopējā autentiskuma pakāpes pārbaude, arī to atspoguļojot kartē. 2014. un 2017. gadā klajā nāca divi apjomīgi pētījumi “Kuldīga: arhitektūra un pilsētbūvniecība” (Jāņa Krastiņa redakcijā) un “Kuldīga: laiki, cilvēki, ainava” (Aijas Mellumas red.).
Kuldīgas iedzīvotāji ir lepni par savu šarmanto vecpilsētu, tomēr sākotnēji bijis “liels ilgu gadu darbs”, līdz šī izpratne izveidojusies.
Vecpilsētas nami atrodoties gan privātīpašumā, gan kopīpašumā. Lai rosinātu privātos īpašniekus, biedrības un dažādas organizācijas namus atjaunot, Kuldīgas novada pašvaldība rīko konkursu, kurā iedzīvotājiem iespējams pretendēt uz tās līdzfinansējumu līdz 50% no kopējām restaurācijas izmaksām (ne vairāk kā 10 000 eiro gadā).
Latvijas simtgades priekšvakarā 16. novembrī no iznīcības izglābtā ēkā Baznīcas ielā 30 atklāja Kuldīgas restaurācijas centra jaunās telpas, kur kuldīdzniekiem ir iespēja pieredzējušu meistaru vadībā pašiem restaurēt savus logus un durvis. Centrs ir izveidots jau 2010. gadā – Sintija Vītoliņa teic, ka sākotnēji pieteikušās tikai četras ģimenes, bet tagad gribētāju tik daudz, ka vienā gadā pat visus nevar apmācīt.
Iedzīvotājiem ir pieejami vecpilsētas apbūves noteikumi attēlos, siltināšanas, vēsturisko jumtu ceļveži u. c. un drīz – arī apmetuma metodika, kas tapusi sadarbībā ar Rīgas Tehnisko universitāti. Starp citiem līdzīgiem dokumentiem izstrādāta arī, piemēram, reklāmu metodika, jo Kuldīgā tās atšķiras no citām pilsētām, arī – apstādījumu koncepcija.
“Ir svarīgi rūpes par mūsu vēsturisko mantojumu nepadarīt par kaut ko dārgu, sarežģītu un grūti izprotamu, tā ir ikdienišķa lieta, cilvēku dzīves sastāvdaļa – dzīvot vecā ēkā, senā vidē,” teic Kuldīgas novada pašvaldības būvvaldes vadītāja un pilsētas arhitekte Jana Jākobsone.
Kopējais šajos divdesmit gados Kuldīgas vecpilsētas atjaunošanā un uzturēšanā ieguldītais līdzekļu apjoms vēl nav sarēķināts, tomēr skaidrs, ka tas mērāms miljonos – liela daļa no pašvaldības budžeta. “Lielā mērā mūsu – speciālistu – kopējs darbs ir nepieļaut miljoniem pārpost vecpilsētu, jo cilvēki jau uz šejieni brauc izjust patiesumu,” viņa teic.
“Šobrīd mūsu uzņēmēji vēl ir priecīgi, ka tūristu skaits palielinās. Tomēr tas, ko brīvajās un svētku dienās redzu Kuldīgas ielās, liek saprast, ka jau drīzā nākotnē nāksies domāt par liela cilvēku daudzuma apsaimniekošanu un plūsmas virzīšanu,” uzskata Sintija Vītoliņa. Jana Jākobsone piebilst – pilsēta gaida, ka pēc īpašā UNESCO statusa iegūšanas to vairāk apmeklēs kultūras tūristi.
2018. gada decembrī Kuldīga pēc UNESCO Pasaules mantojuma centra un UNESCO LNK rekomendācijas noslēdza līgumu ar Brandenburgas universitāti, kuras eksperti profesores Britas Rūdolfas vadībā ieteikuši pamatot vecpilsētas īpašo universālo vērtību tieši Kurzemes-Zemgales hercogistes kontekstā.
“Hercogistes posms un hercogs Jēkabs kuldīdzniekiem bijuši svarīgi aizvien,” teic Jana Jākobsone. “Mēs tagad vēl esam izpētes un dažādu dokumentu sagatavošanas stadijā, kas var radīt korekcijas zinātniskajā jomā. Šis vēl nav tas brīdis, kad esam gatavi iesniegt pieteikumu,” viņa uzsver. Iespējams, Kuldīga varētu būt gatava startēt uz Pasaules mantojuma sarakstu 2021. gadā.
Grobiņas pirmsvikingu mantojums
Pēc Ievas Švarcas teiktā, šobrīd vistālāk ceļā uz UNESCO Pasaules mantojuma sarakstu tikusi Grobiņa, kas vēlas tur iekļaut tās teritorijā esošo pirmsvikingu laika 7.–9. gs. arheoloģisko ansambli. Kopējā visu pieminekļu platība ir 25,38 ha, ansambli veido Grobiņas pilskalns un senpilsēta (6,24 ha), kā arī apbedījumu vietas – Priediena, Atkalnu, Smukumu un Porānu (Pūrānu) senkapi.
Grobiņas arheoloģiskais ansamblis ir pasaules mērogā unikāls, autentisks un ļoti labi saglabājies pirmsvikingu laika skandināvu ieceļotāju un vietējo iedzīvotāju – kuršu – arheoloģisko vietu un struktūru kopums.
“Grobiņas ceļš uz UNESCO Pasaules mantojuma sarakstu sākās 2010. gadā, kad arheologi un citi zinātnieki izcēla saulītē Grobiņas arheoloģiskā ansambļa vērtību pasaules kontekstā (2010./2011. gadā Grobiņas pilskalnā darbojās ekspedīcija Ingrīdas Virses vadībā sadarbībā ar vācu arheologiem no Šlēsvigas. – A. B.) un vietējā pašvaldība noticēja, ka esam unikāli,” stāsta Grobiņas tūrisma kluba “Oga” projektu vadītāja Ilze Kārkliņa.
2014. gada 28. janvārī Parīzē UNESCO Pasaules mantojuma centrā tika iesniegts vērtēšanai pieteikums transnacionālās sērijveida nominācijas “Vikingu laika pieminekļi Ziemeļeiropā” iekļaušanai UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Kopā ar Islandi, Vāciju, Dāniju un Norvēģiju, kopumā septiņām mantojuma vietām, to vidū – Jellinge un Trelleborga (Dānija), Hedebjū un Danevirke (Vācija), Tingvelira (Islande), Vestfolda un Hilestāde (Norvēģija) – to veidoja arī Latvija, pārstāvot Grobiņas arheoloģisko ansambli.
Ilze Kārkliņa atceras: “Pēc pirmā pieteikuma iesniegšanas dažādu apstākļu sakritības dēļ šī nominācija pajuka, tad mēs un arī Vācija nolēmām iet atsevišķi, piesakot paši savas nominācijas un ceļot gaismā tikai paši sevi.”
Kopā iešanas pieredzei bijuši gan plusi, gan mīnusi: “No vienas puses, ejot kopā ar lielām skandināvu valstīm, šķiet, ka esi spēcīgāks; no otras – kā mīnusiņš bija jūtams tas, ka mūsu arheoloģiskais ansamblis laikmeta ziņā nedaudz atšķiras no citām vikingu vietām (Grobiņa pārstāv agrāku periodu – 7.–9. gs., bet par klasisko vikingu laikmetu tiek uzskatīts 9. gs. līdz 11. gs. sākums. – A. B.). Patiesībā es arī tagad uzskatu, ka esam spēcīgāki paši par sevi,” uzsver I. Kārkliņa.
“Šobrīd berzējam rokas un gaidām atbildi no Parīzes, jo esam jau nosūtījuši uz UNESCO Pasaules mantojuma centru nominācijas pieteikumu tehniskai pārbaudei. Palikuši tikai paši beidzamie papildinājumi.” Grobiņas pieteikuma zinātnisko daļu izstrādājuši Latvijas speciālisti (arheoloģe Elīna Guščika, Dr. hist. Ingrīda Līga Virse, Dr. hist., Dr. habil. art. Juris Urtāns, arheoloģe Egita Lūsēna, arheologs Jānis Asaris, Dr. hist. Andris Šnē), tomēr konsultācijas notikušas arī ar profesoru Kristoferu Jangu un citiem starptautiskiem ekspertiem.
Vikingu garu Grobiņā patiešām jūt – 2012. gadā tūrisma klubs “Oga” atklāja aktīvā tūrisma centru “Kuršu vikingu apmetne”, kur var izbaudīt 7. līdz 9. gs. garu, kā teic paši grobiņnieki, liekot asinīm riņķot uz otru pusi, un jau devīto gadu senvēstures notikumus var arī izjust dzīvās vēstures festivālā.
Turklāt šopavasar Grobiņa tika uzņemta Eiropas vikingu asociācijā.
Ilze, kā pati teic, nav dzimusi, bet gan “ieprecējusies Grobiņā”. Kad jau pārcēlušies uz šo pusi, vīrs reiz aizvedis uz “Kuršu vikingu apmetni”, un viņa bijusi pārsteigta, cik ļoti aizrautīgi vietējie jaunieši stāstījuši par šīs vietas vēsturi.
“Es ar to ļoti aizrāvos un soli pa solītim nonācu līdz UNESCO pieteikumam, ko man uzticēja sagatavot. Neesmu ne vēsturniece, ne arheoloģe, bet esmu pārsteigta un sajūsmināta, ka tepat, Grobiņā, ir pasaules līmeņa kultūrvēsturiskā mantojuma objekts. Tas no tiesas ir unikāli, un tas mums ir jānovērtē.”
Grobiņas arheoloģiskais ansamblis daļēji atrodas pilsētas teritorijā, vaicāju arī, vai to neapdraud melno arheologu aktivitātes.
Ilze Kārkliņa teic, ka šādas bažas “nav lielas”, jo apsekošana un uzraudzība notiek nepārtraukti. Visi senkapi ansamblī ir privātīpašums, un ir jākomunicē ar zemes īpašniekiem un – “cik nu viņi ļoti novērtē šo savu unikālo īpašumu, tik arī ir par to atbildīgi”. Viņa gan uzsver: “Kopumā mums ir ļoti labi zemju īpašnieki, un izdodas vienoties par dažādām lietām, lai visiem ir ērti.”
Arī Grobiņas gadījumā daudz ieguvumu jau ir no paša ceļa uz UNESCO: “Esam izveidojuši sadarbības padomi Grobiņas novada arheoloģiskā mantojuma saglabāšanai un attīstībai. Pieteikums uz šo Pasaules mantojuma sarakstu ir tikai kā tāda ļoti augsta pievienotā vērtība, jo pamatā jau mēs rūpējamies par savu mantojumu.”
30. augustā klajā nāks grāmata par Grobiņas arheoloģisko ansambli, kurā būs aprakstīts Grobiņas arheoloģiskais ansamblis, atradumi tajā, vēsture un attīstība, kā arī nozīme pasaules kontekstā, iekļaujot arī jaunāko pētījumu rezultātus.
Kurš – ar nākamo pieteikumu?
Arī Rundāles pils muzeja direktore Laura Lūse jau 2019. gada sākumā, stājoties amatā, kā vienu no savām prioritātēm izvirzīja pils kompleksa iekļaušanu UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā.
“Ja runājam par manu ieguldījumu pilī, tad tieši šis varētu būt mans lielais zīmogs, kas šeit paliktu,” maijā viņa teica sarunā ar “KZ”. “Liela nozīme ir universālās vērtības definēšanai, un saprotu, ka tas nebūs viegli arī Rundāles kontekstā.
Līdzīgas baroka laikmeta pilis ir arī citur Eiropā, bet mēs esam unikāli ar to, ka mums ir ļoti daudz saglabājušos lietu – tāds ir mūsu parks, kura atjaunotais celiņu tīkls ir kā Rastrelli laikā.
Tāpat unikāla ir mūsu augstā līmeņa tēlniecība – esam vienīgā pils, kurā ir Johana Mihaela Grafa (1742 – pēc 1796) mantojums.” Laura Lūse arī atzina, ka, iespējams, Rundāles pilij vienai pašai neizdosies iekļūt sarakstā, būs jāmeklē sadarbības partneri citās valstīs, kuru īpašumā arī ir Frančesko Rastrelli arhitektoniskais mantojums.
Pirmais Rundāles uzdevums ir izstrādāt pieteikumu UNESCO Nacionālajam sarakstam un tad jau ir iespēja startēt tālāk. “Tā kā vēlamies sagatavot spēcīgu un argumentētu pamatojumu abiem šiem statusiem, to iesniegšana visdrīzāk varētu notikt nākamā gada septembrī,” pauda Rundāles pils komunikācijas speciāliste Ilze Kusiņa.
Daugavas loki UNESCO Latvijas Nacionālajā sarakstā iekļauti 2011. gadā. Jau gadu iepriekš Krāslavas un Daugavpils novadi vienojās par kopīgu darbu dabas parka “Daugavas loki” kultūras un dabas vērtību saglabāšanā.
Dabas aizsardzības pārvaldes Latgales reģionālās administrācijas direktore Anda Zeize Latvijas Radio Latgales studijas raidījumā “Kolnasāta” teica: “Tas ir svarīgi vispirms tādēļ, lai paši iedzīvotāji, zemes īpašnieki, reģiona un visas Latvijas iedzīvotāji saprastu, ka šī vieta ir unikāla vērtība pasaules mērogā, jo statuss pats par sevi nedod neko.”
Pirms diviem gadiem viņa prognozēja, ka process būs “grūts, ārkārtīgi smags un arī garš”. UNESCO LNK Kultūras sektora vadītāja Ieva Švarca norāda, ka pirmais veicamais darbs būtu definēt – “kas tieši te ir unikālākais – upes tecējums, noteiktas aizsargājamas sugas vai kultūrainava kopumā”. Pašlaik Daugavas loku iekļaušana UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā vēl atrodas sākumstadijā.
Uzziņa
• 2008. gadā Baltijas Dziesmu un deju svētku tradīcija tika iekļauta UNESCO Reprezentatīvajā cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. Tajā apkopotas tās nemateriālā kultūras mantojuma izpausmes, kas demonstrē pasaules nemateriālā kultūras mantojuma dažādību un nozīmību.
• 2009. gadā suitu kultūrtelpa tika iekļauta UNESCO Nemateriālajā kultūras mantojumā, kam jānodrošina neatliekama saglabāšana.
• UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā šobrīd iekļautas divas vietas Latvijā: Rīgas vēsturiskais centrs un Strūves ģeodēziskā loka punkti.
