Juris Zalmanis: “Tagad izbaudu nesalīdzināmu brīvības sajūtu un arī smadzenes strādā daudz labāk.”
Juris Zalmanis: “Tagad izbaudu nesalīdzināmu brīvības sajūtu un arī smadzenes strādā daudz labāk.”
Foto: Karīna Miezāja

“Iedarbojusies mana latvieša dzīves ziņa!” Kā Juris Rīgas neveselīgo ritmu iemainīja pret mieru mežā 2

Anita Jaunbelzere, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
VIDEO. Artuss Kaimiņš savā raidījumā pamatīgi nokaitina LTV leģendu Andreju Volmāru, kurš pamet sarunu pusratā
Policija aicina atpazīt attēlā redzamās sievietes, kuras nokārtoja dabiskās vajadzības Rīgas skolas sporta kompleksā 15
VIDEO. “Sēžu ceļmalā un netieku mājās!” Latviete ar asarām acīs stāsta par nedienām ar elektroauto
Lasīt citas ziņas

Šogad konkursā “Sakoptākais mežs” pirmo reizi startē arī zemgalieši. Viens no tiem – Juris Zalmanis, kurš žūrijai prezentēja savu īpašumu Garozā. Pirms trim gadiem Juris pameta Rīgu, darbu pie datora nomainot pret jaunaudžu kopšanu.

J. Zalmanis: Mana bērnība pagāja laukos. Vecmāmiņa bija agronome, bet vectētiņš – no Krievijas atsūtīts kolhoza priekšsēdētājs. Pēdējā saimniecība, kuru viņš vadīja, bija Līvbērzē pie Jelgavas. Atceros, kūtiņas kolhozniekiem tur bija celtas kā garāžas trīs rindās.

CITI ŠOBRĪD LASA

Iekšā katram sava gotiņa, cūciņa, bet vidū vircas peļķe no vienas malas līdz otrai, tik liela, ka pāri jābrien ar brišanu. Tas mani tā iespaidoja, ka gadus divdesmit es laukus vairs negribēju redzēt.

Rīgā dzīvoju līdz pat 35 gadu vecumam. Darba dienās montēju videoraidījumus un dienā izdzēru astoņas krūzītes kafijas. Bija skaidrs, ka ar laiku veselība cietīs, jo cilvēkam ir jākustas. Sēdošs darbs nav nekas labs.

Sapratu arī to, ka pilsētā laiks paskrien tikai dēļ tā, lai uzturētu dzīvību. Ja arī kaut ko nopelni, tas viss izšķīst, kā nebijis. Tagad viss ir citādi un man tos laukus gribas.

Kā tas sākās? Mežiniekiem jau nepatīk tie meža izbraukātāji, bet es sāku tieši ar to, ka es tos mežus izbraukāju. Meža masīvos ir ar motocikliem iebrauktas takas, kur var iepērties kaut kādos džungļos. Tā es kādu laiku brīvdienās dzīvojos pa mežiem. Braukāju un secināju, ka ļoti labi jūtos.

Domāju – enduro mocis labs, tāpēc. Bet vēlāk sajutu, nē, tas mežs tomēr ir tas, kas dod to prieku. Tad arī sapratu, ka man ir jāsakārto sava dzīve. Nu esmu mainījies un iedarbojusies mana latvieša dzīves ziņa. Tagad izbaudu ar dzīvi pilsētā nesalīdzināmu brīvības izjūtu un arī smadzenes strādā daudz labāk.

Mans pirmais mežs bija apmežojusies lauksaimniecības zeme, ko nopirku izsolē, – nepilnus divus hekt­ārus. Nemaz nebiju tur bijis, jo nevarēju kartē atrast. Vispirms nopirku, un tikai tad abi ar māsu braucām meklēt. Pēc gadiem trijiem piepirku klāt, jo kaimiņš bija izdomājis pārdot savu mežu.

Reklāma
Reklāma

Sapratu, ka meži ir tas, ko man vajag, un tagad esmu ieķēries tajā ar ragiem un nagiem. Sapratu arī, ka vajag sākt mācīties. Ziemā notika jaunaudžu kopšanas kursi. Pabeidzu. Nodomāju, ja patiks, iešu mācīties tālāk. Patika. Tā arī rudenī iestājos Meža fakultātē.

Darbs ir visriņķī. Kopju jaunaudzes, zāģēju, trimmerēju, vasarā nedaudz pakopu arī valsts mežus. Tomēr tur ir liels cenu dempings. Visi grib lielas platības un konkursā dzen lejā cenas. Bet labāks risinājums tam visam šobrīd nav atrasts. Kad mežzinātnes institūtā “Silava” vieta atbrīvojās, sāku strādāt tur par zinātnisko asistentu.

Gabaliņš, ko prezentēju konkursā “Sakoptākais mežs”, Garozā bija mans pirmais meža īpašums. To es kopu ilgi un dikti. Viss ir atzarots, retināts un arī klāt piestādīts.

Sākumā tur bija aizauguši džungļi. Tur nekas nebija darīts. Viena vasara pagāja, kamēr visu iztrimmerēju. Tur cauri nespīdēja. Tagad vienā galā ir ozolu audze, to noteikti atstāšu, Zemgalē taču kādreiz ir bijuši ozolu meži. Ir arī priedīšu nogabals, bet otrā galā apses un egles. Jaukts.

Izretināju arī. To gan uzreiz novērtēja aļņi. Tie tiek klāt divu divarpus metru augstumā. Ir papostījuši. Likās, ka ozolus neviens neēdīs, bet tas rūgtums un sīvums briežiem patīk.

Mežs apmēram divdesmit gadus vecs. Jo gabaliņi mazāki, jo tajos vairāk iespringsti. Ja lielāki, tad izdaru, kas jādara, un viss. Nu jau pusgadu arī dzīvoju laukos, nopirku mājiņu mežā.

Bet mežsaimniecība tomēr ir pavisam citāda, nekā es biju pieradis, nekā biju iedomājies. Arī mežā tagad arvien vairāk ienāk datori, tiek izmantota GPS, vadību sistēmas, droni. Ar drona palīdzību var noteikt meža biomasu, nevis skraidot pa brikšņiem gumijas zābakos, bet sēžot mājīgās telpās, sausās kurpēs, siltumā.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.