Dēls, liecinot tiesā: “Man vairs nav ne tikai tēva, bet arī mātes.” Jaunjelgavas lauku sētas traģēdija 46
Artis Drēziņš, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Vīrieša līķi, ietītu oranžā paklājā un plastmasas maisos, atrada meža ceļa malā netālu no kapiem pie Jaunjelgavas. Policija ātri atrisināja lietu. No vienas puses – sadzīves slepkavība. No otras – stāsts vairāku desmitu gadu garumā, kam līdzīgi mūsu sabiedrībā tie norisinās ne viens vien ģimenes locekļu, radinieku, kaimiņu, darba kolēģu, pašvaldību, sabiedrības acu priekšā.
Vai vienmēr mēs izdarām visu, lai šādiem stāstiem pieliktu punktu, iekams cilvēku dzīve nav sagrauta un kāds no ģimenes šīs zemes gaitas nebeidz grāvmalā? Vai vispār to var izdarīt? Vai var glābt nelaimīgus cilvēkus? Šādus un līdzīgus jautājumus liek uzdot Zemgales rajona tiesas zālē Aizkrauklē dzirdētais.
Cilvēka roka ārā no maisiem
Tiesnese Jolanta Bebriša apsūdzētajai Jeļenai 5. novembrī piesprieda sešu gadu cietumsodu par vīra slepkavību, bet viņas kaimiņam Aivaram – 280 piespiedu darba stundas sabiedrības labā par palīdzību līķa slēpšanā.
Tieši pirms gada veļu laikā, 3. novembra dienas pirmajā pusē, Jeļena alkohola reibumā ar deviņiem naža dūrieniem ķermenī, no kuriem pieci bijuši dzīvībai bīstami, lauku mājās nodūra savu vīru Sergeju.
Pēcpusdienā Jeļena pasauca palīgā kaimiņu, kurš palīdzēja jau mirušo vīrieti ievietot “Volkswagen Transporter” busiņā, un sieviete viņu aizveda uz mežu.
Nākamajā dienā pa Dūmaņu meža ceļu, kā to sauc vietējie, savā automobilī brauca jauna sieviete Beāte.
“Biju nolēmusi savā parastajā vietā ar suņiem pastaigāt. Ceļmalā pamanīju miskastes maisus. Tie likās jocīgi. Vienreiz pabraucu garām, otrreiz jau uzmanīgāk – likās tāda kā cilvēka roka no maisiem ārā. Braucu prom. Bet tad nolēmu atgriezties un nobraukt tiem maisiem garām ļoti lēni. Jā, tā patiešām bija cilvēka roka. Ļoti nobijos un traucos mājās. Sagaidīju draugu, un tad braucām abi skatīties. Abi pārliecinājāmies, ka tur nudien ir cilvēka roka, un izsaucām policiju,” tiesā atcerējās Beāte.
Jeļena pa to laiku bija nopirkusi kasti alus un mājās ar kaimiņu dzēruši, līdz, kā apsūdzētā tiesā teica, “sētā iebrauca kādi 20 policisti”.
Pastāvīgs vājprāts
Pirmajā tiesas sēdē 56 gadus vecā apsūdzētā ieradās ar grūtībām – kā viņa pati atzina, nevarot gulēt, iekams nav kaut ko iedzērusi. Vecāko dēlu, kurš videorežīmā no Norvēģijas bija redzams tiešsaistē un tiesvedībā bija cietušā statusā, sākumā neatpazina.
Dēlam, kurš iekārtojies normālā dzīvē ārzemēs, uz sirds bija daudz sakrājies, viņš savu māti sešus gadus nebija redzējis, principiāli uzrunāja uz “jūs”.
“Divdesmit gadus nodzīvoju kopā ar vecākiem. Tā nebija dzīve, bet pastāvīgs vājprāts. Mamma nav upuris. Nabadzīte, aizstāvējusies… Viņai bija iespēja izrauties no šīs dzīves. Ar vidējo brāli aizvedām mammu uz Norvēģiju, nopirkām mašīnu, iekārtojām darbā, jaunākais brālis sāka Norvēģijā iet skolā.
Bet mamma pēc kāda laika salasīja sev apkārt dzērājus, policija apturēja par braukšanu dzērumā. Viņai Norvēģijā vajadzēja iet cietumā, bet viņa aizmuka atpakaļ uz Latviju pie cilvēka, kurš viņu mīlēja, – mūsu tēva. Jā, sita, bet mīlēja.
Mamma ir nodzērusies provokatore, bet kaimiņš Aivars ir zaglis un dzērājs – ar brāli kopš bērnības gājām viņam ar līkumu no bailēm.
Kad mamma aizbrauca no Norvēģijas, es pieliku punktu mūsu attiecībām. Tēvu neaizstāvu. Smaga rakstura cilvēks, bet nebija pelnījis nāvi – viņš mēģināja saturēt ģimeni kopā. Tēvs pārdzīvoja, ka mamma vazājas apkārt, ne tikai dzerdama, bet arī pinās ar visādiem vīriešiem. Tā ka mammai savās nelaimēs nevajag vainot tikai tēvu. Viņā sēž iekšā dēmons. Mājās bieži bija skandāli, tēvs pacēla roku pret viņu, bet mūs, bērnus, neaiztika,” tiesā liecināja vecākais dēls.
Noklausījusies dēla teikto, māte tikai noteica: “Jau no bērnības zināju, ka esi pļāpa.”
Ar vecākiem kontaktus pa telefonu uzturējis vidējais dēls. Vairāk ar tēvu, mazāk ar māti, jo bijis grūti notrāpīt, kad nebijusi dzērusi un varējusi normāli parunāt. Arī vidējais dēls pārdzīvojis, ka abi dzēruši, īpaši māte.
“Vēl 3. novembra rītā sazvanīju tēvu. Vēl pārmetu, ka ir rīts, bet jau piedzēries. Pēc tam vairs nevarēju sazvanīt.
Sāka sāpēt sirds. Bija ļaunas priekšnojautas, naktī murgoju. Zvanīju brālim un teicu, ka kaut kas nav kārtībā, kāds ir miris.
Zvanīju Jaunjelgavas kaimiņam Ilgvaram – nezin kāpēc pie telefona pienāca māte un sacīja, ka tēvs divas dienas nav bijis mājās. Abi vecāki pastiprināti dzēra pēdējos 15 gadus un sita viens otru. Vienu dienu tēvs slēpa asus priekšmetus, otru dienu – māte… Tēvs vairs lāgā nevarēja paiet, tikai braukt ar automobili. Tad vēl visādi vīrieši brauca un tēvu dauzīja,” tiesā teica vidējais dēls.
“Nevajag izdomāt – neviens nebrauca!” izsaucās māte.
“Tēvs par diviem gadījumiem ir ziņojis policijai, vienreiz Ogres slimnīcā lika galvai šuves, kad tu viņam biji situsi ar cirvi,” teica dēls.
“Viņš man sita ar pagali, un es paņēmu cirvi,” atbildēja māte.
Kaimiņi tiesā liecināja, ka Jeļena un Sergejs agrāk bijuši strādīgi, turējuši daudz lopu, diemžēl darbs gājis rokrokā ar dzeršanu un skandāliem, līdz darbam vairs neatlicis laika un spēka. Sieviete bieži meklējusi glābiņu no vīra vardarbības pie kaimiņiem. Kad nedzēruši, bijuši normāli, pat rociņās sadevušies staigājuši.
“Viņa atnāca pie manis pēc palīdzības. Kad aizgāju, Sergejs jau gulēja atdzisis. Uz galvas bija veikala maisiņš. Teicu, ka jāzvana “ātrajiem” un policijai, bet Jeļena negribēja.
Palīdzēju līķi iecelt mašīnā. Jeļena gribēja viņu iemest Daugavā, bet es nepiekritu.
Nebija jau Sergejs nekāds svētais cienīgtēvs, un Jeļena jau arī nebija svētā, bet tomēr sieviete, bieži staigāja sasista zila,” tiesā teica apsūdzētais kaimiņš, kurš Jeļenai līdzi uz mežu nav braucis, bet sagaidījis viņu atpakaļ kopā ar alu.
Dēls māti uzrunā uz “jūs”
Apsūdzētā savās liecībās tēlaini stāstīja gan par slepkavības dienu, gan kavējās atmiņās.
“Tai dienā biju pie kaimiņa un dzērām bomžu alu, to lēto un stipro. Kad atnācu mājās, vīrs bija piedzēries, skraidīja ar nazi un teica, ka griezīšot mani. Tad viņš pastiepa sev vēdera ādu un iegrieza tajā ar nazi. Kļuvu dusmīga, ka viņš sevi savainoja un man draud, tāpēc pagrūdu. Viņš atsitās ar pakausi pret betona grīdu un nazis izkrita no rokām.
Paņēmu nazi un savā dzērājas prātā gribēju viņam iedurt pakaļā, lai sāp, bet trāpīju ribās. Neatceros, cik reizes iedūru.
Nožēloju izdarīto. Man viņa pietrūkst. Nav ar ko pat pakasīties.
Gandrīz 40 gadus tomēr kopā nodzīvojām. Nezināju, ko ar viņu darīt, tāpēc aizvedu un noliku ceļmalā, jo gribēju, lai viņi atrod un apglabā. Vēl uztraucos, lai zvēri pirmie neatrod. Tad veikalā nopirku alu un dzēru kopā ar kaimiņu, līdz ieradās policisti. Pie visa vainīgs alkohols. Nevajadzēja braukt mājās no Norvēģijas. Man tagad grūti: naudas nav, ēst nav ko, naktī rādās murgi.”
Vecākais dēls: “Jums taču bija iespēja dzīvot normālu dzīvi!”
“Kā tu vari savu māti uz “jūs” uzrunāt?! Domā, tēva vairs nav, vari visu vainu uz mani uzlikt?” teica māte.
Vecākais dēls: “Man vairs nav ne tikai tēva, bet arī mātes.”
Prokurors: tā nebija aizstāvēšanās
Debatēs prokurors Jānis Duberis apsūdzētajai prasīja sešu gadu un sešu mēnešu cietumsodu, bet Aivaram R. – 280 piespiedu darba stundas sabiedrības labā. Kaimiņš, kurš iztika bez advokāta, sodam piekrita.
Jeļenas advokāte Solvita Bērziņa norādīja, ka viņas kliente būtu sodāma ar nosacītu cietumsodu, jo ārpus ģimenes nav bijusi agresīva, pati daudzkārt cietusi no vīra, konkrētajā dienā izprovocēta un cietuma vietā viņai būtu jāārstējas no alkoholisma.
Turklāt sievieti būtu bijis jātiesā nevis par tīšu prettiesisku slepkavību, bet gan par slepkavību, pārkāpjot aizstāvēšanās robežas. Prokurors tādam advokātes uzstādījumam nepiekrita, jo nav bijis nodoma aizstāvēties, bet gan tīši nogalināt, ar garu asu nazim durot deviņas reizes.
“Mamma ir jāizolē no tās degradējošās vides – tur viņa nemainīsies.
Tiesā viņa tagad spēlē lielu aktrisi. Cietumā viņai būs profesionāla mediķu, psihologu palīdzība un viņa var mainīties.
Abiem mūsu vecākiem bija problēmas. Bet mamma tomēr ir slepkava,” debatēs teica vidējais dēls.
“Ja būtu gribējusi, vīru būtu nogalinājusi jau pirms 20 gadiem. Es aizstāvējos. Nenoturējos. Tu, dēls, pārmet, ka tev bijusi slikta dzīve, bet tu vienmēr esi bijis paēdis, apģērbts, veselu bandu ar lopiem turēju, lai bērniem būtu ekoloģiska pārtika.
Sukin sin! (Kuces dēls! – krievu val.) Pats darīji tēvam pāri, ēst nedevi. Kad nedzērām, dzīvojām labi – kopā kilogramu saldējuma varējām apēst. Man ļoti bail no cietuma. Tur palikšu par īstu bandīti. Kas ar mājām notiks?” tā pēdējā vārdā runāja apsūdzētā. Viņa pēc sprieduma nolasīšanas apcietināta netika. Spriedumu iespējams pārsūdzēt.
Jau pēc tiesas sēdes beigām vecākais dēls novēlēja mātei cietumā mainīties un pieļāva, ka redz viņu pēdējo reizi. Māte tiesas zāli pameta purpinādama, bet dēls sāka raudāt.
