Norobežots pieminekļu komplekss Uzvaras parkā
Norobežots pieminekļu komplekss Uzvaras parkā
Foto: Paula Čurkste/LETA

Māra Libeka: Netrūkst tādu, kuriem gluži vienalga, ka stāv tur kaut kāds tēls no 50 okupācijas gadiem 0

Māra Libeka, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Skolas direktora viedoklis par skolotāju apdāvināšanu mācību gada noslēgumā: “Sabiedrība ir morāli slima ar šīm dāvanām un pateicībām”
Receptes
22 dažādas auksto zupu receptes karstām vasaras dienām – ar bietēm un bez, saldas un sāļas, vieglas un sātīgas
Kokteilis
VIDEO. Iemīļotais aktieris Andris Keišs benzīntankā piedzīvojis smieklīgu “tikšanos” pats ar savu balsi 8
Lasīt citas ziņas

Ja nebūtu kara Ukrainā, okupantu piemineklis Pārdaugavā, visticamāk, netiktu kustināts. Bailes no sabiedrības šķelšanās, provokācijām, no Putina draudiem, tikpat kā akmenī iecirstā Latvijas un Krievijas līguma, kurš neļauj ķerties klāt šim kauna stabam…

Izskanējis arī viedoklis, ka nedrīkstot ignorēt pieminekļa kompleksa māksliniecisko vērtību. Piemēram, Latvijas Zinātņu akadēmijas viceprezidents, Latvijas Mākslas akadēmijas profesors Ojārs Spārītis pirms kara atzina, ka “šajā piemineklī ir liels mērogs, kurā izveidots ansamblis, kas savā veidā līdzvērtīgs, es nebaidos salīdzināt, Brāļu kapu ansamblim un Brīvības piemineklim. Tas savā apkārtnē pakļauj lielu teritoriju un ienes tajā savu emocionālo starojumu, jā, tādu starojumu, kādu prasīja tā laika māksla”.

CITI ŠOBRĪD LASA
Taču pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā šajā “emocionālajā starojumā” cienījamais profesors tomēr ieraudzījis, ka “piemineklis Uzvaras parkā ir apvainojums padomju okupācijas paverdzinātajai nācijai”.

Viņš nav nekāds izņēmums zinātnieku aprindās jautājumos, kas skar padomju laika simbolus. Nesen Rīgas pieminekļu padome saņēma Latvijas Zinātņu akadēmijas atzinumu, kas neatbalsta padomju valsts un partijas darbinieka Mstislava Keldiša pieminekļa demontāžu. Vēstulē minēts, ka “Krievijas karš Ukrainā nevar tikt uzskatīts par iemeslu, lai vērstos pret tiem aizsaulē aizsauktajiem izcilākajiem PSRS zinātniekiem, kuriem nebija tā laime piedzimt un strādāt brīvā un demokrātiskā valstī”.

Diametrāli pretējs viedoklis ir juristam, vēsturniekam, Publiskās atmiņas centra padomes pārstāvim Linardam Muciņam, kurš pieminekļu padomei skaidro, ka šis ir kārtējais simbols, ar kuru padomju vara ir iezīmējusi savas okupētās teritorijas.

Krūšutēlu Keldišs Rīgas kanālmalas apstādījumos iepretī Latvijas Universitātei izpelnījies kā divkārtējais sociālistiskā darba varonis, kuru viņš saņēmis par kodolieroču matemātisko moduļu izstrādēm. Viņš cildināts vēl ar daudziem citiem PSRS laika apbalvojumiem, bijis PSKP Centrālās komitejas darbonis un apglabāts Kremļa sienā starp Staļinu un Brežņevu.

Pieminekļu padomes vadītājs arhitekts Gvido Princis interesējas, kāpēc Kirova (viens no ietekmīgākajiem padomju laika komunistiem Sergejs Kirovs) piemineklis tika demontēts, bet Keldiša ne – tiesiskajā situācijā kopš tā laika nekas neesot mainījies, tad kāpēc tagad radusies nepieciešamība šo pieminekli demontēt?

Te jāpiebilst, ka šī atklātā domu apmaiņa notika, izvērtējot Didža Šēnberga iesniegumu pārtraukt Keldiša godināšanu kā vienu no augstākajiem komunistiskā totalitārā režīma vadītājiem, kā vienu no atombumbas un ūdeņraža bumbas projekta autoriem, virs kura bijuši tikai divi cilvēki – Berija un Staļins.

Reklāma
Reklāma

Muciņš, atbildot uz Prinča jautājumu, stāsta, ka esot zudis tiesiskais pamatojums, kāpēc piemineklis tika izveidots, un secina, ka faktiskā rīcība praksē mēdzot atpalikt no juridiskā pamatojuma iestāšanās momenta.

Rīcība likvidēt okupantu iezīmētās teritorijas ar tā laika simboliem ir pamatīgi atpalikusi no brīža, kad sabruka PSRS, jo daudziem nav zināms, kas šis par iemūžināto simbolu, un netrūkst tādu, kuriem gluži vienalga, ka stāv tur kaut kāds tēls no 50 okupācijas gadiem.

Pat Rīgas Tehniskās universitātes Arhitektūras fakultātes profesors Jānis Krastiņš mierina, ka Keldišam veltītais piemineklis esot tikpat kā nemanāms, tikai nedaudz piesārņojot konkrēto vidi, bet, ja to demontēšot, būšot lieka ažiotāža. “Piemineklī ir sava veida reliģiski simboli, kas satricina sabiedrību. Tad jau mēs nonākam Putina līmenī, kas draud pasaulei ar atombumbu,” brīdina profesors.

Kāds no tā labums, ka nojauks, kas no tā mainīsies? Tādi ir galvenie iebildumi. Tāpēc, piemēram, Latvijas PSR Augstākās Padomes prezidija priekšsēdētāja vietnieks, ar Ļeņina ordeņiem apbalvotais Latvijas neatkarības pretinieks Andrejs Upīts kā padomju okupācijas nozīmīgs simbols pie Kongresu nama mierīgi var noraudzīties, kā, pateicoties viņa laika totalitārajiem pēctečiem, Ukrainas iedzīvotāji glābjas no nāves Latvijā.

Kad Pieminekļu padome bija saņēmusi Kristīnes Jarinovskas iesniegumu par Upīša pārvietošanu, tēlnieks Ivars Drulle kopā ar vēl citiem mākslas pazinējiem bija neizpratnē, kāpēc šis milzis būtu kaut kur jāpārvieto, jo no mākslinieciskā un tēlnieciskā viedokļa Kongresu nama un pieminekļa kompozīcija un telpas risinājums esot izcils, gan ar mērogu, gan telpisko kompozīciju un fonu. Vēl vairāk – Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes docentam Mārtiņam Mintauram pašreizējā situācija atgādinot notikumus ASV pirms pusotra gada, kad sākās pieminekļu gāšanas kampaņa. Pieminekļu padomē saņemtie iesniegumi pierādot, ka šis vilnis esot sasniedzis Latviju.

Okupācijas simboliem labvēlīgu viedokli pauž nevis cilvēki no ielas, bet gan personas ar vārdu, augstskolu mācībspēki. Viņi vēlas, lai viss paliek pa vecam un nekāda viļņošanās šajā ziņā nav nepieciešama. Nav nekā sliktāka par vienaldzību, bet kā no tās atbrīvot?

SAISTĪTIE RAKSTI