Kā “maigā vara” eksponē asiņainā Kremļa pakalpiņus 36
Vilnis Anerauds
Latvijas mediju telpa gatavojas kultūrdevai – nedaudz vairāk kā mēnesis mūs šķir no vispārējo Dziesmu un Deju svētku spožajiem Latvijas kultūras mirkļiem. Šķietami kā ievads svētkiem risinās tā saukto “mazākumtautību” pasākums Latvijas austrumos.
Daugavpilī 24.maijā sākās slāvu kultūras dienas, kuras atbalstīja pilsētas pašvaldība un Kultūras ministrija. Kā atklāšanas pasākums tika pieteikts un arī realizēts festivāls “Kazaku aplis” (фестиваль “Казачий круг”) un tieši šī norise izsauc visvairāk jautājumu. Pat liekot malā tā saukto mazākumtautību faktoru, acīm redzamo divvalodu dominanci un krievu vērtību vēstījumu pašā notikumā Augsšdaugavā, vērts aplūkot kazaku veidojumu nozīmību modernajā Kremļa Krievijas iekārtā.
Kremļa šķemba
Par kazaku kustības iesaisti Ukrainas karā varējām lasīt dažādās ziņās jau kopš 2014.gada, taču tieši pilna mēroga karš un ievērojamie dzīvā spēka zaudējumi likuši Kremļa struktūrām uzlūkot kazaku organizācijas Krievija un okupēto Ukrainas teritoriju tā sauktajās “republikās” Jaunkrievijā-Novorssijā kā tiešu balstu. Agresorvalsts likumdevēji gatavojas iekļaut kazakus Nacionālās gvardes – Krievijas Iekšlietu ministrijas Iekšējā karaspēka struktūrā. Iespējams ilgtermiņa soļi uz Kazaku kā neoficiāla varas instrumenta iestrādes sākās jau 1996.gadā, kad tika izveidots tā saucamais kazaku reģistrs – saraksts, kas līdzīgs tiem, kuros atrodami mednieku vārdi un uzvārdi.
Kopš Nacionālās gvardes izveides viena no Putina režīma pietuvināto – kādreizējā prezidenta miesassarga un šī brīža valsts nacionālās gvardes komandiera Viktora Zolotova izvirzīšanās par vienas no skaitliski masveidīgāko spēka struktūru vadībā, gvarde kalpojusi kā represiju īstenošanas instruments. Opozīcijas mītiņus gaiņāja un brutālu spēku pielietoja tieši Zolotova padotie, nevis regulārā policija. Gvarde iepriekš neoficiāli un nereti arī neslēpti izmantojusi kazaku vienības kā redzamo “drošības” klātbūtnes nodrošinātāju, tādēļ abu veidojumu saplūšana formālā padotības un komandieru pakļautības sistēmā ir neizbēgama.
Un likumsakarīgi. Kazaki savos vēsturiskajos kostīmos, cepurēs un nereti ar zobeniem pie sāniem rada tādu kā papildu iebiedēšanas faktoru. Īpaši, ja šīs grupas “kārtībnieki” aplenc protestētājus zirgu mugurā.
Vēl nesen Krievijas reģiona Kubaņas kazaku vadība priecājās, ka pēdējo piecu gadu laikā šai organizācijai piesaistījuši vairāk nekā desmit tūkstošus jaunu sekotāju, kuri “apzinās savu identitāti”.
Kazaku vēsture
Pat tīmeklī brīvi pieejama virkne skaidrojošu materiālu par kazaku lomu un kazaku kustības vēsturi. Vēsturiskās zemes kurās mājoja kazaki, un kur šīs klejotāju kopas veidoja savu kultūrvēsturisko mantojumu ir starp divām upēm – Donu un Dņepru. Kazaku pamatā bija austrumslāvu grupas, kas dzīvoja Austrumeiropas dienvidu stepēs, mūsdienu Ukrainas un lielākā mērā Krievijas Federācijas teritorijās. Kazaku grupas vēsturiski sadalījās nocietinātajās apmetnēs un pat pilsētās, taču daļa turpināja brīvo klejotāju ieražas – lai gan abas grupas turpināja būt par tādiem kā robežu sargiem, neļaujot Kazahstānas un Mongolijas šodienas teritoriju iedzīvotājiem iespiesties austrumslāvu zemēs.
Krievijas vēsturē bijušas daudzas kazaku sacelšanās, pret ķeizaru varu, kuras ikreiz, Kremlim raksturīgā manierē nosmacētas asiņainās izrēķināšanās reizēs, ikreiz mazinot tās, tā dēvētās brīvības, kuras kazakiem tika dotas.
Kāpēc Daugavpilī?
Ar šo mazo ekskursu modernos un senākos laikos – jājautā ar kādu mērķi Krievijas asiņainās varas simboliem, ietērptiem “kultūras” kostīmā jāatspoguļojas norisēs Latvijā. Jājautā arī – vai šādas “kultūras bagāžas” uzturēšanai lietderīgs ir Latvijas nacionālais budžeta finansējums.
