Kultūra
Literatūra

“Kā pa amerikāņu kalniņiem.” Gunai Rozei jauna grāmata0


Guna Roze
Guna Roze
Foto: Ieva Andersone

Rakstniece, žurnāliste un literāte Guna Roze (1965) dzimusi Limbažos, bet jau vairākus gadus lasītājiem un kultūras interesentiem viņas vārds saistīts ar Tukumu, kur apņēmīgie literāti talantīgi raksta un rīko priekšlasījumus. Atkāpusies no Tukuma Literātu apvienības vadītājas amata, Guna atkal ir prozā – šoreiz ar pavisam svaigi iznākušo romānu stāstos “Sadursme”.

Iepriekš sarakstījusi stāstu krājumu “Zemenes ar pienu” (2004) un romānu “101. kilometrs” (2015). Vēl no pēdējiem proziskajiem notikumiem ap Gunu – katru reizi, kad viņa ķeras pie stāsta Tukumā, tas tiek apbalvots un sūtīts uz lielākiem festivāliem – Kurzemes prozas lasījumiem vai/un (Rīgas) prozas lasījumiem.

– Kāds bija ceļš līdz jaunajai grāmatai?

G. Roze: – Kā pa amerikāņu kalniņiem. Nosaukums mainīts, iecere, ko grāmatas atvēršanas pasākumā nodēvēju par eglīšu konfektes bārkstīm, apgraizīta, vāku arī biju iztēlojusies citādu… Ideja par romānu stāstos bija radusies jau tad, kad tuvojās bei-gām “101. kilometra” rakstīšana.

– Bija “Lete”, tapa “Sadursme”.

– Divus gadus rakstīju “Leti”, jo visu stāstu varoņi – pazīstami vai ne – vienlaikus iepērkas mazpilsētas lielveikalā. Vēlējos runāt par pērkamām un nenopērkamām vērtībām. Bet sadursme tur tiešām ir – gan burtiskā, gan filozofiskā nozīmē.

– Pastāsti, kādas bija stāstu kopālikšanas koncepcijas?

– Es laikam neprotu būvēt tekstu kā pēc rasējuma. Rakstu intuitīvi. Piemēram, kamēr redaktore Gundega Blumberga nepievērsa tam uzmanību, nebiju pamanījusi, ka visus varoņus vieno ne tikai veikals, bet arī avārija. Gribēju uzrakstīt tā, lai stāstus (vai romāna daļas) var lasīt jebkādā secībā. Kā kaleidoskopā. Rakstot katru nākamo stāstu, nācās atgriezties pie iepriekšējiem, apaudzēt ar niansēm, kaut ko dzēst, mainīt. Ļoti interesanta forma, kādreiz pie tās atgriezīšos.

– Ar ko Guna Roze žurnāliste atšķiras no Gunas Rozes rakstnieces?

– Žurnālistes gandrīz nemaz vairs nav, bet tagad vēlos atgriezties – man pietrūkst baudas, kādu sniedz interviju rakstīšana un pati saruna. Patiesībā rakstniece no žurnālistes ir ļoti daudz guvusi. Atšķiras ar tempu. Žurnāliste ir mūžīgā kustībā, modra, rakstniece – mazkustīga un apcerīga, vērīga, pamana lietas, ko žurnāliste pat nepierakstītu, jo zina, ka tāpat būs pārsniegusi apjomu.

– Gribētos jau arī atkal ko līdzīgu “101. kilometram”…

– Man arī. Neslēpšu – “101. kilometrs” ir mans mīļākais darbs. Tajā ir mani… audi, nervi. Arī brīnišķīgā interviju pieredze, neaizmirstamas tikšanās, jaunatklājumi. Kad to pabeidzu, teicu: vēsturi nekad vairs! Bet pirms pāris nedēļām Mažeiķos redzēju viedu vides objektu. Tādu kā akmens beņķi, kura pakājē lietuviešu valodā rakstīts: “Nekad nesaki nekad.” Apsēdos, padomāju… Nākamais darbs nebūs vēsturisks, drīzāk par iespējamo nākotni. “101. kilometrs” tajā varbūt atgriezīsies autores balss ziņā.

Prozas ABC

Literatūrzinātniece Jūlija Dibovska: “No Gunas jaunās prozas sagaidu gandrīz vai taktilas izjūtas, jo stāstu krājuma koncepcija patiesībā ir ļoti tuva ikvienam, kurš kaut nedaudz aizdomājies par savu ikdienas gaitu neparasto poētiku – veikals, attiecības ar citiem tā apmeklētājiem. Varbūt kļūdos, bet arī “Gotiņas” liecina par ļoti reljefu prozu.”

“KZ Grāmatplaukta” lasītājiem piedāvājam ieskatīties stāstā “Gotiņas” no Gunas Rozes jaunā stāstu krājuma “Sadursme”.

***

Autobusā cepina vēl trakāk nekā laukā. Temīda lūko atvērt logu, šoferis saka, lai iet pakaļā un taisa tur, citādi visus citus sapūtīs. Nekādu citu te nav – tikai es un pats, tad jau sanāk, ka manis dēļ viņš šai neļauj. Manis dēļ? Manis! Rādu, ka negribu, lai sapūš, un šī ar abiem petūniju podiem aizgorās uz beigām. Pareizi ir – nav ko bāzties citiem virsū ar savu izkrāsoto muti un nagiem! Lai es ko tādu trieptu sev virsū?! Krāšļošanās un gorīšanās ir Dieva izaicināšana; paldies tēvam, ka iemācīja, paldies, ka iemācīja, paldies, ka neesmu grēkojusi, tīksminoties ap savu ķermeni. Bet, kad ar pretīgu “bļurkš” zem krūtīm izvēlās pirmā tauku kroka un tieši ap to laiku tu no manis aizgāji, es sāku nīst savu rumpi un vientulību, kādā tam būs jāturpina aizvadīt dienu no dienas. Laimīgākais laiks manā mūžā bija vienpadsmit gadi, kad dzīvojām divi vien; nevienu citu tu nemīlēji, nevienai vēl neko nebiji solījis.

Pirmajai riepai sekoja nākamās cita aiz citas, drīz pēc tam vairs nevarēju iebāzt burkā slaidumu zaudējušo roku un dušā pamanīju, ka neredzu trīsstūrīti zem vēdera. Nomainīju lielo spoguli pret tādu, kas nerāda visu augumu, bet tikai no vidukļa uz augšu. Vienudien nostājos pret to profilā, un mans vēders bija priekšā krūtīm, kā gaidībās. Nekad neesmu bijusi prece no dārgākajiem plauktiem – tām maz pircēju. Bet nebija vērts beigt augstskolu, lai saprastu, ka vairs neatrodos arī acu līmenī. Piekāru spoguli augstāk, lai rāda tikai bisti – lai nepamanu to stundu, kad krūtis satiksies ar vietu, kur reiz bija viduklis. Bet tā kroplība līda uz augšu. Kad izplūda kakls, tu apprecējies otrreiz, un es attapos vienu soli aiz tā sliekšņa, kad teiciens “visa dzīve vēl priekšā” noskan kā pļauka ģīmī, jo viss bija pakaļā. “Viņa ir mans liktenis,” tu taisnojies. Es izmetu bistes spoguli un pieliku pie sienas mazu kā grāmatas vāks, jo krunku sejā īsti vēl nebija; nez vai tu pamanīji. Drīz atvedi parādīt meitu – lepns un pārlaimīgs, it kā būtu atskrējis puika. Bučoji viņas pēdas un smējies, kad prātoju, kāpēc no zīdaiņiem neviens negaida šmaugu vidukli, spicus pupus un kājas no padusēm. Kāpēc mazu bērnu ķēmīgais kā zivs pūslis rumpis visiem liekas bezgala skaists, bet, kolīdz jaunība prom un augums atkal pārvēršas par pūsli, vairs neviens to neapbrīno? Tu smējies, tad sabozies. Bet es taču negaidīju neko vairāk kā vien, lai tu mazu mirkli paskaties arī uz mani un pasaki, ka mēs abas tev vienādi skaistas. “Dos kāds taksim taukus,” tēvs sacītu. Ko viņa man atgādina? Temīda ar tautisko vidukli. Liktenis? Mūžīgā mīļākā – lūk, kas viņa ir! Vispirms tev, tagad tam. Kāpēc piedzīvotājas sauc par mīļākajām? Vismīļākā? Mīļāka par sievu? Trīsdesmit minūtes mīļāka pat par pirmo sievieti? Vēl tu nezini, ka starp tavas liktenīgās ciskām ložņā… Apturiet! Šoferīt, pieturā!

Šoferi paši zina, kur es izkāpju. Aiz meža vienmēr nomet ātrumu, pie vecajiem vītoliem aiz līkuma sāk bremzēt. Temīda caur stiklu uzsmaida it kā man, it kā žults dzeltenajam rapšu laukam un aizbrauc tālāk ar saviem podiem. Dievs, atpestī, ko viņa man atgādina? Pūkainie cimdi un stindzenis jauc galvu. Un uz vaigiem piesalušas asaras. Un vilciens.

Vilciens te gājis vienmēr. Vectēvs stāstīja – jau pirms abiem kariem. Kad viņpus sliedēm uzcēla lielāku staciju, viņa tēvs mazo drīkstējis nopirkt dzīvošanai, jo palika strādāt par dežurantu. Nevajadzēja. Šī ir tik vējaina vieta, ka pat pilnīgā bezvējā lokās koku galotnes. Pūtienu placdarms. Bet šoseju otrpus mājai uzrāva Brežņevs; iespieda mūs kā asti ķīlī. Pagriez galvu pa labi – sliedes, pa kreisi – lielceļš, un mūžīgais troksnis. Tikko uznāk miegs, tā kādam jādzenas gultai gar vienu vai otru sānu. Pa dienu nav labāk: kā iet vilciens, tā televizoram raustās bilde, ja prečinieks – trauku žāvētājā zvana krūzes un karotes, bet prečinieki te iet bieži. Tēvs ierādīja, ka katrs nieks plauktos jāsaliek tā, lai neskaras kopā, citādi visa māja žvadzēs kā čigānietei tamburīns. Neviens šai caurvējā nepaliek: māte aizdauzījās no tēva, tu no manis. Visas ciešanas sākas zem sieviešu brunčiem – arī to tēvs iemācīja. Zināja, ko runā.

Visi šajā mājā mīlējuši vilcienus, tikai es ne. Es braucu ar autobusiem. Stacija pat drusku tuvāk nekā pietura un savu kapeiku lētāk arī, bet neparko! Tik vien labuma, ka vilcieni man pulksteņa vietā. Pirmais uz Rīgu – tātad ir pieci četrpadsmit, no Rīgas – seši un astoņas. Uz – seši divdesmit divas, no – septiņi deviņas. Un tā visu dienu. Šodien neiet pēc saraksta: vai nu kāds palicis uz sliedēm, vai Rīgā bumba. Nupat aizkust uz Rīgu, bet vajadzēja piecpadsmit minūtes pirms autobusa – ej nu sarēķini pareizu laiku, ja galva kūp no karstuma, angoras dūraiņi skrubina lāstekas no vaigiem, un deg sveces.

Sveces? Tas erceņģelis krīt uz nerviem! Zelta krāsā, izplestiem spārniem un dakti uz galvas, kā lai tādu aizdedzina?! Kas tavējai bija prātā, tādu iedāvinot? Izmest arī nevar; atnāks, domās, ka nokurināju, tātad patīk. Tā vis tev nebūs! Patīk, bet nededzināšu. Lai noput kā krāmu krāms tava zelta Temīda bez puķupodiem! Tad redz, ko viņa man atgādināja! Krāmu ar izplestiem spārniem. Rausies nu uz apakštases! Cik stikla lodītes gribi sev pie kājām? Lai šķind, kad garām ies prečinieks! Re, kā nočurkst putekļu ērkulis uz galvas; re, kā uguns caur avotiņu urbjas dziļāk, melnas izdedžu olas veļas liesmas izgrebtajā ligzdā kā siltā augļūdenī. Pirmā pile pārrāpjas sīkajai, dumjajai galvai un nolīst pār ķermeni kā gara asara. Tā tu lēnām noasarosi pa dakti caur sirdi līdz papēžiem – nav izredžu tev, aiz aizkariem! Slieksnis ir pārkāpts.

Kā es taisījos iesākt, kad tu piezvanīsi? Nu jā, par to likteņa ironiju. Ka tev sāpēs tas, ko pateikšu, bet pats sev to likteni gribēji. Nē, tā nevarēs! Nešaušu pa taisno pierē. Jo tālāku ceļu lode skrējusi, jo ievainojums mazāk bīstams. Dievs, dod padomu, kā to izstāstīt!

Kāds iebrauc sētā, izgāju pretī, sacīšu. Genādijs no viņpus sliedēm. Govs meklējoties kā dulla. Vakar ielējuši litru kandžas, lai rimstas, taču šī nevis likās uz sāniem, bet virsū pusaugu bullēnam – pašas dēlam. Šodien maukai paģiras, iztempusi jau sešus spaiņus, bet šiem aka sausa – atdzinās šurp, pilns bagāžnieks ar kannām. Saucu iekšā. Man tur eņģelis deg, saku. Genādijs nāk skatīties. Temīdai galva jau pusē. Kad nodegs līdz pleciem, izskatīsies pēc putnu biedēkļa, šis smej.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.

Lasītākie

LA
LA.LV
Latvijā
Tiek pārskatīts pensiju apmērs. Vai šoruden indeksācijas rezultātā palielināsies visas pensijas?
4 stundas
LL
LETA, LA.lv
Latvijā
“Esam vīlušies, mums nav ko slēpt, NEPLP lēmumu publicēsim un pārsūdzēsim!” “RīgaTV 24” par piemēroto sodu 1
1 stunda
KD
Krista Draveniece
Latvijā
“Velkam ārā no mājām parādīt, ka dzīve nav beigusies!” Kā Dainis palīdz citiem grūtākajā dzīves brīdī
3 stundas
LE
LETA
Latvijā
Rīgai pievienojas vēl viena Covid-19 līderpilsēta, saslimuši divi sociālie darbinieki
44 minūtes
LE
LETA
Laukos
Valsts pasaka, ar kādu nosacījumu subsidēs algas Covid-19 krīzē cietušiem pārtikas ražotājiem
4 stundas