Uldis Šmits
Uldis Šmits
Foto: Timurs Subhankulovs

Uldis Šmits: Kā var neparakstīt… 0

Pagājušās nedēļas nogalē Osakā noritēja kārtējais G20 samits, un, kā šajā sakarā pus pa jokam izsakās daži apskatnieki, saiets situāciju pasaulē nepasliktina – tāds parasti ir lielākais labums no minētā pasākuma.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
“Es nekad nebiju plānojusi būt par prezidenta sievu!” Zelenska skumji atklāj, kādas attiecības viņai tagad ir ar vīru 114
Veselam
5 populāri pārtikas produkti izraisa atmiņas zudumu – to iedarbība novērota jau īstermiņā 29
Veselam
“Ēdiens nav tā lielākā nelaime!” Danilāns atklāj patiesību par kuņģa čūlu 22
Lasīt citas ziņas

Tas nodrošina darbu gan glancēto žurnālu reportieriem, gan politologiem, kuri jau krietni pirms samita sāk apspriest tajā paredzētās divpusējās sarunas un pēc tam sīki analizē atklātībā nākušās vai pašu politiķu pasviestās frāzes.

Šoreiz daudziem, bet īpaši darījumu aprindām, svarīgākā likās Donalda Trampa un Sji Dziņpina tikšanās, sava veida G2 samits G20 ietvaros. Abi piepildīja uz viņiem liktās minimālās cerības – izsludināts kārtējais pamiers tirdzniecības karā, atsāksies dialogs (kad konkrēti – netika pavēstīts), kas varbūt noslēgsies ar Trampa jau sen piesolīto brīnišķīgo vienošanos.

CITI ŠOBRĪD LASA
Un, ja arī intriga saglabājas, tāds iznākums deva iemeslu atvieglotai nopūtai.

Pārējās tēmas bija gandrīz kā piedeva. Vai pasākuma liriskā sadaļa, kurai lielvalstu vadītāji un viņus apkalpojošās ekspertu komandas tomēr pievēršas ļoti nopietni ik reizes, kad top samita gala paziņojums.

Eiropas pārstāvji jau savlaikus uzsvēra, ka dokumentā jābūt pieminētai apņēmībai risināt ar klimata pārmaiņām saistītās problēmas.

Labi zinot, ka tamlīdzīgu tekstu atteiksies parakstīt Tramps, kura dēļ ASV 2017. gadā izstājās no Parīzes t. s. klimata vienošanās. Tas ir tikai viens no starptautiskajiem līgumiem, kurus viņš uzskata par Amerikai neizdevīgiem, taču tieši saistību saraušana klimata pārmaiņu mazināšanas jomā radīja dziļāko plaisu Vašingtonas attiecībās ar Eiropas Savienību. Turklāt Trampa nostādņu iespaidā arī G20 sāk pārvērsties formātā “19 plus 1”, un tāds apzīmējums jau iegājies politiskajā leksikā.

Vairākas valstis no šā “deviņpadsmitnieka” nebūt nav vides aizsardzības lietas pirmrindnieces, un to darbības dēļ reālais kaitējums ekosistēmām ir smagāks par Trampa politikas nodarīto skādi. Nerunājot par to, ka 2015. gada Parīzes nolīguma izvirzītais pamatmērķis (“ierobežot globālo vidējās temperatūras pieaugumu krietni zem 2 °C atzīmes salīdzinājumā ar pirmsindustriālā laikmeta līmeni”) būs sasniedzams – pagaidām tas attālinās – ar konkrētu rīcību, nevis ar dokumentu sacerēšanu. Brazīlijas prezidents Žairs Bolsonaru tika pierunāts G20 gala paziņojumu atbalstīt, bet diez vai viņš tāpēc atcels tagadējās valsts varas lēmumus, kas legalizē Amazones lietus mežu izciršanu, lai tur ierīkotu arvien jaunas plantācijas.

Sji Dzjiņpinu pierunāt nevajadzēja, jo viņš pats aizgūtnēm sludina multipolāru pasaules kārtību un rūpes par klimatu.

Tikmēr ķīnieši nesaudzīgi ekspluatē Āfrikas vai, piemēram, visus Sibīrijā un Tālajos Austrumos pieejamos dabas resursus. (Gan Krievijas varasiestāžu atvēlētos, gan patvaļīgi piesavinātos – ir neskaitāmas liecības, bet oficiālā Maskava dziļdomīgi klusē.)

Parakstīties nav grūti. Dažam labam tas pat kalpo par sava veida indulgenci. Gluži tāpat kā Lielā divdesmitnieka “ģimenes foto”, ko šoreiz uzņēma Osakas pils pakājē tradicionālo japāņu bungu rīboņas pavadījumā. Fotogrāfija ir, ja tā drīkst teikt, visnotaļ reālpolitiska. No tās mums uzsmaida kanclere Merkele un turpat ne pārāk tālu pirmajā rindā starp Trampu un namatēvu Sindzo Abe staro Saūda Arābijas kroņprincis Mohammads bin Salmans, kurš, saskaņā ar ANO ziņojumā izdarītajiem secinājumiem, varētu būt pasūtījis opozīcijas žurnālista bēdīgi slaveno slepkavību (guvusi īpašu ievērību ar noslaktētā sazāģēšanu). Tāda nu izskatās pasaules politisko galotņu aina.

Reklāma
Reklāma

Kanādas premjers tīrākā liberālisma iemiesotājs Trudo un Kremļa režīma galva Putins, kura prātojumi par liberālās demokrātijas beigām sāk atgādināt padomju tēzes par pūstošajiem Rietumiem un kura vadībā ir pastrādāti 21. gadsimta Eiropā smagākie starptautiskie noziegumi. Eiropeisko vērtību daudzinātājs Makrons un viņa pretmets Turcijas prezidents Erdogans, kuru eiropieši tomēr algo durvju sarga pienākumu veikšanai, ko paši negrib uzņemties. Toties viņi kopā ar bin Salmanu un Putinu ir gatavi glābt planētu. Paziņojot par to samitu deklarācijās.

Šajā publikācijā paustais ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar LA.LV redakcijas redzējumu.
SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.