Kad citi sauc par raganu. Nellai no Krotes jauns romāns 0
Izdevniecībā “Latvijas Mediji” iznāks Nellas no Krotes romāns “Ragana bez diploma”.
Nella no Krotes (Ilga Liepiņa) pazīstama “Latvijas Avīzes” lasītājiem ar romāniem “Mana draudzene ēna” un “Kumeļu sauks Delveris”. Arī jaunais romāns sola negaidītus pavērsienus, smalki izvirpinātas detaļas un interesantus raksturus.
Rotfeldu ģimenē ienākušo mammas izpalīdzi Bārbalu Anžela vēro ar aizdomām – viņa nešķiet ne pietiekami izdarīga, lai paļautos kā uz apteksni, ne gana smalka, lai derētu kā otrā pusīte jaunākajam brālim Aldim. Rotfelda kundze izbauda iespēju izrīkot. Aldim garšo Bārbalas gatavotās vakariņas un patīk pieglausties jaunās sievietes siltajiem sāniem nakts tumsā, tomēr par nopietnākām attiecībām viņš klusē.
Kad Anželas un Alda māte pēkšņi nomirst, bet Aldim rodas aizdomas, ka viņš ir pieņemts bērns, Bārbalas pacietības mērs trūkst. “Ilgāk te palikt nav iespējams: tukšajā mājā, pat vienā pilsētā ar Aldi, kurš vairs nezina, kas viņš patiesībā ir, un Anželas varzu, kura nāk virsū kā tatāru orda ar visām klavierēm. Braukšu uz Cīruļiem pie Aldmāmas māsas – piespiest šo pie sienas, lai izpurinātu ģimenes noslēpumus.”
Rotfeldu radiniekus Bārbala Cīruļos neatrod, toties tiek pieņemta darbā restaurējamā muižā. Nelielais kolektīvs ir draudzīgs un patīkams, tomēr pēc neilga laika Bārbala pamana, ka vietējie iedzīvotāji pret viņas priekšnieci izturas ar aizdomām, pat vairāk – pēkšņi jaunā sieviete attopas ieskaitīta raganās…
Vai pastāstīsiet, kā radās romāna ideja?
Ilga Liepiņa: Man netālos kaimiņos dzīvo sieviete, kuru vietējā draudze draudzīgi nosodīja par senču ticējumu kopšanu, vākšanu un jaunatnei tālāknodošanu. Nesaistīti ar šiem notikumiem arī man pašai bija periods vairāku mēnešu garumā, kad saņēmu no kādas personas sātanu izdzenoša satura īsziņas. Tās pienāca pat naktī.
Nācās ziņot policijai kopā ar LMT izdruku par īsziņu daudzumu, bet Tukuma iecirknis tikai atrakstījās, ka nekā krimināla tur neredzot. Kļuvu dusmīga, ka par nodokļu maksātāju naudu (arī manu) šie nekustina ne pirksta, kamēr mani neapvārta spalvās un nepielaiž uguni!
Vai nepietiek ar to, ka, būdama pārliecināta ateiste, katru gadu esmu spiesta svinēt mazākuma iedibinātus svētkus, nedrīkstot iet uz darbu Ziemsvētkos un Lieldienās. Kālab nedrīkstētu izvēlēties, kas kuram svinamāks, un man tie būtu Ravēšanas svētki jūlija sākumā vai Melleņu diena augustā…
Pamats rakstīšanai jau bija radies, atlika izvēlēties personāžus. Mēģināju tiem piešķirt literatūrā mazāk lietotas profesijas, un tā sapulcējās pastniece – dārzniece, krustvārdu mīklu sastādītājs, sporta skolas administrators, pensionāre – čīkstule un dēls – taksists.
Reiz lasīju, bet neatcerēšos vairs autoru, ka būt raganai sievietei nozīmē ne vairāk, ne mazāk, kā izprast pašai sevi, saprast, kas viņai ir un kas nav vajadzīgs. Arī jūsu romānā redzams, ka šādas sievietes par bīstamām pat 21. gadsimtā uzskata ne tikai vīrieši, bet arī citas sievietes. Kā jums šķiet: kādēļ tā?
Kas attiecas uz raganismu kā maģijas nozari vai sastāvdaļu, faktiski to aktīvi kultivē filmas, grāmatas, žurnāli – bieži vien tik nopietnā tonī, ka nekritiskam prātam viegli nojaukties… Piekrītu domai, ka ar pseidozinātnēm barotu, apmulsinātu tautu viegli manipulēt, un tas allaž kādam ir izdevīgi.
Romānā Regīna, pēc tam Bārbala raganas “godā” tiek sava atšķirīgā dzīvesveida dēļ, turklāt viņas nav vietējās. Tāpēc viņām izdevīgi piešķirt īpašu, labāk jau negatīvu statusu, pret ko “pareizajām” izskatīties vēl baltākām. Tā vietā, lai ļautos pāraudzināties, Regīna un Bārbala šīs lomas pieņem un izbauda!
Vai pati kādreiz esat jutusies kā ragana?
Par raganu neesmu centusies taisīties, jo – paldies gēniem! – pietiek dabas dotā spēka un enerģijas.
Vai pati mīlat dārzkopību?
Dārzkopība tiešām tuva un mīļa, visdrīzāk saskaņā ar latviešu mentalitāti. Dzīvoju tik gleznainā vietā, ka visriņķī pietiek lauka puķu, ievu, kastaņu un liepu, kam ziedēt. Man aug gara saulgriežu rinda, kas pasargā no vējiem pupulauku. Desmit šķirnes – rudenī tās realizējot, nopelnu tikpat, cik par grāmatu…
Kā jums šķiet, kas ir dzīvē svarīgākās izvēles? Jo skaidrs, ka izvēlēties kaut ko nākas katru dienu…
Par šo tēmu tik daudz prātots un sarakstīts, ka neiespējami pateikt ko jaunu. Var piekrist tiem, kuri apgalvo: šķietami nenozīmīga izvēle var izrādīties pilnīgi liktenīga vai pat letāla… Varbūt svarīgi izvēlēties piemērotāko darbu, dzīvesdraugu un mājas vietu? Bet, pateicoties caurmēra lielajam mūža garumam, neveiksmes gadījumā arī to visu iespējams “pārspēlēt”. Domāju, lielākās izvēles notiek klusi un diskrēti – zemapziņā, mums lāgā pat nepiefiksējot, tikai attopoties fakta priekšā.
Fragments no romāna “Ragana bez diploma”
Bārbala
Modinātāja lomu uzņēmušies dziedātājputni, tā man patīk domāt, izbāžot degunu no segas apakšas un dziļi ieelpojot. Pēc mirkļa nākas atzīt, ka tikpat iedarbīgs bijis vakardienas alus; žubītes un strazda duets vien nedabūtu mani augšā tik uzstājīgi.
Labierīcības noteikti varētu sameklēt tepat iekštelpās, bet es ātri uzrauju drēbes un izskrienu laukā uz tūristiem paredzēto mājiņu. Ierīkots pat statīvs roku mazgāšanai, nolikti papīra dvieļi.
Atgriežoties telefonā pamanu īsziņu. No Alda! Viss sāk nokārtoties. Vai tad es neteicu (nedomāju), ka tukša istaba ir kā balta lapa: mosties otrā rītā un raksti jaunu stāstu.
“Neuzdrošinies braukt atpakaļ. Aldis un Anžela.”
Tā. Šīs pusotras dienas visu atrisinājušas, man nepakustinot ne pirksta. Vajadzēja taču iedomāties. Anžela izstāstījusi brālim par mūsu beidzamo rītu. Greju aprakuši mežā vai turpat dārzā. Vienojušies, ka tāda persona no ģimenes jātur simtiem kilometru attālumā. Aldis atklājis savas šaubas par albumā redzamo, tad viņi kopīgi devušies pie Daiņa Rotfelda un visu noskaidrojuši. Ka Aldis pēc bērēm vienkārši sanervozējies, tālab pāris fotogrāfiju trūkumu uztvēris kā īstu traģēdiju. Tēvs būs izstāstījis, kāds tam patiesais iemesls. Varbūt tolaik rāvies vairākos darbos, lai sakrātu dzīvoklim, pa kuru laiku vēl bildes taisīt. Ja seniors nerunās, viņi mierīgi būs sazvanījuši Aldmāmas māsu, tā Anželai izliks visu kā uz paplātes. Tālākais jau gājis pavisam gludi: viņa Aldi nomierināja, saveda kārtībā, iedvesa, ka turpmāk mājkalpotājas jāizvēlas ļooti uzmanīgi; atliek iesaiņot klavieres un pasūtīt kravas mašīnu. No manis pāri nepaliks pat matu cirta, tikai salātu dobe, kas aizaugs nedēļas laikā.
Finita la commedia, būtu teicis vecais Rotfelds.
Jaunās dzīves baltā lapa! Melnas domas tādā izceļas īpaši spilgti.
Pašai nemanot, esmu izķemmējusi matus, saklājusi gultu, nogludinājusi pārvalku. Aizsaitējusi somu un izgājusi laukā, apmetos uz tā paša soliņa, kur vakar. Regīna var redzēt, ka taisos pamest šo viesmīlīgo vietu. Pašvaldībā taujāt Aldmāmas māsas adresi vairs nav nozīmes.
No mājas enerģiskā solī iznāk pusmūža sieviete gaišās, laba piegriezuma biksēs un piegulošā īspiedurkņu džemperī. Izskatās pēc ārzemnieces, cik nu tos man dzīvē vispār iznācis sastapt, bet tā atkal izrādās Regīna. Kā viņai nemitīgi izdodas mainīties! Un šīs neparasti vērīgās acis. Nevis caururbjošas, bet dzīvesprieka un intereses pilnas. Tajā mājā uz mani sen vairs tā neskatījās…
– Labrīt. Jūs jau augšā. Odi traucēja?
– Logu neatvēru, gaiss tāpat bija svaigs. Vajadzēja uz tualeti, tad arī miegs vairs nenāca. Pasēdēšu vēl brītiņu – te ir tik skaisti. Mierīgi.
– Soma jau līdzi. Nāciet vismaz brokastīs!
– Vakar nopirkto paspēju apēst. Es tūliņ došos prom. Pašvaldību man nevajag – atnāca viena ziņa, kas nolika visu vietās…
– Tad gan. Brokastīs tomēr nāciet, būs man kompānija, – viņa šorīt ir cita ne vien ārēji, pat sejas izteiksme un balss pilnīgi atšķirīgi, – dodiet somu, palīdzēšu ienest. Te gan neviens svešu neņem, būs jums tomēr mierīgāks prāts.
Pirms esmu paspējusi ko iebilst, Regīna jau uzmetusi plecā manu iedzīvi un dodas uz durvīm; atliek nekavējoties sekot, jo viņa soļo veikli.
Kāds vakar neievērots gaitenītis ved pa kreisi, tad gabaliņu uz priekšu, līdz nonākam telpā, kura iekārtota par mūsdienīgu virtuvi ar elektrisko plīti, cepeškrāsni, tvaika nosūcēju, ledusskapi, tosteriem un sulu spiedēm. Nekādu ugunī iekārtu podu un gaļas liemeņu uz pirksta resnuma āķiem.
Plata arka atklāj lielāku telpu, ko balsta koka sijas, grīdu veido rūsganu ķieģeļu kārta, atgādinot bruģakmeņus, gar sienām briežu ragi – te laikam notiek lepnu ļaužu pulcēšanās un svinības. Drīzāk – notiks, jo trūkst krēslu un galdu.
– Sāksies rauti, tad par lauku mieru un klusumu varēsim aizmirst, – ievērojusi manu skatienu, Regīna pasmīn.
Man jau radusies pārliecība, ka viņa pamana absolūti visu, lai gan neblenž virsū kā Aldmāma… un viņas meita, kura tagad kontrolē ne vien brāļa māju, pat viņa telefonu. Jo Aldis nevarēja to uzrakstīt, bet pieļāva. Tāpat kā manu paraugjubileju un klavieres viesistabā. Nudien, viņš laikam ir pieņemts bērns. Rotfeldi nav tādi ņuņņas, kas atļauj ar sevi darīt, kas vien iešaujas prātā! Lai gan – kopš atnāca īsziņa – tas uz mani vairs neattiecas.
– Vakar es jūs izprašņāju, bet savu vārdu nepateicu. Esmu Regīna, – rīkodamās gar ledusskapi, ūdens vārītāju un maizes kasti, saimniece (pārzine, spoks vai darbu vadītāja) omulīgi čalo.
– Dzirdēju, ka jūs tā sauca krāsotāji, kad vakar izrādījāt mums telpas. Jūs viņiem esat priekšniece?
– Es? Jā, kaut kādā mērā. Tie krāsotāji ir atzīstama līmeņa meistari, īpaši viens, savu darbu pieprot, uz nagiem nav jāskatās. Viņiem ir līgums, darbojas saskaņā ar restaurācijas plānu. Palaikam atbrauc muižnieks, novērtē padarīto, samaksā.
Tātad gluži īpašniece viņa nav, bet vienkārša ķerras vadītāja ne tik.
