FOTO. Kad Latvija ieguva savu ģerboni, karogu un himnu! Latvijas Republikas Satversmei – 100 16
Juris Ciganovs, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Jau tūlīt pēc Latvijas Republikas proklamēšanas jaunizveidotās valsts vadītāji saprata, ka normālai demokrātiskas valsts funkcionēšanai nepieciešams izstrādāt tās galveno dokumentu, tiesisko normu kopumu, pēc kura būtu jāvadās gan lēmējvarai, gan izpildvarai, proti, konstitūciju.
Latvijā kā jaunā valstī savu Satversmi vajadzēja izstrādāt Satversmes sapulcei – pilsoņu demokrātiski vēlētai pārstāvniecībai. Bez Satversmes izstrādāšanas šai sapulcei būtu risināmi vēl daudzi svarīgi uzdevumi. Savu galveno un svarīgāko uzdevumu Latvijas Satversmes sapulce paveica l922. gada 15. februārī, kad tika pieņemta Latvijas Satversmes pirmā daļa.
Vārdu “satversme” ir darinājis Atis Kronvalds – viens no ievērojamākajiem 19. gs. otrās puses jaunlatviešu kustības aktīvistiem. Viņš 1869. gadā ierosināja jēdziena “konstitūcija” apzīmēšanai latviešu valodā lietot jaundarināto vārdu “satversme”. Šo vārdu Kronvaldu Atis veidoja no darbības vārda “tvert”.
“Cilvēki tādēļ ir pieņēmuši likumu, lai tiem būtu vajadzīgā laikā, kur patverties, lai tiem būtu tversmes.” Tātad – “satversme” kā pilsoņu patveršanās, tiesiskās aizsardzības un drošības garants pret valsts patvaļu un ierobežojumiem. Pagājušā gadsimta sākumā šo vārdu lietoja, runājot par jebkuru konstitūciju, taču mūsdienās ar “Satversmi” apzīmē tieši Latvijas Republikas konstitūciju.
Satversmes aizsākumi
1918. gada 17. novembrī izveidotā Latvijas Tautas padome, kuru mēdz dēvēt arī par Latvijas priekšparlamentu, jau pēc dažām nedēļām – 2. decembrī – uzdeva savai Satversmes komisijai divu nedēļu laikā sagatavot pagaidu nolikumu par Satversmes sapulces vēlēšanām. Tomēr sarežģītās militāri politiskās situācijas dēļ šis darbs tika atlikts uz nenoteiktu laiku. Lielinieku straujais uzbrukums, vācu okupācijas armijas demoralizēšanās un savu bruņoto spēku neesamība piespieda nupat proklamētās valsts vadību pārcelties uz Liepāju.
Šeit Pagaidu valdība publicēja uzsaukumu “Ko mums dos Latvijas Satversmes sapulce?”, kurā paskaidroja: “Ir vajadzīgi jauni likumi un brīvības, kādas ir pilsoņiem visās kultūras zemēs. Jaunus likumus jaunai Latvijas valstij varēs dot tikai Satversmes sapulce. Latvijas iedzīvotājiem tā dos pilnīgu personas neaizskaramību, sapulču un biedrošanās brīvību un preses brīvību, ticības brīvību un citas neierobežotas pilsoņu tiesības [..] Strādniekiem Latvijas Satversmes sapulce dos maizi un darbu, bezzemniekiem piešķirs zemi [..] Latvijas Satversmes sapulce gādās par tautas izglītību visiem un nokārtos Latvijas ārējās attiecības un sakarus ar citām valstīm.”
Tomēr līdz pašai Satversmes sapulces sasaukšanai bija tāls ceļš ejams. Pie jautājuma par Satversmes sapulces likumu Tautas padome atgriezās pēc Latvijas bruņoto spēku uzvarētajām Cēsu kaujām. 1919. gada 16. jūlijā īpašai komisijai Marģera Skujenieka vadībā tika uzdots izstrādāt likumprojektu. Šis darbs bija jāpaveic līdz 1. augustam, kas gan netika izdarīts. Tautas padome šo likumprojektu sāka izskatīt tikai 11. augustā. 1919. gada 27. septembrī likumu par Latvijas Satversmes sapulces vēlēšanām izsludināja oficiāli.
Likums noteica, ka Satversmes sapulci ievēlē vispārējās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās, piedaloties visiem abu dzimumu pilsoņiem no 21 gada vecuma. Likumprojekta apspriešanas laikā sociāldemokrāti iebilda pret šo vecuma cenzu, uzskatot, ka nepieciešams dot vēlēšanu tiesības visiem, kas sasnieguši 20 gadu vecumu, taču priekšlikums atsaucību neguva. Toties Tautas padome pieņēma lēmumu Satversmes sapulces vēlēšanas rīkot tikai pēc visas Latvijas teritorijas atbrīvošanas no ienaidniekiem.
Satversmes sapulces vēlēšanas
Vienlaikus ar Satversmes sapulces vēlēšanu likuma izstrādāšanu Latvijas Tautas padome noformulēja arī jēdzienu par Latvijas Republikas pilsoņu institūciju. Saskaņā ar 23. augustā pieņemto pilsonības likumu Latvijas Republikas pilsonība tika piešķirta tām personām un viņu pēcnācējiem, kas līdz Pirmā pasaules kara sākumam (1914. gada 1. augustam) bija pastāvīgie iedzīvotāji Latvijas teritorijā un nebija pārgājuši citas valsts pavalstniecībā. Šodien šādu pilsonības modeli pazīst kā “nulles variantu”.
Tāpat izveidoja arī Centrālo vēlēšanu komisiju sešu cilvēku sastāvā ar Zemnieku savienības pārstāvi Ādolfu Klīvi kā priekšsēdi. Vēlēšanām Latvijas teritoriju paredzēja iedalīt piecos apgabalos ar iepriekš noteiktu ievēlējamo skaitu: Rīgā – 22, Vidzemē – 37, Zemgalē – 26, Kurzemē – 26, Latgalē – 39.
Pēc lielinieku padzīšanas no Latgales radās labvēlīgi apstākļi, lai Satversmes sapulces vēlēšanas varētu īstenoties. Lai gan oficiāli Latvijas – Padomju Krievijas saskarsmes līnijā vēl joprojām noritēja karadarbība, bija noslēgts tikai pamiers. Tāpat grūtības radīja apstāklis, ka vairākos Latvijas pagastos un dažās pilsētās uzturējās kaimiņvalstu – Lietuvas, Igaunijas un Polijas karaspēki, kas varēja izrādīties (un, kā vēlāk izrādījās, tā arī bija) traucējošs faktors vēlēšanu norisē.
Neraugoties uz to, 1920. gada 6. februārī Pagaidu valdība saziņā ar Centrālo vēlēšanu komisiju 1920. gada 17. un 18. aprīlī nolēma vēlēt Satversmes sapulci.
Gatavojoties vēlēšanām, daudz ko Latvijas iedzīvotāji veica pirmo reizi: sākās vēlētāju un kandidātu sarakstu stādīšana, politiskās partijas sāka priekšvēlēšanas aģitācijas pasākumus. Latvijas Satversmes sapulces vēlēšanām tika iesniegti un pieņemti 57 kandidātu saraksti, pie kam Rīgas, Zemgales un Latgales apgabalos tika izvirzīti 13 saraksti katrā, bet Kurzemes un Vidzemes apgabalos – pa 9 sarakstiem katrā.
Satversmes sapulces vēlēšanas noritēja bez sevišķiem starpgadījumiem. Tā laika prese gan ziņoja, ka Cēsu apriņķa Saikavas pagastā noticis mēģinājums vēlēšanas nepieļaut. Pagastmājā ieradušās bruņotas personas, domājams, lielinieciski noskaņotas, un iznīcinājušas vēlētāju sarakstus. Tāpat, tuvojoties vēlēšanām, aktivizējās lielinieku aģitācija ar mērķi traucēt normālu to norisi, taču, izņemot atsevišķās vietās izmētātās lapiņas ar pretlatviskiem saukļiem neko lielāku protestētāji nespēja.
Likumā noteiktajā laikā, 1920. gada 17. un 18. aprīlī, Satversmes sapulces vēlēšanas nevarēja notikt tajās teritorijās, kur, kā jau minēts, atradās citu valstu karaspēki: Igaunijas armijas kontrolētajos Ainažu, Ipiķu, Plāteres un Mazsalacas pagastos, tāpat Valkā un apkārtējos pagastos, kā arī Polijas un Lietuvas armiju kontrolē esošajos Ilūkstes apriņķa sešos pagastos un Grīvas pilsētā. Tikai tad, kad šīs teritorijas dažādos veidos nonāca Latvijas valdības kontrolē, tur bija iespējams noturēt vēlēšanas (jau ar atpakaļejošu datumu).
Satversmes sapulces vēlēšanās piedalījās vairāk nekā 700 000 cilvēku. Kopumā vēlētāju sarakstos pavisam tika iekļauti 797 662 cilvēki, tātad kopējā vēlētāju aktivitāte bija ļoti augsta (novēlējuši bija 84,88% no balsstiesīgajiem Latvijas pilsoņiem) un ievērojami pārsniedza balsojušo skaitu citās valstīs notikušajās vispārējās vēlēšanās.
Kā jau bija gaidīts, galvenā cīņa par līdera godu Satversmes sapulces pārstāvniecībā izvērtās starp Latvijas Sociāldemokrātisko strādnieku partiju un Latviešu Zemnieku savienību. Rezultātā sociāldemokrāti saņēma visvairāk balsu un Satversmes sapulcē ieguva 57 vietas. “Zemnieki” palika otrajā vietā ar 26 vietām, trešajā bija Latgales Zemnieku partija ar 17 vietām (Satversmes sapulcē bija 150 deputāti).
Pārējo Satversmes sapulcē iekļuvuši politisko partiju un vēlēšanu sarakstu sadalījums bija šāds: vācu partija, Demokrātu savienība, darba partija, Latgales Kristīgo zemnieku savienība, Bezpartejiskā pilsoņu grupa – katra ar 6 vietām; Kristīgā nacionālā savienība un bezzemnieku agrārā savienība – katra ar 3 vietām; krievu pilsoņu grupa – 4 vietas; ebreju bloks – 5 vietas, Bezpartejiskie zemnieki – 2 vietas, ebreju partija “Ceire Cion” – 1 vieta, Latgales ļaužu partija – 1 vieta un apvienotās poļu partijas – 1 vieta.
Tātad kopumā nacionālās minoritātes bija pārstāvētas ar 17 deputātiem, tomēr, tā kā politiskajā spektrā minoritāšu pārstāvji bija ļoti dažādi, tad kaut cik vērā ņemamas ietekmes uz Latvijas politisko dzīvi vismaz šajā laikā posmā tiem nebija. Starp ievēlētajiem deputātiem bija arī sešas sievietes (sociāldemokrātes E. Rozenberga (Aspazija), K. Kalniņa un B. Veismane, Latgales zemnieku partijas pārstāves A. Laurinoviča un V. Seile, kā arī Z. Cēsniece-Freidenfelde no Bezpartejisko pilsoņu grupas), kas savam laikam bija pietiekami ievērības cienīgs skaitlis.
Satversmes sapulces sākums
Satversmes sapulce nu bija ievēlēta, tagad tā varēja uzsākt savu darbu. 1920. gada 1. maijā Satversmes sapulces deputāti sanāca uz savu pirmo sēdi. Šis datums Latvijas valstī līdz 1934. gadam bija svinamā diena, un kā Satversmes sapulces sanākšanas gadadienu to atzīmē arī Latvijā pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas. Satversmes sapulces pirmā sēde, arī visas nākamās sēdes notika Rīgā, bijušajā Vidzemes bruņniecības namā, vietā, ko šodien pazīstam kā Latvijas Republikas Saeimas ēku.
Bija jānosaka arī valsts pirmā pilsoņa – valsts galvas statuss. Latvijas Republikas proklamēšanas brīdī un Neatkarības kara laikā Latvijas Tautas padomes priekšsēdētājs Jānis Čakste uzņēmās arī valsts galvas funkcijas, lai gan šajā posmā bija grūti nodalīt Tautas padomi no Pagaidu valdības. Kā pilsoņu pārstāvniecības institūcija Tautas padome bija augstākā likumdevēja vara tikko proklamētajā valstī, tomēr lielu daļu no valsts aparāta un atsevišķu nozaru pārvalžu organizācijas uzņēmās Kārļa Ulmaņa vadītā Pagaidu valdība.
Jau tūlīt pēc savas darbības sākšanas Satversmes sapulce ķērās pie konstitūcijas jeb Satversmes izstrādāšanas. Saprotot, ka pašas Satversmes izstrādāšana prasīs daudz laika, iesākumā Satversmes sapulce pieņēma divus pagaidu konstitucionālos aktus – “Deklarāciju par Latvijas valsti” un “Latvijas iekārtas pagaidu noteikumus”. Pirmais no šiem konceptuālajiem dokumentiem bija ārkārtīgi lakonisks un sastāvēja tikai no diviem pantiem: Latvija ir patstāvīga un neatkarīga republika ar demokrātisku valsts iekārtu un Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai.
Priekšdarbus konstitūcijas izstrādāšanai veica Satversmes sapulces ievēlētā Satversmes komisija. 1921. gada 20. septembrī, Satversmes sapulces IV sesijas pirmajā darba dienā, komisijas referenti Marģeris Skujenieks un Jānis Purgailis sniedza pārskatu par paveikto.
Tieši jautājums par valsts galvu Satversmes projekta apspriešanas laikā izraisīja visasākās diskusijas. Domas dalījās jau par pašu šādas institūcijas nepieciešamību. Satversmes sapulces laikā valsts galvas funkcijas pildīja Satversmes sapulces priekšsēdētājs, būtībā savienojot abus amatus. Jaunais valsts pamatlikuma projekts savukārt paredzēja, ka bez parlamenta priekšsēdētāja jeb Saeimas prezidenta būs vēl visas tautas vēlēts prezidents.
Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas deputāti Satversmes sapulcē uzskatīja, ka nevajag radīt prezidenta institūciju. Svaigā atmiņā vēl bija cariskās Krievijas valdīšana un Valsts prezidents daudziem šķita monarha varas turpinātājs, savukārt parlaments tika uzskatīts par labāko garantiju demokrātijai un tautas suverenitātei. Sociāldemokrāti visvairāk nevēlējās redzēt Valsts prezidentu ar plašām pilnvarām un par piemēru minēja mūsu kaimiņvalsti Igauniju, kur Satversme bija pieņemta jau 1920. gadā un prezidenta funkcijas pildīja Ministru prezidents, kurš vienlaikus ieņēma arī Valsts vecākā amatu.
Pilsonisko partiju pārstāvji savukārt uzsvēra, ka demokrātiskais princips būtu vairāk ievērots, ja tauta pati vēlētu pirmo pilsoni. “Lai valsti nostiprinātu, tad valsts prezidentam vajag būt tādām tiesībām, ka tas vajadzības gadījumos var uzstāties ar cietu varu, kur tas ir vajadzīgs,” teica Latviešu Zemnieku savienības deputāts Jānis Goldmanis.
Viedokli, ka valsts prezidents būtu nevajadzīgs, noraidīja, taču no Satversmes projekta izsvītroja, ka valsts pirmo pilsoni vēlēs visa tauta tiešās vēlēšanās un viņam piemitīs neatkarīgas politiskās funkcijas. Galu galā Satversmes sapulce izlēma, ka Valsts prezidentu ievēlēs parlaments – Saeima, uz trim gadiem. Lai kļūtu par Valsts prezidentu, bija nepieciešams būt Latvijas pilsonim, sasniegušam 40 gadu vecumu un iegūt Saeimā vismaz 51 deputāta balsi. Ja par prezidentu ievēl Saeimas deputātu, tad deputāta mandāts jānoliek – Valsts prezidenta amatu nevarēja savienot ne ar kādu citu.
Latvija bija izraudzījusies klasisku Rietumeiropas parlamentārās demokrātijas modeli. Salīdzinājumā ar ASV vai Franciju Latvijā Valsts prezidenta vara apzināti tika ierobežota. Satversme paredzēja, ka Valsts prezidents pārstāvēs valsti starptautiskajā arēnā, pieņems ārvalstu diplomātus, izpildīs Saeimas lēmumus par starptautisko līgumu ratificēšanu.
Valsts prezidents saskaņā ar Satversmi bija arī bruņotā spēka augstākais vadonis (ne tikai armijas, bet arī citu paramilitāru struktūru: aizsargu, policijas, robežsardzes. – Aut. piez.), bet kara gadījumā viņš iecels virspavēlnieku (resp.: saskaņā ar Satversmi Latvijas prezidents nav armijas virspavēlnieks! – Aut. piez.). Arī šā panta redakcija izraisīja iebildumus sociāldemokrātu vidū, viņi uzskatīja, ka Latvijas armija un citas paramilitāras struktūras pakļaujamas Ministru kabinetam. Valsts prezidentam piešķīra tiesības pasludināt karu, ja kāda valsts uzbruktu Latvijai un Saeima pieņemtu lēmumu veikt aizsardzības pasākumus.
Satversmē uzsvērts, ka Valsts prezidents nenes politisku atbildību par savu darbību (zem visiem Valsts prezidenta parakstītiem dokumentiem bija jābūt arī Ministru prezidenta vai attiecīgā ministra parakstam). Valsts prezidents tomēr izsludina Saeimā pieņemtos likumus; septiņu dienu laikā, skaitot no likuma pieņemšanas dienas, viņš var nodot to atpakaļ parlamentam otrreizējai izskatīšanai.
Valsts prezidentam bija arī likumu ierosinātāja tiesības, tāpat tiesības ierosināt Saeimas atlaišanu, rīkojot tautas nobalsošanu. Ja tauta nobalsotu pret parlamenta atlaišanu, tas nozīmētu neuzticības izteikšanu pašam prezidentam.
Sākotnēji bija paredzēts Satversmi veidot divās daļās, pirmajā ietverot noteikumus, kas regulē valsts iekārtu, bet otrajā nosakot pilsoņu tiesības un pienākumus, taču gala rezultātā otro daļu deputāti nepieņēma. 1922. gada 20. jūnijā Satversmes sapulce pieņēma likumu par Latvijas Republikas Satversmes spēkā stāšanos un ieviešanu, kurš noteica, ka Satversme stājas spēkā 1922. gada 7. novembrī plkst. 12 dienā vienlaikus ar jaunievēlētā valsts parlamenta – Saeimas pirmo sēdi. Latvijas Republikas Satversme bija izsludināta 1922. gada 30. jūnijā valsts oficiālajā laikrakstā “Valdības Vēstnesis”.
Bez Satversmes izstrādāšanas un pieņemšanas Satversmes sapulce paveica vēl daudz ko citu. Tieši Satversmes sapulces laikā Latvijas valsts tika pie saviem valstiskās neatkarības atribūtiem: ģerboņa, karoga un himnas, Satversmes sapulce tos apstiprināja ar likuma spēku.
Ļoti nozīmīgs Latvijas tautsaimniecībai bija 1920. gada 16. septembrī pieņemtais agrārās reformas likums jeb, pareizāk sakot, likums, ar kuru tika sākta agrārā reforma Latvijas lauku apvidos. Starptautiski neviennozīmīgi novērtētā Latvijas agrārā reforma ļāva Latvijas bezzemniekiem iegūt zemi savā īpašumā, kā arī likvidēja vēl palikušās muižnieku kārtas un to privilēģijas.
Starp citiem likumdošanas aktiem Satversmes sapulce pieņēma arī likumus par lauku apvidu pašvaldībām, par to iekārtu, par Latvijas administratīvi teritoriālo iedalījumu, kā arī izglītību, civildienestu, sociālo attiecību regulējošos normatīvos aktus.
Satversmes pieņemšanas desmitajā gadadienā publicists Ernests Blanks rakstīja: “Tas ir mūsu valsts Satversmes augstākais – vēsturiskais attaisnojums, ka tā nav gluži “no gaisa grābta” vai no vienas dienas parejošās idejas apaugļota, bet ka tā izaugusi no mūsu sadzīves apstākļiem un ir dabūjusi svētību no iepriekšējām paaudzēm, kuras cīnījušās par tagad realizētiem ideāliem”.
Kopš 1922. gada Satversmes redakciju vairākkārt mēģināja rediģēt, un pirmie labojumu ierosinājumi bija jau divus mēnešus pēc Satversmes pieņemšanas. Laikā līdz padomju okupācijai Satversme grozīta vienu reizi – 1933. gadā, kad mainīta divu Satversmes pantu redakcija (74. un 79.p–ts), nosakot nepieciešamo kvorumu un balsu vairākumu tautas nobalsošanai.
Vienu reizi Satversmes darbība bija faktiski apturēta – 1934. gada 15. maijā, kad pēc K. Ulmaņa veiktā valsts apvērsuma demokrātiskās iekārtas vietā Latvijā iedibinājās autoritārs režīms. Oficiāli Satversme gan atcelta netika un K. Ulmanis solīja Satversmes reformu, bet šajā ziņā nekas nenotika.
Pēc 1940. gada Latvijas okupācijas, tieši balstoties uz Satversmes nosacījumiem, ka valsts statusu var mainīt tikai tautas nobalsošanā, Latvijas diplomātiskais dienests rietumvalstīs, norādot uz PSRS veiktajiem starptautisko tiesību un Satversmes pārkāpumiem, panāca mūsu valsts turpmāko “de iure” pastāvēšanu. Tieši Satversme okupācijas gados bija pamats cīņai par Latvijas neatkarības un demokrātiskās valsts iekārtas atjaunošanu. 1993. gada 6. jūnijā, uz savu pirmo sēdi sanākot jaunievēlētajai Latvijas Republikas 5. Saeimai, no parlamenta tribīnes paziņoja, ka Satversme mūsu valstī ir spēkā pilnā apjomā.
