Aktieris Juris Hiršs.
Aktieris Juris Hiršs.
Foto: Karīna Miezāja

“Kad stājos teātra fakultātē, aktieri bija gandrīz Dieva vietā!” Saruna ar aktieri Juri Hiršu 21

Aija Kaukule, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
13 pazīmes, kas liecina – tavs partneris ir “toksisks” un zog tavu laimi 2
Krimināls
Jūrmalā pazudusi māte ar mazuli. Policija lūdz palīdzību 1
10 produkti, kas “svilina taukus” un paātrina vielmaiņu
Lasīt citas ziņas

Latvijas Nacionālajā teātrī trešdien, 22. septembrī, pirmizrāde amerikāņu rakstnieka Garsona Kanina melodramatiskajai komēdijai “Dzimusi vakardien” režisores Ināras Sluckas iestudējumā. Biznesa haizivs un reizē neveiksmīga mīlētāja lomā – aktieris Juris Hiršs, kuram šis ir ļoti darbīgas sezonas sākums, kurā viņa spēlētie varoņi gan smīdinās, gan liks kārtīgi aizdomāties.

“To, cik jebkurā mākslā esi liels vai mazs, nosaka skatītāji,” ir pārliecināts aktieris, atzīstot, ka priecājas par katru mirkli, kurā šobrīd var spēlēt uz teātra skatuves.

CITI ŠOBRĪD LASA

Pēc zināmas pauzes nu teātrī dots starta šāviens pirmizrāžu sprintam…

J. Hiršs: Arī vasara man nemaz nebija tik mierīga. Bija ārkārtīgi daudz pasākumu un koncertu, tūre ar “Sesto jūdzi”. Bet, jā, nu gan izrādes viena aiz otras – “Dzimusi vakardien”, “Sapnis vasaras naktī”, pēcāk “Perfektā teikuma nāve”, bet oktobrī sākas mēģinājumi lugai “Vīrs, kas zināja čūskuvārdus”.

Un tad jau, ceru, būs arī Ziemassvētku koncerts, par ko ļoti priecājos, jo parasti tur tik vecus cilvēkus neņem (smejas). Līdz šim piedalījos tikai “Īstajā sālsmaizē” – tur uztaisījām nelielu teātra darbinieku ansambli tāpat kā “Silmačos”. Baigi forši ir strādāt ar jauniešiem – pašam liekas, ka esi drusku jaunāks.

Pirms tikāmies, teicāt, ka foto negribētu izskatīties 56 gadus vecs – tad jāvaicā, kāds būtu jums vēlamais vecums?

Man ir sajūta, it kā man būtu 20 vai 25. Tāda pati sajūta kā tad, kad atnācu no armijas; kad liekas, ka visa pasaule ir vaļā. Jo ilgāk dzīvoju, jo pasaule ir vaļā vairāk. Kad es atnācu no armijas, bija 1986. gads, un tad vēl nekur uz ārzemēm aizbraukt nevarēja.

Tagad tu vari braukt, kur vien gribi un kad gribi. Tagad man ir arī brīnišķīgi skaista sieva, un man arī šķiet, ka arī esmu tikpat skaists un brīnišķīgs.

Protams, saprotu, ka tas tā nav, bet sajūtu līmenī tas ir spēkā. Un tā ir laba sajūta. Kad veikalā eju pirkt alkoholu, uzrādu dokumentus, lai gan tos sen vairs neprasa. Man nav tā, ka es jau sāktu domāt par mieru. Gribu kustēties, darboties un jūtos brīnišķīgi.

To sajūtu nav pabojājis laiks bez teātra, bez publikas?

Domāju, ļoti grūti ir pilsētniekiem. Man, laukos dzīvojošam cilvēkam – dzīvoju meža ielokā prom no civilizācijas –, vienkārši bija atvaļinājums. Laukos vienmēr ir ko darīt – tik daudz, ka visu nevar padarīt.

Atvaļinājumā ir tapušas jaunas dziesmas, varbūt dārzs audzējis apjomu vai varbūt ir tapis kāds jauns librets – iepriekš izmēģinājāt roku “Bāskervilu leģendā”?

Reklāma
Reklāma

Ir daži teksti dziesmām. Operetes fondam ir atdots viens librets par Zigfrīdu Annu Meierovicu – viņi grasās nofilmēt muzikālu filmu, ceru, viņiem izdosies. Un iesākts vēl viens librets saistībā ar Ziemassvētku tēmu – ceru, ka varēs realizēt kādu muzikālu izrādi.

Iepriekš ieminējāties, ka cilvēki šajā laikā esot izmainījušies…

Man ir interesanta pieredze. Ir sajūta, ka cilvēki kļuvuši nejaukāki – nezinu, vai pie vainas ir kovids vai kas cits. Man ir mīļš Sent-Ekziperī teikums: ir tikai viena patiesa greznība – cilvēciskas attiecības starp cilvēkiem. Ir sajūta, ka tas ir sagrīļojies. Veikalā pērku džinsu jaku un priecīgs pasaku pārdevējai – “mīļo saulīt”.

Gribēju iepriecināt, bet meitene gudri paziņo – nevajagot saukt par “mīļajām saulītēm” cilvēkus, kurus jūs nepazīstat – tas esot mazliet nepatīkami.

Pēcāk vēl saņemu feisbukā vēstuli no puiša, viņš raksta – vai zināt, ka šādu izturēšanos var uztvert kā seksuālu uzmākšanos. Varbūt es vairs neko nesaprotu. Ja palasa sociālos tīklus, liekas, jābrauc uz citu planētu, jo cilvēki vairs nemāk sarunāties – spļauj ne tikai uz ielas, bet viens otram ģīmī. Es aicinātu sabiedrību drusku atjēgties.

Teātrī jūtat nokaitētu atmosfēru? Zālē cilvēki tikai ar zaļajām pasēm…

Godīgi sakot, neredzu nekādu problēmu aiziet un vakcinēties. Kad aizgāju armijā, mums visiem iešāva plecā kaut ko, un pēc tā zvēra šī vieta pūžņoja pusgadu. Neviens netaisīja traci. Bet, protams, katram ir tiesības uz savu viedokli. Jā, brīžam teātris saņem pārmetumus – tur jau tagad tikai vakcinētie. Bet uz visu ved kaut kāds ceļš. Arī lidmašīnu var vadīt tikai tas, kurš prot to darīt un izgājis attiecīgu ceļu uz to. Ja neiesi ūdenī, peldēt neiemācīsies.

Kādos ūdeņos peldat izrādē “Dzimusi vakardien”? Spēlējat bagātnieku, kurš nesaprot, ka visu nevar izdarīt par naudu. Piemēram, nevar noturēt sievieti.

Katrs jau ir savas lomas advokāts. Mans varonis ir bijis puika, kurš ir sācis no nekā, divpadsmit gados iznēsājot avīzes. Tad ar metāllūžņu biznesu ticis pie miljoniem. Principā – ļoti cienījami. Tas, ka viņam smadzenēs pietrūkst šā un tā – tas ir cits jautājums. Viņš nesaprot, kā tai sievietei var iepatikties žurnālists, kurš taču nekas nav – tie miljoni ir man!

Sižetu negribu stāstīt, bet stāsts jau te lielā mērā ir arī par to sievieti, kura, varbūt sākumā – muļķīte, mācās no viņa paša un beigās apdzen viņu. Te visi tēli ir ļoti interesanti – Ināra (Slucka) ir ļoti labi to visu atrisinājusi, vajag tikai nākt un skatīties. Un tēma ir ļoti aktuāla šodien – sabiedrība arī pie mums ļoti noslāņojas.

Un tie, kas dažādos ceļos tikuši pie kapitāla, raujas arī pie varas. Tāpat kā jūsu varonis grib nokļūt ovālajā kabinetā.

Arī dabā nav ne taisnības, ne vienlīdzības, tad kāpēc mēs domājam, ka tāda varētu būt sabiedrībā? Domāju, ka taisnība un vienlīdzība ir tāda pati utopija kā komunistiskā iekārta – ļoti gaiša doma, bet diemžēl nav realizējama. Līdzko satiekas trīs cilvēki, kāds no viņiem grib dominēt, lai panāktu vairāk savu ideju realizāciju. Vienīgais jautājums – cik tālu viņš gatavs iet? Cik tālu nav kauna… Kauna sajūta tagad ir pazudusi. Arī ikdienā, kā te pirmīt runājām. Bet varbūt es esmu muļķis, cenšoties būt jauks un bez vajadzības nesabojāt kādam dienu vienkārši tāpat vien.

Kā aktierim, gribi negribi, jums līdzi nāk komiķa, romantiķa tēls, lai gan starp jūsu spēlētajām lomām ir arī daudz citu nokrāsu. Piemēram, “Perfektā teikuma nāve” (pirmizrāde 9. oktobrī), kur spēlējat igauņu rakstnieku Reinu Raudu viņa paša stāstā par čekas darbību atmodas laikā Igaunijā.

Tās ir pēdējās čekistu atraugas brīdi pirms neatkarības dienas. Viens pret vienu ar to, kas notika Latvijā. Vienīgi tur ir viena interesanta līnija – par diviem mīlošiem jauniešiem, kuri varētu būt kopā, bet nepaliek pilnīga pārpratuma dēļ – pie tā noved bailes, neuzticēšanās.

Skumji. Man liekas, ļoti vajadzīga izrāde tiem, kas nav piedzīvojuši šos laikus, jo man pašam šķiet, ka šīs lietas piedzīvotas vēl vakar. Tieši jauniešiem būtu ļoti vērtīgi šo gabalu noskatīties. Apmēram apjaust to visu. Valteram Sīlim ir labi izdevies izveidot to kopīgo bildi, un ceru, ka mums visiem kopā izdosies to labi parādīt.

Reiz runāju ar kādu aktieri, kurš teica, ka pēc ilgiem teātrī nospēlētiem gadiem ilūzijas par teātri esot zudušas. Jūsos gan mājo reti sastopams optimisms…

Man vienkārši nav bijis nekādu ilūziju. Cilvēkam ir tendence uztaisīt dzīves scenāriju. Viņš iet uz randiņu un ir jau izdomājis – kā viņi satiksies, ko tā meitene darīs, kur viņi ies un kad viņš viņu bučos. Kad tas scenārijs nojūk, cilvēks ir pilnīgi bezspēcīgs.

Tāpēc es cenšos neveidot scenārijus. Vajag skatīties, kas tavā rīcībā ir šobrīd, un rīkoties. Nevajag ne sacerēties un nevajag arī galīgi mest plinti krūmos. Kaut kur tuvāk vai tālāk, mums nezinot, notiek kaut kas, kas var iespaidot mūsu dzīvi. Un tas ir tik interesanti.

Tikko iezvanījās telefons, jūsu jaunākais dēls…

Jā, mazais, Jurģis, viņam tikai 21. Mācās Kultūras koledžā mūzikas producēšanu. Pašmācības ceļā apguvis ģitāru, raksta brīnišķīgu mūziku, labi dzied bez nekādas skolas.

Aktieros gan neviens no dēliem nav nokļuvis…

Bet uz Nacionālā teātra skatuves gan ir spēlējuši visi mani dēli! Ir bijušas domas par aktieriem, bet esmu “noairējis” šo ideju. Jo tā tik liela laimes spēle… Vai tev izdosies tikt teātrī, vai izdosies tur Būt – šī vārda lielākajā nozīmē.

Strikti teicu dēlam, nedari to! Paldies Dievam, viņš mani paklausīja. Kad es stājos teātra fakultātē, aktieri bija gandrīz Dieva vietā – padomju laikā aktieris varēja pateikt tā, kā citi nevar.

Hokeja čempionāta laikā reiz izrādē atradām veidu, kā starp rindām pateikt, ka latvieši uzvarējuši. Bet par ģitārspēli gan – puikām esmu teicis, ja tu spēlē ģitāru, arī tad, ja nav naudas, vari vienmēr apsēsties uz ielas stūra…

Pats esat uz tā ielas stūra sēdējis?

Jā – mēs ar Normundu Laizānu astoņdesmitajos gados nokļuvām Londonā kopā ar teātra kursu. Uz ielas, netālu no Montvjū teātra skolas pie Vudgrīnas metrostacijas spēlējām latviešu dziesmas no teātra izrādēm. Nopelnījām kafijai diezgan īsā laikā. Par šiem ārzemju braucieniem, piemēram, Rostokas–Rīgas sadraudzības dienām, un teātra dziesmu programmu padomju laikā, kad uzstājāmies kopā ar Normundu Laizānu, Valdi Liepiņu, Dinu Balodi, Indru Tilaku, varētu grāmatu uzrakstīt.

Neesat plānojis to grāmatu?

Iznāktu dikti bieza. Ja būtu laiks. Ar katru gadu saprotu, ka laiks ir ārprātīgi liela vērtība. Jaunībā to ir grūti saprast, bet tagad nāk, piemēram, sapratne par to, kas ir ģimene, cik ļoti vajadzētu būt kopā. Nevis skriet un skriet. Drusku jau arī valsts politika ir tāda, ka, šķiet, tevi stumj uz to skrējienu.

Ja aktieris strādā teātrī, tad jādara tā, lai viņam obligāti jāskraida, jāstrādā apkārt vēl kaut kur. Bet man šķiet, ja strādāju valsts nacionālajā teātrī, būtu jābūt tā, ka man nav nekādas vajadzības vēl kaut kur braukt un kaut ko darīt. Izdzīvot jau tagad var, bet gribas jau dzīvot, ne izdzīvot.

Muzicēšana taču nav tāda skraidīšana apkārt?

Koncerti man ir viena no gandarījuma pilnākajām lietām. Es tajos runāju ar cilvēkiem un viņi – ar mani. Tu brauc mājās ar svētīgu sajūtu. Tāpat arī teātrī – mēģinu priecāties par to, ko dieviņš man dod. Izbaudu šo mirkli. Teātrī taču tu vienubrīd vari būt pieprasīts, bet nākamajā – vari nebūt nevienam vajadzīgs.

Šobrīd jūtaties pieprasīts?

Protams! Otro reizi mūžā pagājušajā gadā saņēmu nodarbinātākā aktiera balvu. Tā ir labākā balva no visām – tas nozīmē, ka esi noderīgs. Neuzskatu sevi par dižu aktieri, bet neuzskatu arī par nekur nederīgu. To, cik jebkurā mākslā esi liels vai mazs, nosaka skatītāji.

Es vienam patikšu uz skatuves, cits teiks – viņš ir pilnīgs dunduks. Kamēr tev aplaudē, izbaudi to! Jo pēc piecpadsmit minūtēm tu sēdēsi mašīnā, būs nakts, būsi tikai tu un ceļš, un cerība nokļūt mājās, kur, cerams, tevi kāds gaida.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.