Neviens man nav varējis atbildēt uz jautājumu: ja slēgti ir teātri, kāpēc lido lidmašīnas? Saruna ar Juri Hiršu 59
Vita Krauja, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Parīt, 6. decembrī, Nacionālajā teātrī notiks jau otrā pirmizrāde tukšā zālē bez publikas. Režisora Valtera Sīļa iestudētais politiskais trilleris “Perfektā teikuma nāve” ir igauņu rakstnieka, intelektuāļa, universitātes profesora Reiņa Rauda (1961) romāna dramatizējums. Vairākās valodās tulkotais darbs stāsta par Atmodas laiku 80. gadu beigās Igaunijā, bet viegli saskatīt paralēles ar notikumiem Latvijā. Reiņa Rauda tēlā iejūtas aktieris JURIS HIRŠS.
Kāds jums, Juri, ir šis dīvainais laiks?
J. Hiršs: Kā aktierim sajūta diezgan bēdīga. Rudens sākumā īsu brīdi paspēlējām izrādes, man bija prieks piedalīties “Īstajā sālsmaizē”, brīnišķīgs koncerts, ļoti daudz darba ieguldīts, un ļoti maz cilvēku to varēja noskatīties.
Nu mazliet skumji, ka arī šai izrādei diezgan bēdīga perspektīva.
Mēs to izlaidīsim, svētdien būs pirmizrāde, tad vairs nespēlēsim un gaidīsim kaut ko. Un, kad sagaidīsim, tad pēc svētdien veiktā melnā ieraksta “atmēģināsim”, lai rādītu publikai. Bet tas atsildītais pīrādziņš jau nekad nebūs tik garšīgs kā tikko svaigi cepts.
Izrāde jau īsti iespēlējas tikai kādā piektajā sestajā reizē. Bet nu nospēlēsim pirmizrādi tikai paši sev, liksim jauno izrādi malā, un tad jau nākamais darbs pie režisores Ināras Sluckas, kur man arī ievērojama loma. Šādā sistēmā aktieris cieš kā emocionāli, tā finansiāli.
Var jau saprast, valstī ir ārkārtas situācija, bet neviens man nav varējis atbildēt uz vienu jautājumu: ja slēgti ir teātri, kāpēc lido lidmašīnas? Vai tur tāpat slēgtā telpā cilvēki nepavada divas un vairāk stundas?
Starp citu, teātrī vēl neviens nav saslimis. Bet tādi nu tie pieņemtie lēmumi ir. Kad vienam kolēģim savulaik vaicāju, kādēļ viņš iet lēmumu pieņēmējos, saņēmu atbildi, ka gribējies redzēt, kas “lācītim vēderā”. Varbūt tādēļ tie lēmumi ir tādi, kādi nu ir, ka daudzi pie lemšanas tikuši vēlmē uzlabot savu materiālo dzīvi, gribējuši redzēt, kas “lācītim vēderā”, bet neredz tālāk par savas automašīnas sēdekli.
Kā cilvēkam ārpus teātra man šis laiks liekas vērtīgs ar to, ka daudzas lietas salicis pa vietām. Sapratīsim, kas mums ir vajadzīgs – draugi, radi, mīļākie, mīļākās, vīri, sievas, viss pārējais – un kas mums nav vajadzīgs. Sapratīsim, kuriem esam vajadzīgi un kuriem ne.
Cilvēciskās vērtības sāks izkristalizēties. Un arī katrai ģimenei Latvijā, tāpat kā pavasarī, šis ir brīdis, kad noskaidrojas, vai esat īsta ģimene vai ne.
Dažs, arī starp man tuviem cilvēkiem, šķiras, un ir cits, kā, piemēram, es, kas sapratuši, ka dzīvē izvēles bijušas pareizas. Man ir visbrīnišķīgākā ģimene, visbrīnišķīgākā sieva, visbrīnišķīgākie četri dēli…
Par romāna autora Reiņa Rauda lomu izrādē “Perfektā teikuma nāve” ir teikts, ka tāda jums vēl nekad nav bijusi…
Jā, pirmoreiz esmu tādā situācijā un man liekas, trīsdesmit gadu laikā, kopš esmu teātrī, vispār nevienu savu kolēģi neesmu redzējis lomā, kad aktieris ne mirkli nepamet skatuvi visas izrādes laikā. Lai gan man ir bijušas daudzas skaistas lomas, kā d’Artanjans, Florindo “Nerātnajā Marķīzā” un virkne brīnišķīgu varoņu izrādēs Mazajā zālē, bet loma ar tik milzīgu teksta apjomu un nemitīgu atrašanos uz skatuves – vēl nekad.
Uz skatuves notiek vairākas darbības, risinās kādi četri paralēli stāsti, kuri notiek it kā rakstnieka Reiņa Rauda atmiņās, caur kurām tiek saistītas kopā izrādes ainas. No kuras līnijas pārlecam uz kuru, tā nu ir viena elle.
Kolēģi saka, saliec špikerus, kura aina pēc kuras nāk, uzraksti gala vārdus ainu beigām. Bet uz tādām lietām nekad nedrīkst paļauties.
Tas ir tāpat kā tad, ja tev jādzied uz skatuves dziesma un tu uzraksti sev priekšā dziesmas vārdus, momentā sāc to špikeri izmantot. Tad bez špikera vairs nevari iztikt un kaut kas ļoti būtisks zūd… Es nespēlēju romāna autoru, bet katrā situācijā man jāpieslēdzas kādam no izrādes varoņiem, jāievada viņu dialogi. Un visus jāmēģina saprast – kā varoņus, tā nodevējus.
Katras valsts vēsturē ir tādi “sakrālie” periodi, kurus pietāte liedz preparēt. Arī ulmaņlaiku sviestzeltaino glanci atļāvāmies ieskrāpēt tikai pavisam nesen. Kas lasījuši romānu “Perfektā teikuma nāve”, būs pamanījuši, ka autors ne tikai pabaksta mūsu sentimentālo atmiņu zeltījumu, bet tam kārtīgi pārvelk ar visiem desmit nagiem un atklāj zem svētā glītuma apslēpto ne visai glīto oderi, ko bieži izvēlamies aizmirst vai aizmālēt.
Mūsu izrādē stāsts lielā mērā par to, kādu iespaidu atstāja čeka, kā rīkojās, kā cilvēki piekrita vai nepiekrita “stučīt”. Vēl pirms čekas maisu atvēršanas man likās smieklīga daudzu taisnošanās, ka bijuši spiesti sadarboties, neesot bijis nekādas izvēles. Cilvēks, kas atradās uz brīvām kājām, varēja atteikties diezgan viegli.
Mani arī mēģināja savervēt, kad dienēju padomju armijā Maskavas kara apgabalā.
Kādu vakaru, tā bija 1985. gada otrā puse, rudens, pie manis atnāk mūsu “poļitruks”, tāds kapteinis Kozins, uztraucies, pabāls, rokas trīc… Tevi izsauc, viņš saka, kapteinis Lavrentjevs. No čekas kapteiņa Lavrentjeva baidījās arī pulkveži un vīri pārējās augstākās pakāpēs. Lavrentjevs apvaicājās, protams, ļoti sirsnīgi, kā man iet, viņa izskats gan bija atbilstošs ieņemamajam amatam. Tādā jomā sadarbojoties, kā viņš teica, es varēšot aizbraukt pie vecmāmiņas uz Kanādu… Šo faktu viņš zināja. Un vispār būšot iespēja pasauli redzēt. Un Maskavā man būs dzīvoklis…
Tagad, skatoties krievu raidījumus, liekas, dzīvokļa dēļ Krievijas metropolē cilvēki gatavi nogalināt ne tikai vecmāmiņu, bet visu pārējo ģimeni un iespējamos pretendentus tālākās un tuvākās valstīs.
Pēc pulkveža domām, es varētu pavadīt ārzemju grupas, un man būtu vien jāraugās, lai tur viss kārtībā. Nu, atbildēju, es jau labprāt piekristu, bet nelaime tāda, ka dzīvoju Rīgā un tik ļoti mīlu savu pilsētu, ka nekādi nespēju iedomāties dzīvi bez tās un Rīgas meitenēm. Mēģināju padarīt to sarunu mazliet vieglāku. Jo tie cilvēki, kas tevi mēģina savervēt, cenšas runāt kā “čomi”. Nu tad tu viņiem pretī arī kā tāds čoms. Kad Lavrentjevs pēc manas atbildes vienu ilgu brīdi klusēja, sajutos šausmīgi nelāgi. Bet tad viņš pasmaidīja un teica – nu, es saprotu, Rīga un Kijeva ne pret ko netiek mainītas.
Bet es sapratu, ka latvieši un ukraiņi ir tie, kas čekistam atsaka. Savukārt par mūsu mīļajiem latvju bāleliņiem man mazliet ir vilšanās sajūta.
Jo…?
Kad uzzināju, ka tiks iestudēta šī igauņu autora luga un man būs Reiņa Rauda loma, mazliet painteresējos dziļāk. Aprunājos ar vienu cilvēku, kas bija vervējis. Un viņš pastāstīja par cilvēkiem, kuri ir nevis vervēti, bet paši pieteikušies. Pastāstīja par cilvēkiem no kultūras lauka vēl septiņdesmitajos gados.
Kad tagad lasu, kā daža laba taisnojas, ka viņa, jauna meitene, neko nav sapratusi, izklausās nožēlojami…
Negribu pieminēt profesijas, kaut gan nevienu aktieri kādreizējais nosaukt nevarēja. Bet pārējo mākslu pārstāvji pat ļoti labprāt paši piedāvājuši savu palīdzību struktūrām. Karjeras dēļ. Lai kāds dzejolītis vai cits darbiņš tiktu vairāk publicēts, un kuram pēc izstādes nopirks kādu darbu, kuram trīs, kad būs atklājis savu personālizstādi…
Romāns saved kopā un izšķir arī divus jaunus cilvēkus – igauņu meiteni Mārju un krievu puisi Aleksu. Bet viņi uzzina, kā skan perfektākais teikums pasaulē…
Ja tava meita atved mājās citas tautības puisi, lai tas būtu latīņamerikānis vai čigāns, būsim godīgi, pirmajā brīdī drusku sastingstam un tikai pēc tam parādās smaids sejā, jo esam taču pieklājīgi. Arī igauņu meitenes Mārjas vecmāmiņas pirmajā acu uzmetienā lasāms – krievs… Nepārprotama reakcija. Puisis no Ļeņingradas, no Krievijas… Un Krievija ir tā kā drauds.
Taču augusta puča laikā vai krievi nebija tie, kuri pret dumpi uzstājās visasāk, kamēr daudzi latvieši sēdēja savos mazdārziņos? Un vai ar to, ka atgrūdām daudzus krievus, kuri arī ticēja atjaunotajai Latvijai, šobrīd neesam mazliet ko zaudējuši?
Tolaik apritē bija tāda svarīga valūta kā uzticēšanās. Bez tās viss bija čiks. Man jau liekas, ka ar laiku daudzas lietas sastāsies savās vietās un mēs baidīsimies no tā, no kā patiešām jābaidās, nevis no tā, no kā kāds vēlas, lai mēs baidītos. Sāksim domāt ar savu galvu, un pamazām viss būs daudz labāk nekā pašlaik.
Kādēļ, jūsuprāt, tāds romāns kā “Perfektā teikuma nāve” iestudējams tieši tagad, kad pagājuši vairāk nekā trīsdesmit gadi kopš tā laika notikumiem?
Tagad ir pēdējais brīdis, kad par to sākt runāt. Kamēr vēl ir cilvēki, kas tā laika notikumus atceras.
Kad es to “bildi” reāli iedomājos, tagad esmu tik daudz ko pēkšņi aptvēris, sapratis, ko man kāds cilvēks kādreiz ir teicis… Tas pats mans mīļais draugs Haris (Harijs Ozols), lai viņam vieglas smiltis, bija brīnišķīgs kolēģis. Tagad es saprotu daudzas lietas, ko viņš reizēm darīja un par ko gribēja mani brīdināt. Un cik apkārt šo cilvēku bija daudz! Bet es biju tik naivs…
Skatoties ar šodienas acīm un šodienas informāciju, brīžiem pilnīgi tāda detektīva sajūta. Kad pamostos četros no rīta, jo ir grūti gulēt, pirmizrāde tuvojas, teksta apjoms milzīgs un nepavisam vēl nejūtos tajā drošs, nāk šīs atklāsmes, kad pēkšņi saprotu, kāpēc toreiz notika tā un ne citādi. Atklāju, kādēļ kāds cilvēks rīkojās tā, kā viņš rīkojās…
Toreiz domāju, ka viņš ir kretīns, bet viņš bija malacis. Un otrādi. Kad tagad gribam izturēties draņķīgi, der atcerēties, no kurienes tā Latvija radās, kā atgriezāmies brīvībā un cik puikām tur Bastejkalnā stāv akmentiņi salikti. Mūsdienu pasaulē esam pieraduši pat brīnumus pieņemt kā pašsaprotamus, taču arī mūsu valsts brīvībā nekā pašsaprotama nav.
Ko jums pašam nozīmē brīvība?
Man tas nekad nav asociējies ar iekārtu. Biju gana brīvs padomju laikā, vismaz nekādi nevaru teikt, ka būtu bijis ļoti nebrīvs. Vai tagad esmu vairāk brīvs…
Brīvība, pirmkārt, ir galvā. Visa dzīve sastāv no nepārtrauktām izvēlēm – turpināt strādāt vai beigt, kāpt no gultas ārā vai ne, palīdzēt kādam vai ne. Nepārtraukta izvēļu virkne.
Bet, kad pieņem, ka tev kaut kas ir jādara, lai gan pats to negribi un neredzi savai rīcībai pamatojumu un attaisnojumu, tad gan brīvs vairs neesi. Vien kamēr pats esi noteicējs pār savām domām un rīcību.
