Anda Buševica: Kad zāle aug 0
Horeogrāfe Kristīne Brīniņa 2014. gadā pārcēlās uz dzīvi laukos Cīravā, kur kopā ar vīru Pēteri Brīniņu Cīravas gandrīz sabrukušajās ūdensdzirnavās nodibināja izglītības, mākslinieku rezidenču un kultūras centru “Kultūras dzirnavas”.
Kurzemē ir pat vairāki šādi punkti, kuros kultūras jomas cilvēki, kam it kā būtu izvēles iespējas – viņi regulāri piedalās vērienīgos projektos, studējuši ārzemēs, prot valodas –, mērķtiecīgi izvēlas pārcirst nabas saiti ar Rīgu.
Turpat blakus – Aizputē – ir mākslinieku rezidence “Serde”, kas rudeņos rīko Āboļošanu, pirms Jāņiem – čuguna liešanas simpozijus, bet pa tumšajiem ziemas vakariem vāc modernos mītus par Gaujas plostniekiem, mazdārziņu kultūru un cūku kaušanu.
Durbē, kas ir mazākā Latvijas pilsēta, ik rudeni notiek festivāls “Zemlika”, lauku un arī kultūras ražas svētki. Miks Magone saka, ka ne viņam, ne viņa domubiedriem nepatīk pārliecība, ka uz lauku kultūras namiem atmaksājas vest vien umpapā koncertus un tautiskas lugas.
“Zemlikai” viņi izvēlas labāko: Jaunā Rīgas teātra, “Dirty Deal Teatro” jaunākās izrādes, mūziķus no visas pasaules.
Bet vai šie bijušie pilsētnieki, kuri šādi veido sev tīkamu dzīves vidi, neiedomājas no sevis pārāk daudz? Par to aizdomāties mani pagrūda lieliska Laumas Mellēnas intervija ar Kristīni Brīniņu LR3 “Klasikas” raidījumā “Mana mūzika” (25. 05. 2019.).
Jautāta par motivāciju darboties kultūras dzīves organizēšanā Cīravā, Kristīne saka, ka “dažkārt liekas, ka tam nav nekādas jēgas, jo neliekas, ka cilvēkiem būtu vajadzība pēc šiem koncertiem. Jo nav jau tā, ka vietējie iedzīvotāji ļoti “rautos”. Dažkārt tie ir pāris cilvēki, kas atnāk, viņiem ir interesanti, viņiem patīk. Pamatā mūsu apmeklētāji tomēr ir tie, kas brauc no Liepājas, no Rīgas”.
Ko līdzīgu manā pašas pieredzē apliecina arī Cēsu mākslas festivāls, kurā vismaz puse publikas izbauda, ka Cēsis atrodas tikai stundas brauciena attālumā no Rīgas.
Tad varbūt festivālu organizatori tikai jūtas kā misionāri, patiesībā tā ir tāda draugu ballīte?
Kristīne Brīniņa šīs attiecības uztver ļoti niansēti, sajūsmināti. Pirms tam sarunā viņa ir aprakstījusi kaimiņattiecības laukos, kuru īstums ir patiesi piepildošs.
Un viņa turpina: “…tajā pašā laikā cilvēki, kas dzīvo laukos, rušinās dārzos, viņu ikdiena sastāv no tā, lai nodrošinātu sevi pa ziemu, un tas ir ārkārtīgi forši. Viņi savus kultūraugus audzē! Un es neteiktu, ka kultūra šajā ziņā man liekas kaut kādā ziņā vērtīgāka. Tās ir divas atšķirīgas lietas. Bet tomēr tas ir vajadzīgs. Manuprāt, pats vērtīgākais ir tas, ka šis pasākums saved kopā cilvēkus. Varbūt pat tik daudz ne pats pasākums, bet tas, ka viņi sanāk kopā, viens otru ierauga, pavada kopā laiku. Cilvēkiem vairāk vajadzētu pavadīt kopā laiku!”
Lauku vidē, lai kāds atnāktu uz līdz tam nezināmu laikmetīgās dejas pasākumu, tas ir arī savstarpējas uzticēšanās, tradīciju jautājums. Varbūt lauku tirgus rosības un koncertdzīves sajaukums kā “Zemlikā”, Jāņu svinību un čuguna skulptūru liešanas uguns šova līdzās salikšana “Serdē” arī ir labākais veids, kā sasniegt sirdis.
Taču arī pilsētnieki šādās reizēs ir “izkustināti”, un tādos brīžos ir iespējams līdz sirds dziļumiem aizkustināt.
Tie ir brīži, kad dabas stihija saplūst ar cilvēka radīto – kad augstākās raudzes koncertā stīgu kvartetam pa vidu sāk sisināt cikādes, bet scenogrāfiju veido milztošs negaisa mākonis.
Un tāpēc šīs slejas meditācija lai ir slavas dziesma visiem, kuri sajutuši un, vēl jo vairāk, uzdrošinājušies radīt šādus brīžus! Vienam no pionieriem – Cēsu mākslas festivālam, kurā rāda kino saulrietā uz smilšakmens klintīm. Alternatīvās kamermūzikas festivālam Sansusī – kur vien ej, krūmos ir vareni koncertflīģeļi skanēšanas gatavībā. Oleru muižas saimniekiem, kuri rada atpūtas un mēģinājumu iespēju mūziķiem no visas pasaules, bet tie dāvina savu talantu gadu gaitā izkoptajai publikai.
Mani iedvesmo Kristīnes Brīniņas teiktais vai, precīzāk, tas, ko no tā izlobīju. Ka lauku cilvēks, savu jutīgumu un empātiju izkopis mazdārziņā, varētu būt ļoti smalks kultūras baudītājs, bet bijušie pilsētnieki mācās no dārzniekiem, iekopjot tukšā vietā savu skatītāju.
