Planētas noslēpumi: Kāpēc mums tik ļoti patīk ļaundari? 13
Māris Zariņš, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”
Viens no jaunākajiem dāņu pētnieku veikumiem apliecinājis: cilvēkus ar psihopātiskiem vai narcistiskiem vaibstiem vairāk piesaista visu iespējamo veidu tā dēvētie superļaundari un ievērojami mazāk – augstas morāles pozitīvie varoņi.
Vismaz tā tas ir patērnieciskā posta skartajā Rietumu sabiedrībā. Pētnieki izvirzījuši pieņēmumu, ka cilvēkiem piemītošā nosliece burtiski iemīlēt izdomātus ļaundarus saistīta ar to, ka viņiem pašiem piemīt tā dēvētā personības tumšā puse. Un daudz kas liecina, ka šī teorija jau vairs nav nekāda teorija, bet gan absolūta realitāte.
Dāņu pētnieki jautā: vai jūs uzskatāt, ka vēstījumā par Betmenu visinteresantākais personāžs ir Džokers; jūs saprotat darbā “Psiho” savu māti nogalinājušā Normana Beitsa motivāciju; skatoties “Zvaigžņu karus”, jūs allaž cerat, ka Dārtam Veideram izdosies īstenot apvērsumu Galaktiskajā impērijā, un tamlīdzīgi? Un paši faktiski arī skaidrojoši atbild: tādā gadījumā, visdrīzāk, jums piemīt vairāk “tumšo” psiholoģisko iezīmju nekā citiem ļaudīm.
Attiecīgajā pētījumā bija iesaistīti 1805 brīvprātīgie dalībnieki – aptuveni uz pusēm vīrieši un sievietes, un tajā pētnieki noskaidroja, vai nosliece burtiski iemīlēt izdomātos ļaundarus atsevišķiem cilvēkiem patiešām saistīta ar to, ka viņiem pašiem ir personības tumšā puse. Kā jau iepriekš pausts, pētnieki uzskata, ka šī teorija izrādījusies pilnībā pamatota. Viens no pētījuma vadošajiem autoriem Jenss Kjeldgārds-Kristiansens, kurš pārstāv Orhūsas universitātes komunikāciju un kultūras katedru, paudis, ka cilvēki ar tumšām rakstura iezīmēm ievērojami labvēlīgāk izturas pret izdomātiem ļaundariem praktiski visos parametros, kurus aplūkoja pētījuma ietvaros. Šie tēli viņiem šķiet simpātiski, viņi par tiem interesējas un labāk saprot tos.
Psihologi un kino un plašsaziņas līdzekļu vērtētāji ilgu laiku mēģināja rast skaidrojumu: kuri ir tie psiholoģiskie mehānismi, kas liek daudziem burtiski iemīlēties izdomātajos “sliktajos puišos” tā vietā, lai, kā tas bijis praktiski visu iepriekšējo apzināmo cilvēces vēstures periodu, jūsmotu pamatā par labajiem varoņiem? Iespējams, tiem, kuri būs šo materiālu izlasījuši līdz galam, nebūs nekādas nepieciešamības uzmeklēt īpašus pārbaudes testus, lai varētu pārbaudīt to, cik “tumša ir mana personība”, taču ir izstrādāts arī gluži zinātnisks tests, kam ieinteresētības gadījumā vajadzētu apmierināt jebkuru vēlmi šajā virzienā, atklājot katra apziņas visdrūmākos nostūrus.
Tipisks ļaundarību pielūdzējs
Pamatā aplūkojamajai parādībai esot viena ļoti nelāga īpašība, kas, šķiet, apvieno visus tos, kuriem ļoti simpatizē, piemēram, gluži kā līķis bālais bezdegunis lords Voldemorts no “Harija Potera”, ar visiem tiem, kuriem nekad neapnīk sajūsmināties par “Amerikāņu psihopāta” maniaku, kurš bruņots ar cirvi. Kjeldgārds-Kristiansens paudis, ka pētījumā noskaidrots: tipisks ļaundara pielūdzējs pamatā esot gados jauns cilvēks ar pietiekami augstu psihopātijas līmeni. Savukārt psihopātijas līmenis jau ir viens no rakstura parametriem, kuru dāņu pētnieki īpaši pētījuši, un attiecīgie rezultāti liecinot – jo lielākā mērā cilvēks ir asociāls un retāk viņš pauž līdzjūtību apkārtesošajiem, jo lielākā mērā viņam piemīt nosliece asociēt sevi ar attiecīgajiem ļaundariem.
No otras puses, piebildis dāņu pētnieks, konstatēts, ka visvairāk ļaunos personāžus burtiski ienīst līdzcietīgas sievietes. Tāpat pētījumā secināts, ka var būt iespējamas atšķirības saistībā ar to, kā vīrieši un sievietes demonstrē savu pozitīvo attieksmi pret izdomātiem neliešiem. Proti, sievietes parasti aprobežojoties ar to, ka vienkārši atzīst viņu pievilcību, savukārt vīrieši biežāk mēdz viņus gan atbalstīt, gan vienkārši just līdzi ikvienā viņu darbībā.
Taču, lai arī pētījumā konstatēts, ka pietiekami daudz gan vīriešu, gan sieviešu vienkārši dievina ļaunos personāžus, lielākā daļa aptaujāto tomēr deva priekšroku pozitīvajiem varoņiem. Turklāt tikai neliela daļa ļaundaru pielūdzēju pavēstīja, ka viņi patiešām no visas sirds atbalsta graujošās ļaundaru ieceres. Un fiksēts, ka tie, kuri tā atbildējuši, parasti mēdz savākt daudz punktu atbilstoši psihopātijas un makiavelisma skalām.
Vārdu sakot, īsumā ir tā: pozitīvie varoņi izdomātajās pasaulēs tomēr joprojām ir populārāki, un tas varētu nozīmēt, ka pavisam jau nu tumšo personu mūsu vidū nav nemaz tik ļoti daudz.
Gluži konkrētas zinātniskās mērauklas
Attiecīgā pētījuma ietvaros speciālisti izmērīja arī to, cik augstu atbilstoši psiholoģiskajām narcisisma, makiavelisma un psihopātijas skalām atrodas tie 1805 cilvēki, kuri brīvprātīgi piedalījās pētījumā un kuriem bija jāatbild uz vairākiem jautājumiem. Piemēram, par to, cik lielā mērā viņi piekrīt vai nepiekrīt tam, ka: ir lietderīgi iegūt informāciju, kuru vēlāk varētu izmantot pret citiem cilvēkiem; vai vajadzētu sagaidīt piemērotu brīdi, lai kādam atriebtos; vai ir tā, ka lielākā daļa grupas darbību ir ļoti garlaicīga, ja manis tur nav; un vai ir tā, ka tie cilvēki, kuri pavada laiku kopā ar mani, vēlāk vienmēr to nožēlo?
Pētnieki pauduši, ka narcisisms, psihopātija un makiavelisms ir tās trīs personības iezīmes, kuras kopā veido to, ko psihologi mēdz dēvēt par “tumšo triādi”. Un to, cik tad lielā mērā cilvēkam raksturīgas tumšās triādes iezīmes, psihologi parasti noteica ar aptaujas palīdzību, kā tas darīts arī attiecīgajā pētījumā. Uzsverot šādas pozīcijas:
narciss – pats ar sevi pārņemts, izjūt savu pārākumu pār citiem un alkst apkārt esošo atzinības, lai varētu pats par to sajūsmināties;
makiavelists – maksimāli ambiciozs, kad lieta skar personīgo izdevīgumu, nešaubīgi uzskata, ka mērķis attaisno līdzekļus;
psihopāts – emociju izpratnē absolūti biezādains, nav spējīgs paust empātiju un paškontroli.
Vēstīts, ka tie psihologi, kuri parasti specializējušies saistībā ar personības īpatnībām, parasti lieto tieši tumšās triādes koncepciju, lai iespētu izpētīt to, cik lielā mērā tie cilvēki, kuri šajās skalās sasnieguši augstas atzīmes, uzrāda noslieci uzvesties maksimāli egoistiski vai amorāli dažādos kontekstos – darbā, privātajā dzīvē un sabiedrībā. Taču minētajā pētījumā dāņu pētnieki izlēma izmantot tumšo triādi nolūkā izpētīt cilvēku attieksmi pret izdomātiem notikumiem un personāžiem, un tas jau kļuva par tradīcijas pārkāpumu.
Personībai gandrīz vienmēr ir izšķirošā nozīme
Kjeldgārds-Kristiansens paudis, ka ideja cilvēku personību aplūkot kā nozīmīgu faktoru, pētot viņu attieksmi pret izdomātiem filmu, grāmatu un dažādu spēļu ļaundariem, protams, ir jauna, taču neesot nekā dīvaina, ka šeit galvenā loma ierādīta tieši psiholoģiskajiem priekšnosacījumiem. Savukārt Kopenhāgenas universitātes Psiholoģijas fakultātes profesors Ingo Zetlers, kurš pats jau ilgu laiku pētī un studē tieši rakstura tumšās iezīmes, uzskata, ka pētnieki varēja arī jautāt dalībniekiem to, tieši par kuru no ļaundariem viņi domājuši aptaujas laikā, lai tādējādi izslēgtu iespēju, ka tieši kāds konkrētais ļaundaris ir īpaši populārs.
Tiesa, viņš gan piebildis, ka tas šajā gadījumā varētu arī nebūt svarīgākais moments. Zetlers piebildis, ka viņam vienkārši būtu interesanti turpmākajos pētījumos izprast, vai patiešām kādas konkrētas ļaundaru iezīmes kļūst par pamatu konkrētām cilvēku reakcijām vai arī pamatā ir vienkārši ļaundarība kā tāda. Proti, uz ko tieši “iekrīt” šie cilvēki: vai uz izdomātā ļaundara ārkārtējo un teju vai neiedomājamo ļaunumu, vai uz kaut ko mazāk ekstremālu viņa uzvedībā, kas tostarp vienalga iziet ārpus sociāli pieņemamā robežām?
Bet nākamajā posmā pētnieki jau vēršas konkrēti pie sava pētījuma publikācijas un, iespējams, arī šā materiāla lasītājiem. Ja jums gadījumā šķiet interesanti noskaidrot, cik lielā mērā tumša ir arī jūsu pašu personība, ikvienam nodrošināta iespēja iziet zinātniski izstrādātu testu, kas noteiks to, cik lielā mērā jūs kopumā esat… nesimpātiski. Var piebilst, ka testu izstrādājuši nevis tie zinātnieki, kas veikuši iepriekš minēto pētījumu, bet gan cita pētnieku komanda jau pieminētā profesora Zetlera vadībā.
Pirms vairākiem gadiem šo testu izstrādājušie zinātnieki publicēja atskaiti par pētījumu, kas apliecināja: pietiekami daudz personības negatīvo iezīmju – egoisms, neiecietība, sadisms, psihopātija un tamlīdzīgi – ir savstarpēji saistīts, un tās izaug no viena kopīga tumšā kodola. Tas nozīmē to, ka tie cilvēki, kuri sadisma skalā savāc daudz punktu, visdrīzāk, būs neiecietīgi un ar noslieci uz psihopātiju. Tādā veidā šis savdabīgais tests izmēra cilvēka tā dēvējamo “tumšo faktoru”, proti, to, cik lielā mērā viņš ir “ļaundaris” saskaņā ar vairākiem parametriem.
Kino un plašsaziņas parādību pētnieki, kurus nereti mēdz dēvēt arī par ekspertiem, jau ilgi centušies izprast: kāpēc daudzi negatīvie kino vai tālrādes programmu personāži tik ļoti patīk skatītājiem? Tiesa, pēdējā laikā to mēģināts izskaidrot vairāk tieši ar izdomāto ļaundaru personības īpatnībām, mazāk saistot ar pašu auditoriju.
Zināms, ka šādi izprašanas centieni iesākās aptuveni pagājušā gadsimta 80. gados, un tad personības psiholoģijai tur nebija ierādīta praktiski nekāda loma. Galvenokārt dominēja mūsdienās jau mērenā nežēlastībā uz izsmiešanu kritušā Freida teorija par to, ka zēni izjūt tieksmi uz māti, taču viņi šīs sajūtas izstumj no sevis bailēs saņemt sodu no tēva. Kopenhāgenas universitātes mācībspēks, kino un plašsaziņas līdzekļu pētnieks un apskatnieks Johanness Rīss paudis, ka pagājušā gadsimta 70. un 80. gados viņa kolēģi uzskatījuši – atslēga ceļā uz filmu sižetu interpretāciju bija dažādas cilvēku apspiestās tieksmes, jo, viņuprāt, tieši tas noteic cilvēka kinoizvēli. Bet mazliet vēlāk pētnieki jau bija atteikušies no šīs idejas, konstatējot, ka tā diemžēl ir ļoti vārga, jo balstīta pieņēmumā, ka pilnībā visi skatītāji bērnībā saņēmuši vienādu un, kā formulētu mūsdienu “politkorektuma” apoloģētika, ģenderiski ļoti tendenciozu pieredzi.
Vārdu sakot, kopš laika, kad “vecais–labais” Freids ar galvu pa priekšu noripināts lejā pa kāpnēm, pētījumu jomā par iemesliem, kas liek cilvēkiem izvēlēties par labu kādiem konkrētiem personāžiem, sāka dominēt gluži cita pieeja, par kuru pietiekami daudz dzirdēts arī saistībā ar citām zinātniskās pētniecības sfērām, proti, kognitīvā metode. Un šā kognitīvā traktējuma teorijas ietvaros saistībā ar to, kā cilvēkus spēj ietekmēt mediju vide, attiecīgais skaidrojums izskan aptuveni šādi: ļaundari cilvēkus pievelk ne jau tāpēc, ka viņi ir vienkārši ļauni, bet gan tas, ka viņiem piemīt arī virkne pozitīvo iezīmju, kuras daudziem ļoti patīk.
Pētnieki skaidrojuši, ka, piemēram, tēvocis Čārlijs no Alfrēda Hičkoka “Šaubu ēnas” apveltīts ar pievilcīgu ārieni, humora izjūtu un izlēmību, savukārt Džokers no vēstījuma par Betmenu izrādījies kaut kādā mērā ļoti viegli ievainojams, nebaidās nelīdzināties visiem pārējiem, un viņam tostarp piemīt suģestējošs aktiera talants. Atbilstoši šai teorijai tieši tādi neliešu vaibstu sakopojumi tad arī visvairāk piesaista cilvēkus.
Un šī ir tā vieta, kur jaunā pētījuma autori visvairāk vēlas iestarpināt savus vārdus. Kjeldgārds-Kristiansens teicis: “Mēs uzskatām, ka arī cilvēku individuālās personības īpatnības ietekmē to, kā viņi uztver dažādus personāžus, tāpēc vēlamies piedāvāt ievērojami smalkāku pieeju.” Ko tas nozīmē? Kad iepriekš pētnieki centās izprast ļaundari, lai spētu apjēgt viņa ietekmi uz auditoriju, viņi ļoti bieži atstāja ārpus ievērības loka to, cik ļoti tomēr dažāda mēdz būt šī auditorija. Vārdu sakot, iepriekš pētnieki absolūti neņēma vērā to, ka, visdrīzāk, cilvēki uz izdomātajiem personāžiem tomēr lūkojas caur savas personīgās morālās pārliecības acenēm.
Ļaundarības pievilcības faktori
Tam pilnā mērā piekrīt arī Rīss, uzsverot, ka speciālistiem savās kino un plašsaziņas līdzekļu ietekmes teorijās par to, kāpēc cilvēkiem tik ļoti simpatizē izdomātie ļaundaru personāži, iespējami vairāk vajadzētu ņemt vērā tieši individuālās personības īpatnības. Un viņš arī piedāvājis pietiekami striktu triju parametru normu, kas noteic to, kāpēc ļaundari tik ļoti mēdz patikt.
Pamatā tātad ir pašu cilvēku individuālās personības īpatnības.
Sociālā pozicionēšana. Dažkārt iespējai izbaudīt simpātijas pret kādu izdomātu personāžu piemīt cilvēkam noteikta sociālā vērtība. Un šī vērtība var vēl vairāk piesaistīt attiecīgajam personāžam. Proti, līdz pat tam, ka arī sadzīvē teju vai automātiski veidojas, piemēram, kādas filmas pretstāvē esošo personāžu “fanu” grupas, pretējā nometne no sērijas “mūsējie” un “sliktie” un tamlīdzīgi.
Kultūras un sociālie strāvojumi. Personāžu popularitāti var noteikt tas, kas konkrētajā momentā risinās sabiedrībā. Piemēram, pagājušā gadsimta 20. gados Holivuda tiešā naturālisma ietekmē atteicās no varonēm, kuras kalpotu kā ideāli tīras tikumības tēli. Mūsdienās tā ir gan lokāla, gan starptautiska sabiedrības šķelšana faktiski jebkura strīdīga aspekta dēļ. Un tamlīdzīgi.
Kjeldgārds-Kristiansens arī piekritis tam, ka ne gluži jau nu tikai skatītāju personības tumšā puse var sekmēt viņu jūsmināšanos par superļaundariem. Tur kopumā jāaplūko vairāki faktori. Līdztekus Rīsa izteiktajiem apsvērumiem nevarot izslēgt arī to, ka skatītājiem ļaundari patīk arī kādu citu iezīmju dēļ, kā arī, iespējams, tāpēc, ka viņi paši realitātē ir tik ļoti nepatīkami cilvēki, ka vienkārši nespēj pamanīt savu iecienīto ļaundaru rakstura gaužām nelāgās puses.
Tālāk pētījuma autori izspēlē vēl vienu savdabīgu intermēdiju. Viņi pauž: ja kāds no lasītājiem, lasot grāmatas, skatoties filmas vai spēlējot spēles, pēkšņi konstatē, ka ļaunie personāži šķiet kaut kā pievilcīgāki un interesantāki par pozitīvajiem varoņiem, viņam pēc šā materiāla izlasīšanas varētu rasties sarūgtinājums pašam par sevi – proti, viņam arī varētu piemist pārlieku daudz personības tumšo pušu. Taču Kjeldgārds-Kristiansens aicina visus nomierināties, jo neviens nav uzskatāms par psihopātu tikai tāpēc, ka lielākā vai mazākā mērā spējis izprast kāda izdomāta ļaundara loģiku, varbūt pat par to kaut kādā mērā arī sajūsminoties (turklāt arī tajā gadījumā, ja šā ļaundara plāns paredz, piemēram, padarīt šīs planētas iedzīvotāju skaitu uz pusi mazāku…).
Kjeldgārds-Kristiansens apgalvojis, ka lielākā daļa cilvēku, kuri sajūsminās par ļaundariem, realitātē apveltīti ar pietiekami augstiem morāles standartiem. Dāņu pētnieku jaunais pētījums apliecina to, ka cilvēki ar tumšām personības iezīmēm ir ar vidēji lielāku noslieci uz ļaundaru mīlēšanu, taču tam pamatā tomēr ir ļoti lielas individuālās cilvēku savstarpējās atšķirības. Un katrā ziņā neesot nekāda pamata apgalvot, ka visi ļauno personāžu dievinātāji ir vienkārši amorālas būtnes. Proti, tas izskan gluži kā attaisnojums un varbūt pat pamudinājums – sak, droši turpiniet “laimīgi baidīties” un mīlēt izdomātos ļaundarus, ja vien spējat reālajā dzīvē uzvesties pilnībā normāli un sabiedrībai pieņemami.
Dažas būtiskas piebildes
Un vēl – dažas brīdinošas pazīmes par nepievilcīgo raksturojumu, kas ved uz tumšo faktoru:
Jūs vienmēr tiecaties sasniegt maksimāli iespējamo. Piemēram, saistībā ar laimes sajūtām, statusu, naudu un visu tamlīdzīgo.
Jūs to visu sasniedzat uz citu cilvēku rēķina. Piemēram, zogot, krāpjoties vai nodarot būtisku kaitējumu vai pat sāpes citiem.
Jūs allaž attaisnojat savu rīcību, piemēram, ar to, ka, jūsuprāt, jūs vienkārši esat labāki par citiem vai arī – tā taču dara visi.
