Kāpēc padomju garāžas un vilcienu vagoni gandrīz vienmēr bija brūni? Iemesls banāls 0
Brūni un rūsgani metāla garāžu bloki joprojām ir redzami daudzviet bijušās Padomju Savienības teritorijā – gan pilsētu pagalmos, gan nomalēs. Tie kļuvuši par vienu no atpazīstamākajiem padomju laika pilsētvides elementiem, kas saglabājušies līdz mūsdienām.
Tomēr to vienveidīgais izskats un īpaši raksturīgā krāsa nebija ne dizaina izvēle, ne estētikas jautājums. Iemesls bija daudz prozaiskāks – materiālu deficīts, praktiskums un vēlme būvēt pēc iespējas lētāk un ātrāk.
Padomju garāžu metāla konstrukcijas visbiežāk tika krāsotas ar tā saukto dzelzs suriku – krāsu, kas veidota uz dzelzs oksīda bāzes, sajaukta ar laku. Tieši šis sastāvs piešķīra konstrukcijām raksturīgo rūsgani brūno toni, kas vēlāk kļuva gandrīz par standartu.
Suriks nebija izvēlēts nejauši – tas bija viens no nedaudzajiem viegli pieejamajiem un salīdzinoši lētajiem materiāliem, kas vienlaikus nodrošināja arī aizsardzību pret mitrumu un koroziju. Šī iemesla dēļ to plaši izmantoja ne tikai garāžām, bet arī rūpnieciskās infrastruktūras objektos, ar to tika krāsoti tilti, vagonu virsbūves, baržas un citas metāla konstrukcijas, kurām bija svarīga izturība, nevis vizuālais izskats.
Šādu garāžu izplatība cieši saistīta ar 20. gadsimta 60. gadiem, kad Padomju Savienībā strauji pieauga automašīnu skaits. Uz ielām arvien biežāk parādījās automašīnas, līdz ar to pieauga arī automašīnu zādzību un detaļu zagšanas problēma. Pagalmos novietotām automašīnām nereti tika noņemti riteņi, spoguļi, lukturi un pat stikla tīrītāji, jo rezerves daļas bija deficīts un tās bija grūti iegūt legāli.
Tomēr valsts infrastruktūra šim pieprasījumam netika līdzi. Kapitālu ķieģeļu garāžu būvniecība bija sarežģīta, jo zeme tika piešķirta ierobežoti, atļauju saņemšana bija birokrātiska un ilga, un valsts pati masveidā šādas būves neattīstīja. Rezultātā cilvēki sāka meklēt alternatīvas, un par populārāko risinājumu kļuva garāžu kooperatīvi, kuros iedzīvotāji paši organizēja būvniecību.
Praktiskākais variants izrādījās saliekamās metāla garāžas, kuras oficiāli netika uzskatītas par kapitālām būvēm. Tās varēja samērā vienkārši uzstādīt, tās bija lētākas un pielāgojamas. Bieži vien šādas garāžas tika montētas pašu spēkiem – metāls tika iegūts caur pazīšanos vai dažādiem neformāliem ceļiem, bet metināšanai tika pieaicināti vietējie meistari. Šī iemesla dēļ arī vizuāli tās bija ļoti līdzīgas: vienkāršas konstrukcijas, bez dekoratīviem elementiem un ar vienu dominējošu krāsu.
Tieši tā radās šodien tik atpazīstamā ainava – rindas ar vienādām, rūsgani brūnām metāla garāžām, kas daudzviet saglabājušās vēl joprojām.
Sagatavots pēc ārzemju peses materiāliem.
