Pasaulē
Citur

Kāpēc valstis konfliktē? Saruna ar profesoru Kasparu Kļaviņu0


Kaspars Kļaviņš: “Globalizētais kapitālisms mieru nezina: resursi un ietekmes sfēras tiek nemitīgi pārdalītas, padarot valstis un reģionus par konfliktu un karu ķīlniekiem.”
Kaspars Kļaviņš: “Globalizētais kapitālisms mieru nezina: resursi un ietekmes sfēras tiek nemitīgi pārdalītas, padarot valstis un reģionus par konfliktu un karu ķīlniekiem.”
Foto: Karīna Miezāja

Dr. hist. KASPARS KĻAVIŅŠ patlaban ir Pusanas nacionālās universitātes (Dienvidkoreja) profesors. Viņa zinātnisko interešu lokā – starpkultūru attiecības.

 

Ja mēs uzlūkojam Tuvo un Vidējo Austrumu politisko karti, aina ir visai samudžināta. Jaunā gada pirmajās dienās pasaule ar aizturētu elpu gaidīja karu ASV un Irānas starpā. Ar Irānu konfliktē arī Saūda Arābija, pa vidu maisās Turcija un Krievija. Kas patlaban notiek Sīrijā, arī nav īsti skaidrs. Kas ir tik vērtīgs, ko šīs tautas un zemes nevar sadalīt? Naudu un ietekmi? Godu un cieņu? Vai pie vainas ir ārējie spēki, kas uzkurina konfliktu?

K. Kļaviņš: Pirmais, kam vajadzētu pievērst uzmanību, ir dabas resursi. Sīrijas prezidenta Asada valdību atbalstošā Irāna pieder pie minerāliem un dzelzs rūdām bagātākajām valstīm pasaulē. Tajā ir milzīgas vara atradnes, svina un cinka ieguves ziņā tā ieņem pirmo vietu Tuvajos Austrumos, bet cementa ražošanā atpaliek vienīgi no Turcijas.

Irānai ir ceturtās lielākās patlaban zināmās un potenciāli izmantojamās naftas rezerves pasaulē – aiz Venecuēlas, Saūda Arābijas un Kanādas.

Liels Irānas tirdzniecības partneris ir Ķīna, sadarbības līgumus ar šo valsti noslēgušas vācu, itāļu un Austrālijas kompānijas. Globalizētais kapitālisms mieru nezina: resursi un ietekmes sfēras tiek nemitīgi pārdalītas, padarot valstis un reģionus par konfliktu un karu ķīlniekiem. Tas arī izskaidro interesi par Irānu šī brīža politiskajā un ekonomiskajā konjunktūrā. Kas notiks pēc gadiem desmit, mēs nezinām. Tehnoloģijas attīstās, neatjaunojamie dabas resursi ar laiku var zaudēt savu pašreizējo nozīmi.

Bet vismaz šobrīd Irānas konflikta pamatā ir cīņa par resursiem.

 

Konflikts Tuvajos Austrumos nereti tiek iztēlots kā cīņa starp diviem islāma novirzieniem, starp sunnītiem un šiītiem. Varbūt tā ir vienkāršota Eiropas pieeja, kas savulaik piedzīvoja konfliktu, pat karu starp katoļiem un protestantiem?

Sunnītus un šiītus nevar salīdzināt ar katoļiem un protestantiem. Islāmā nav ortodoksijas Rietumu izpratnē, nav arī reformācijas.

Kā sunnīti, tā šiīti atzīst piecus islāma ticības pīlārus, domstarpības starp viņiem sākās pravieša Muhameda pēctecības jautājumā.

Protams, laika gaitā attīstījās atšķirīga identitāte, turklāt šiītiem ir dažādi strāvojumi. Starp citu, Irānu līdz pat 15. gadsimta beigām pārvaldīja sunnīti. Šiīti veido iedzīvotāju vairākumu ne tikai mūsdienu Irānā, bet arī Irākā. Un tomēr tas savulaik netraucēja izraisīt Irānas–Irākas karu.

Raugoties no starptautisko ekonomisko un finanšu interešu viedokļa, etnosiem, valodām, reliģijām un kultūrām nav lielas nozīmes. Ar tām dažkārt cenšas manipulēt, izmantot, radīt ilūziju, maskēt patiesās intereses. Kristietība ir viens no Rietumu civilizācijas stūrakmeņiem.

Tad kāpēc Rietumu lielvaras nekad nav saudzējušas savus ticības brāļus kristiešus? Atombumba bez žēlastības iznīcināja Nagasaki pilsētu, kas bija lielākais kristiešu centrs Japānā. Rietumvalstis tradicionāli sadarbojas ar islāma fundamentālistu režīmiem, vienlaikus padarot par ķīlniekiem Tuvo Austrumu kristiešus. Kas šodien ir vislielākie cietēji Sīrijas karā? Kristiešu minoritāte!

 

Vai tā nav politiska divkosība? Pat pavirši iepazīstoties ar stāvokli Irānā un Saūda Arābijā, vismaz man šķiet, ka Irāna ir nesalīdzināmi progresīvāka, demokrātiskāka zeme…

Te der ieskatīties vēsturē. 1949. gadā Irānā tika ievēlēts parlaments. Bet 1953. gadā ASV un Lielbritānija ar specdienestu palīdzību noorganizēja valsts apvērsumu un demokrātiski ievēlētā premjerministra Mohammada Mosadika gāšanu, kurš bija ieguvis tautas mandātu nacionalizēt britu kontrolētos Irānas naftas resursus. Nostiprinot Rietumu marionetes – šaha Rezas Pehlevī – pozīcijas, demokrātija tika iznīcināta, pastiprinājās politiskās represijas.

Vienlaikus pieauga cilvēku neapmierinātība ar šaha valdības neveiksmīgo saimniecisko un sociālo politiku.

Viss beidzās ar sacelšanos un 1979. gada islāma revolūciju. Šī revolūcija nebūtu notikusi, ja Rietumi būtu ļāvuši Irānai iet
demokrātijas ceļu.

 

Tagad izskatās, ka Irānas un ASV konflikts ir pierimis. Kas notiks tālāk?

Irānas drošības politikas vājais punkts ir ļoti sliktās attiecības ar Izraēlu. Vēl bēdīgāk, ka “Izraēlas kārti” Irānas varas vīru “vecā gvarde” izmanto iekšpolitiskiem mērķiem. Irānai derētu pamācīties no Jordānijas un Ēģiptes, kas spējušas izveidot pragmatiskas attiecības ar ebreju valsti. Ņemt piemēru no Ķīnas, Japānas un Korejas – tās nevienu nedemonizē, bet arī nepiekāpjas, ja tiek skartas to valstiskās intereses.

Nav gan viegli risināt iekšējās problēmas, nevainojot visā tikai “ārējo ienaidnieku”.

Irānas intelektuāļi to izprot, es pats par to varēju pārliecināties, viesojoties Irānā un neformālā gaisotnē tiekoties ar Teherānas universitātes mācībspēkiem.

 

Patlaban jūs mācāt studentus Korejā. Ieskatījos šīs valsts ekonomikas rādītājos. 1990. gadā iekšzemes kopprodukts, rēķināts uz vienu cilvēku pēc pirktspējas paritātes, bija ap 6500 ASV dolāru, bet 2020. gadā – jau 41 000 dolāri. Trīsdesmit gados ekonomika augusi sešas reizes! Tā ir sabiedrība, kas radījusi “Hyundai”, “LG Electronics” un “Samsung”. Kur slēpjas Korejas panākumi?

Līdzīgi kā citās valstīs, kas salīdzinoši vēlu uzsāka industrializāciju, Korejas veiksmes pamats meklējams pareizas sociālas un ekonomiskas attīstības stratēģijas izvēlē. Globalizācijā ir zaudētāji un ieguvēji.

Paradoksāli, bet ieguvējas ir valstis un sabiedrības, kas nav sekojušas Pasaules Bankas, Starptautiskā Valūtas fonda un līdzīgu organizāciju padomiem.

Precīzāk – rīkojušās tieši pretēji to ieteikumiem. Nav ņēmušas nepamatotus aizņēmumus, nav kļuvušas par resursu un lēta darbaspēka piegādātāju transnacionālajām korporācijām un tā saucamajām attīstītajām valstīm. Kas pašas pārdomāti aizsargājušas savu rūpniecību, attīstījušas tehnoloģijas, veicinājušas eksportu, izglītību, veikušas ieguldījumus cilvēkkapitālā.

Pretējs piemērs – parazītiskās ekonomikas Latīņamerikā, kur valdošā elite cenšas vienkārši iztirgot valsts resursus, iznomāt teritorijas, slēgt kopējam labumam neizdevīgus līgumus. Vēl 20. gs. 60. gadu sākumā Koreja bija viena no nabadzīgākajām pasaules zemēm. Ko šajā situācijā darīja korejieši? Ņēma piemēru no veiksmīgām valstīm. Turpat kaimiņos bija Japānas piemērs. Līdzīgi rīkojās Singapūra, Malaizija, Taizeme un tagad arī Vjetnama. Tāda ir Korejas atšķirība no neveiksmīgām valstīm, kas pārvērtušās par trūkuma un atpalicības geto, kuru iedzīvotāji nespēj izrauties no nabadzības apļa un spiesti meklēt darbu turīgās valstīs.

 

Vai, jūsuprāt, tas būtu attiecināms arī uz Latviju?

Diemžēl jā.

 

Ar ko ir īpaši Korejas studenti? Un kāpēc šīs valsts skolēni gadu no gada gūst tik labus panākumus starptautiskās matemātikas olimpiādēs? Dzirdēts par bērniem, kuri pēc skolas vakarus pavada privātstundās…

Korejas jauniešu mentalitāte ir orientēta uz veiksmi dzīvē, izglītībā, darbā un karjerā. To sagaida arī viņu ģimenes.

Pastāv milzīgs psiholoģisks stress – tev obligāti jābūt veiksmīgam! Bet konkurence ir ārkārtīgi liela. Nav viegli, ja visi cenšas būt vislabākie. Pienāk brīdis, kad vairs nepalīdz ne privātskolotāji, ne mācīšanās brīvdienās. Daudziem tas rada stresu, pat izmisumu. Korejieši paši nonākuši pie atziņas, ka šo sacensības mentalitāti nepieciešams mainīt, ka par to svarīgāka ir harmoniska cilvēka attīstība.

 

Bet kādus mērķus dzīvē vēlas sasniegt vidējais korejietis? Vai tikai naudu, labklājību?

Korejiešu pasaules uzskats ir paradoksu pilns un apvieno šķietamus pretstatus. Tas nav orientēts uz mītiskiem pēcnāves labumiem paradīzē, bet gan uz šo pasauli, uz dzīvi šeit un tagad. Senais šamanisms, daoisms, budisms un konfuciānisms savijas ar kristietības mācību, turklāt Korejā ir liela un spēcīga kristiešu kopiena.

Un pat kristiešu dievkalpojumos cilvēki lūdz Dievam materiālo veiksmi, panākumus mīlestībā un dažādu taustāmu cerību piepildīšanos jau šajā dzīvē.

Tāpēc materiālie panākumi ir būtiski – sākot no individuālā cilvēka, ģimenes, kopienas un beidzot ar visu valsti. Svarīgas vērtības ir arī laba veselība, iekšējā harmonija un ilga dzīve. Cilvēki vēlas sakārtot veselību ar garīgiem un dabiskiem līdzekļiem, cenšoties iztikt bez farmācijas industrijas pakalpojumiem. To gan nevar teikt par kosmētiku, ko jaunieši patērē milzīgos daudzumos, vēloties kļūt skaistāki. Garā mūža pamats ir pieticība un mērenība. Cieņā ir sezonālā virtuve, vietējie dārzeņi un augļi.

Korejieši vidēji dzīvo 83 gadus, tātad vairāk nekā zviedri un dāņi.

Tautas kultūrai raksturīga īpaša cieņa pret veciem cilvēkiem. Līdzīgi kā latviešiem, arī korejiešiem ir svarīga tuvība dabai, kas pat lielpilsētās ir viegli sasniedzama. Daudzi vingro un veic garas pastaigas kalnos. Cilvēki nav lepni un savas personiskās izjūtas neizvirza augstāk par sabiedrības kopējām vajadzībām.

Piemēram, Latvijā dzirdēti gadījumi par ārsta atraidītiem pacientiem – par vēlu, nav laika pieņemt, nav bijis pieraksta, nāciet citreiz.

Korejā tā būtu neiedomājama situācija. Ja jau jūs reiz esat nācis, tad vajadzības spiests, un ārsta cilvēciskais pienākums ir palīdzēt.

 

Saistītie raksti

Uzskata, ka 21. gadsimts būs Āzijas, pirmām kārtām jau Ķīnas gadsimts. Ko Latvija var mācīties no šīm valstīm?

Mums pirmām kārtām vajadzētu pārņemt korejiešu apbrīnojamo spēju pārvērst zaudējumus uzvarā, kas piemīt arī ķīniešiem, vjetnamiešiem un citām Austrumāzijas tautām. Saprast, ka mēs savās nelaimēs un problēmās nebūt neesam unikāli. Korejas kara laikā, kas ilga no 1950. līdz 1953. gadam, šī zeme tika vairāk izpostīta nekā Japāna ar abu atombumbu triecieniem. Tomēr tā spēja atdzimt kā Fēnikss no pelniem. Un ne tikai atdzimt, bet pat kļūt par atdarināšanas cienīgu paraugu, turklāt nepakļaujoties ārvalstu kritikai un pamācībām. Latviešiem neviens neaizliedz darīt tāpat. Tikai, lai kaut kas izdotos, jāierobežo lepnums un nesadarbošanās talants.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.