Pasaulē
Citur

Juris Lorencs: Cars bez kroņa0


Vladimirs Putins.
Vladimirs Putins.
Foto: Mikhail Metzel/TASS/SCANPIX/LETA

“Tu gan esi smaga, Мonomaha cepure!” Rindas no Aleksandra Puškina drāmas “Boriss Godunovs”. Šo darbu Puškins sarakstīja 1825. gadā, turklāt netālu no Latvijas, Mihailovskas muižā Pleskavas guberņā, kur viņš atradās izsūtījumā. Teiciens, kas nu jau divus gadsimtus atgādina par varas un atbildības smago nastu.

Jo Monomaha cepure ir Krievijas caru simbols. Darināta 16. gadsimta sākumā, kronēšanas ceremonijā likta galvā Ivanam Bargajam, izgreznota ar zeltu, dārgakmeņiem un sabuļa ādu, tā tagad glabājas Maskavas Kremļa Ieroču palātā.

Modernā Krievija līdzinās monarhijai – ja ne formas, tad satura ziņā gan. Tās valdniekam piemīt daudzi cara varas atribūti. Putina rokās ir “varas vertikāle”, iespēja valdīt ar “ukaziem”. Blakus rakstāmgaldam – čemodāns ar “kodolpogu”, kas spēj iznīcināt visu pasauli.

Viņam ir savs politiskais galms (Valsts dome un Federācijas padome), varas virsotni apkalpo uzticami žurnālisti un radošo profesiju pārstāvji. Par valdnieka drošību gādā spēka struktūras (agrākie opričņiki, tagad “siloviki”). Uzticamiem oligarhiem (bajāriem) atdotas veselas saimniecības nozares un reģioni.

Maskavā un Sočos viņu apciemo karaļi un prezidenti. Salīdzinot ar citiem šīs pasaules varenajiem, Putins valda ilgi. Ne tik ilgi kā Ivans Bargais, Pēteris I, Katrīna Lielā, Nikolajs I vai Josifs Staļins, tomēr jau veselus divdesmit gadus.

Visos laikos viens no Krievijas valdnieka varas garantiem, tās stabilitātes pamats ir tautas mentalitāte. Cilvēku domāšanas arhetipi sagaida “stipro roku”, kas valda “stingri, bet taisnīgi”. Vide, kurā dzimst mīts par “labo caru” un “sliktajiem bajāriem”. Žēlīgais valdnieks tiek turēts neziņā, patiesība slēpta, savukārt bajāri (valdība, oligarhi utt.) viņam aiz muguras zog.

Rodas tāda parādība kā “lūdzēji”, nācēji pie cara. Valdnieks (priekšnieks, arodkomitejas priekšsēdētājs, partijas sekretārs utt.) ir pēdējā instance, kur žēloties (nav siltā ūdens, slēgta slimnīca, priekšniecība nemaksā algas, vīrs dzer utt.) un meklēt taisnību. Ieslēdzas “rokas vadība”, viens telefona zvans, un problēma ir atrisināta.

Krievijas pilsētās patlaban tiek celti pieminekļi Ivanam Bargajam un Staļinam. Tomēr apgalvot, ka krievu tauta ir noilgojusies pēc tirāna, būtu pārspīlējums. Tai drīzāk patīk prognozējamība un stabilitāte. Brežņeva “stagnācija” šodien tiek iztēlota par īstu zelta laikmetu – “pats dzīvoja un citiem ļāva dzīvot”.

Vienlaikus Putinam nav kādas būtiskas lietas – Monomaha cepures. Un te, lūk, rodas tā saucamā “2024. gada problēma” – varas maiņa, kas Krievijā paredzama pēc četriem gadiem, nākamās prezidenta vēlēšanas.

Tā nepastāvētu, ja valstī būtu monarhija (tad troņmantnieks sen būtu zināms) vai reāla parlamentāra demokrātija – šajā gadījumā cilvēki paļautos uz demokrātisko procesu, politiķu un ideju sacensību.

Taču Krievijā nav ne viena, ne otra. Vienlaikus nav šaubu, ka Putins sev izvēlēsies pēcteci, Krievijas vēsturē tas nav nekas jauns. Nevēlēdamies, ka tronī kāpj viņa mazdēls, 1722. gadā cars Pēteris I izdeva ukazu “Par troņa mantošanas kārtību”. Saskaņā ar to varēja kronēt jebkuru esošā monarha izraudzītu cilvēku. Caram tas deva iespēju iesēdināt tronī Jēkabpils meiteni Martu Skavronsku – imperatori Katrīnu I.

Līdzīgi rīkojās Boriss Jeļcins, 1999. gada Vecgada vakarā nododot prezidenta pilnvaras premjerministram Putinam. Process, kas organiski iekļaujas “vadāmās demokrātijas” sistēmā.

Varas mantošanas problēma pastāv gandrīz visās bijušajās PSRS republikās. Daudzās valdījuši un joprojām valda “cari bez kroņa”, autoritatīvi, pat korumpēti prezidenti. Viņu valdīšana nereti beigusies ar tautas dusmām, demonstrantu pilnām ielām, kaunpilnu bēgšanu nakts aizsegā un dzīvi trimdā. Taču dzīve rit uz priekšu un vēsture atkārtojas. Vēl vairāk – autoritārs vadības stils, “putinisms” pasaulē kļūst aizvien populārāks.

Parādība, ko nevar izskaidrot tikai ar tautu mentalitāti, ar “ilgām pēc vadoņa”. Varbūt taisnība tiem, kuri apgalvo – modernā sabiedrība kļuvusi tik sarežģīta, tās birokrātija tik smagnēja, ka klasiskā parlamentārā demokrātija vairs nestrādā, tā buksē.

Saistītie raksti

Pienāk brīdis, kad pat pārliecinātam demokrātam prātā iezogas ķecerīga doma – vai apnicīgā stīvēšanās ap “Rail Baltica” projektu būtu iespējama, ja Baltijas valstīs patlaban valdītu Lukašenko vai Kārlim Ulmanim līdzīgi cilvēki? Rodas sajūta, ka nav no kā prasīt atbildību.

Autoritāru prezidentu vismaz var padzīt tautas dusmas, “krāsu revolūcija”. Bet kādu atbildību, piemēram, var prasīt no partijas, kas bijusi starp vēlēšanu uzvarētājiem, darbojas valdošajā koalīcijā, bet gada laikā faktiski sairusi un izslēgusi no parlamenta frakcijas savu dibinātāju?

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.