Ilustratīvs attēls
Ilustratīvs attēls
Foto Reuters/Scanpix/LETA

Kārlis Streips: Nav absolūti nekāda iemesla, kāpēc Latvijas sabiedriskajiem medijiem būtu jāpublicē informācija krievu valodā 0

Saeimā pagājušajā nedēļā apstiprināja jaunu nacionālās drošības koncepciju. Koncepcijas sacerēšana ir process, kurš pirmoreiz notika 1995. gadā. Lieki teikt, tajā brīdī jēdziens “nacionālā drošība” bija krietni citādāks, nekā tas ir patlaban.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
“Mūsu tētis šodien atkal precas…” Bijusī sieva pavēsta, ka komponists Jānis Lūsēns iestūrējis laulības ostā
TV24
Uzņēmējs Bergs: “Tā bilde ir ļoti sērīga… Valsts strādā pēc tāda pieņēmuma, it kā vidējais latvietis dzīvotu 500 gadus”
Kokteilis
Maestro Raimonds Pauls atklāj Lanas pieminekli Lāčupes kapos: “Vienkārši un ļoti skaisti” 3
Lasīt citas ziņas

1995. gada 13. jūnijā, kad Ministru kabinets akceptēja Nacionālās drošības padomes izstrādāto koncepciju, Valsts prezidents bija Guntis Ulmanis un Ministru prezidents bija Māris Gailis. Vien iepriekšējā gada augustā beidzot bija panākta Krievijas federācijas bruņoto spēku izvākšana no mūsu valsts, tiesa, vēl uz kādu laiku atstājot militāru radiolokācijas staciju Skrundā, plus vēl ļaujot visai ievērojamam skaitam pensionētu PSRS militārpersonu turpināt dzīvi Latvijā.

1994. gadā Latvija pievienojās NATO alianses “Partnerattiecības mieram” programmai kā priekšnoteikumu par eventuālu iestāšanos minētajā blokā. Tikai 1999. gadā NATO izstrādāja rīcības plānu attiecībā uz gatavošanos iestāties, un tikai 2002. gadā Prāgā Latvija saņēma oficiālu aicinājumu iestāties NATO. Tas notika 2004. g. 29. martā.

CITI ŠOBRĪD LASA

1995. gadā pieņemtā pirmā Nacionālā drošības koncepcija sākās šādi:

“Latvijas drošības politikas mērķis ir tās nacionālo interešu — valstiskās neatkarības, teritoriālās integritātes, valodas un nacionālās identitātes, Satversmē noteiktās parlamentārās demokrātiskās iekārtas — saglabāšana un attīstība, sabiedrības un iedzīvotāju interešu aizsardzība un nodrošināšana. Latvija, veidojot savu drošību, neapdraud nevienu citu valsti vai nacionālās minoritātes valsts teritorijā.”

Savukārt koncepcijas sadaļa ar virsrakstu “Apdraudējums” sākās šādi:

“Valsts apdraudējums galvenokārt saistīts ar kaimiņvalsts centieniem saglabāt Baltijas valstis savā politiskā, ekonomiskā un militārā ietekmē.”

1995. gadā tekstā minētā “kaimiņvalsts” bija visnotaļ haotiskā stāvoklī. Varas kalngalā bija Valsts prezidents Boriss Jeļcins, kurš bija pazīstams kā liels pļēgurotājs.

Tautsaimniecībā valdīja mežonīgo rietumu noteikumi, tiem, kuri to prata, sagrābjot vis pēc kārtas.

Jeļcina ievēlēšana uz otru termiņu amatā 1996. gadā bija paraugstunda attiecībā uz korumpētību vēlēšanu procesā. Krievijas oligarhi finansēja Jeļcina kampaņu un nodrošināja pozitīvu saturu valsts televīzijā un vadošajos laikrakstos. Oligarhi tāpēc saņēma vēl plašākas tiesības kontrolēt valsts tautsaimniecības aktīvus, it īpaši energoresursu jomā, kur peļņa varēja būt un bija masīva.

Tiesa, arī rietumi atbalstīja Jeļcinu, jo alternatīva bija Komunistiskā partija un kandidāts Genādijs Zjuganovs. ASV prezidenta Bila Klintona administrācija uz Maskavu nosūtīja padomdevējus. Vācijas kanclers Helmuts Kols Jeļcinu aprakstīja ar vārdiem “pilnībā uzticams partneris, kurš vienmēr ir cienījis savu apņemšanos.”

1996. g. 3. jūlijā Boriss Jeļcins uzvarēja ar 54,4% balso pret 40,73% Zjuganovam. Rietumu pasaule atviegloti nopūtās. Neilgi pēc uzvaras Jeļcins nonāca slimnīcā, kur veikta nopietna sirds operācija. Mežonīgo rietumu attieksme turpinājās līdz 1999. gada 31. decembrim, kad Boriss Jeļcins uzstājās televīzijā ar paziņojumu viss, cilvēks tīs makšķeres, jo “neizdevās sasniegt manus un jūsējos sapņus. Tas, kas šķita vienkārši izrādījās esam izmisīgi sarežģīti.”

Un, starp citu, lūk, mans pēctecis – tobrīd maz zināms čekists no Sanktpēterburgas vārdā Vladimirs Putins. Čau!

Patinam lentu uz priekšu un redzam, ka čekists Putins principā ir kļuvis par fašistu. Viņa valstī nav nekādu pilsonisko brīvību vai cilvēka tiesību. Krievija būtībā ir vienpartijas valsts, kurā vēlēšanas par godīgām neuzskatīt nekādi. Protestēšana ir aizliegta. “Neērti” cilvēki tiek iespundēti cietumā vai vienkārši novākti no trases.

Reklāma
Reklāma

Un tad vēl genocīds, kādu Kremļa fašists ir radījis Ukrainā. Komentāra rakstīšanas dienā bija 585. diena kopš sākās “speciālā militārā operācija” ar mērķi, kā skaidroja pats fašists, “demilitarizēt” Ukrainu un atbrīvoties no tās “nacistiskās” valdības.

Šis pēdējais apgalvojums ukraiņiem ir sevišķi aizvainojošs ņemot vērā faktu, ka milzīgi populārais prezidents un karavadonis Volodimirs Zeļenskis pats ir ebrejs.

Debates par jauno Nacionālas drošības stratēģiju Saeimā ilga pāris stundas, lielākoties savus uzskatus paužot opozīcijas deputātiem, tajā skaitā tādiem no frakcijām, kuras opozīcijā bija iepriekšējās valdības laikā un turpat ir joprojām.

Galvenais strīdus ābols nebija par Latvijas attiecībām ar NATO, par valsts aizsardzības budžetu, par atbalstu Ukrainai vai kaut ko tamlīdzīgu. Nē, lielākoties debates bija par … valodu.

Konkrēti par krievu un latviešu valodu un stratēģijā paģērēto domu, ka no 2026. g. 1. janvāra Latvijas sabiedriskajiem medijiem vairs nebūs atļauts raidīt saturu Kremļa fašista režīma oficiālajā valodā. Tas attiecas uz Latvijas Radio 4 un uz portālu Rus.LSM.lv.

Šīs domas pretinieki Saeimā varēja sevi balstīt faktā, ka arī sabiedriskie mediji, kopš kļuva zināms, ka stratēģijā būs paredzēts minētais aizliegums, pret to ir visai skaļi iebilduši.

Centrālā doma ir tāda, kas ir skanējusi jau sen. Kremļa fašista propagandisti gāž savu saturu pāri mūsu robežai, cilvēki Latvijā to redz un dzird, un tāpēc Latvijai ir pienākums nodrošināt cita veida, informāciju bez propagandas. Paziņojumā, kādu sabiedriskie mediji izplatīja pagājušajā nedēļā, lēmums par aizliegumu bija aprakstīts ar vārdiem “tuvredzīgs un diametrāli pretējs izvirzītajam mērķim – stiprināt informatīvās telpas drošību.”

Tālāk LTV un LR spiedza: “Izslēdzot kvalitatīvu, sabiedrības interesēm un vērtībām atbilstošu saturu krievu valodā, valsts pati netieši veicinās nelegālā satura patēriņu Krievijas propagandas kanālos.”

Cerēt, ka visi cilvēki, kas ikdienā patērē mediju saturu krievu valodā, no 2026. g. 1. janvāra pārslēgsies uz latviešu valodā raidošiem medijiem, ir vēlmju domāšana.

Šī domāšana guva atbalsi Saeimā. Allaž runātīgā deputāte Linda Liepiņa vispirms pasūdzējās par domu, ka viņai nebija dots pietiekami laika ar stratēģiju iepazīties, un pēcāk nāca ar šādu apgalvojumu:

“Mēs nedrīkstam vieglprātīgi ierakstīt, ka sākot no 26. gada sabiedriskie mediji būs tikai latviešu valodā.”

Man nav pamata spriest par deputātes Liepiņas vieglprātīgumu vai tā trūkumu, bet man iebildumi pret plānoto aizliegumu šķiet nepareizi divu iemeslu dēļ.

Pirmkārt, runa ir par sabiedriskajiem medijiem, kurus finansē nodokļu maksātāji ar saviem nodokļiem.

Nav absolūti nekāda iemesla, kāpēc Latvijas Republikas sabiedriskajiem medijiem būtu jāpublicē un jāraida informācija svešvalodā. Privāti mediji var rīkoties citādi, ja tiem labpatīkas kā darīt. Bet nodokļu naudas apmaksāts saturs ir cita lieta.

Otrkārt, ir tomēr pagājuši krietni vairāk nekā 32 gadi kopš Latvija atguva savu neatkarību. Kādam ir jābūt valsts vārgumam, lai uzskatītu, ka kaimiņvalsts propaganda ir tik spēcīga un kaitīga, ka jālieto sabiedriskie mediji, lai tai turētos pretī?

Būsim reāli. Radio 4 un RUS.lsm.lv portāls diez vai ir galvenais informācijas avots tiem, kuri pērn 14. Saeimas vēlēšanās nobalsoja par partiju Stabilitātei!, Latvijas Krievu savienību un Saskaņu Sociāldemokrātisko partiju, kā tas bija Daugavpilī.

Varam debatēt, ko valsts būtu varējusi darīt vairāk, lai Latgale nebūtu tik atsvešināta no pārējās valsts, taču minētie sabiedriskie mediji vairs nevar būt daļa no risinājuma. Tādā ziņā vilciens jau ļoti sen ir aizgājis.

Attiecībā uz valodu patlaban ir arī cita lieta. Pagājušajā nedēļā internetā bija diskusija par faktu, ka mūsu valstī ir visnotaļ ievērojams skaits skolas bērnu, kuriem nav citas izvēles, kā mācīties krievu valodu kā svešvalodu.

Iemesls tam ir visai prozaisks un grozāms.

Patlaban valsts izglītības standartā ir prasība, lai iegūtu atestātu pēc 9. klases, ir jāuzrāda zināšanas divās svešvalodās.

Cik var spriest, ar angļu valodas mācībām īpašu problēmu nav (lai gan kopējs skolotāju trūkums ir bijis jautājums, par kuru dzirdēju tad, kad 1989. gadā ierados Latvijā un par kuru katru gadu dzirdu joprojām).

Taču nav tikpat daudz skolotāju, kuri prot mācīt vācu, franču, spāņu vai citas Eiropas savienības valodas. Šādi pedagogi, protams, kokos neaug, bet patlaban tieši šis trūkums ir iemesls, kāpēc laikā, kad mūsu valsts un tauta vēršas pret visu krievisko, ir simtiem, ja ne tūkstošiem bērnu, kuriem obligāti ir jāmācās Kremļa fašista režīma oficiālā valoda vienkārši tāpēc, ka cita varianta nav.

Ir cits variants. Atteikties no prasības par divām svešvalodām. Es pats skolā mācījos tikai franču valodu. Čikāgas priekšpilsētā, kur uzaugu, otrs variants bija spāņu valoda. Neatceros, kā es nonācu pie franču valodas, bet to es mācījos no 5. klases līdz vidusskolas beigām.

Pēc vidusskolas beigšanas gadu pavadīju Minsteres latviešu ģimnāzijā Vācijā un konstatēju, ka par katru vārdu, kādu iemācos vācu valodā, no smadzenēm pazūd vismaz viens, ja ne divi vārdi franču valodā.

Franču valoda kaut kur pelēkajā vielā palika. Kaut kad pasen biju Strasbūrā uz semināru un vienu vakaru apmeklēju Eltona Džona koncertu. Izdzēru pāris alus, un atpakaļ uz viesnīcu dodoties taksometrā, man ar šoferi bija detalizēta saruna franču valodā par visādām tēmām, vismaz man tā likās; nezinu, ko domāja viņš.

Nav īsti iemesla bērniem paralēli un vienlaikus mācīties divas svešvalodas un, ja patlaban situācija ir tāda, ka daudzviet vienai no tām jābūt valodai, kura 50 gadus bija mūsu valsts okupācijas valoda un patlaban ir genocīda valoda Ukrainā, tad acīmredzot tas ir garām, un tas ir maigi teikts.

Ja valsts grib skolotājus, kuri var mācīt vācu, franču, spāņu, ungāru, maltiešu vai portugāļu valodu, tad tādi ir vai nu jāapmāca vai arī jāimportē no attiecīgajām valstīm.

Profesionāls skolotājs no attīstītas valsts diez vai brauks uz valsti, kur viņam tiek maksātas kapeikas, taču studenti varētu braukt šurp praksē uz gadu. Nav tā, ka te nav iespēju nekādu.

Taču no krievu valodas mūsu izglītības sistēmā ir jātiek galā. Nekad neesmu sapratis, kāpēc tieši šajā jomā mūsu valsts ir bijusi tik ilgi gatava auklēties. Tikai šogad, tikai 2023. gadā, tikai 32. gadā pēc valsts neatkarības atjaunošanas mēs beidzot esam tikuši līdz brīdim, kad visas mācības ir tikai latviešu valodā, bet šogad tikai 1., 4. un 7. klasē.

Pārējām klasēm būs jāpagaida. Bet konkrēti attiecībā uz svešvalodu mācīšanu, kā teicu, ka patlaban neizbēgamas ir mācības Kremļa fašista režīma valodā, tad obligāti ir jāatsakās no minētās atestāta prasības par divām svešvalodām. Tas ir tikai un vienīgi loģiski, saprātīgi un sakarīgi.

Vēl šonedēļ mazliet par situāciju Amerikā. Pagājušās nedēļas komentārā rakstīju, ka Republikāņu partija ASV Kongresa apakšpalātā bija tā satrakojusies, ka tā nespēja darīt neko, un rezultāts būs valdības slēgšana 30. septembrī pusnaktī.

Šonedēļ varu vēstīt, ka pēdējā mirklī atradās variants, kuru aprakstīt ar vārdiem “spīkers Kevins Makārtijs beidzot atrada pautus.”

Visu laiku maniaki Republikāņu frakcijā bija bļāvuši, ja Makārtijs centīsies lietas darīt kopā ar demokrātiem, tad republikāņi momentā pieteiks balsojumu par viņa atstādināšanu no spīkera amata.

Acīmredzot Makārtijs, reiz visi striķi trūka, nolēma, ka personīgā karjera ir mazāk svarīga par Amerikas nākotni. Viņš piedāvāja rezolūciju, kas finansēs Amerikas valdību nākamo divu mēnešu laikā.

Demokrāti ar to pilnībā apmierināti nebija. No rezolūcijas bija izņemts finansējums Ukrainai, pret kuru maniakālie republikāņi kadri ir vērsušies jau sen.

Taču galu galā visi saprata, ka slēgt valdību būtu neprāts. Kongresa apakšpalāta rezolūciju pieņēma ar 335 balsīm pret 91. 90 republikāņi un viens Demokrātu partijas pārstāvis, kurš balsoja pret konkrēti tāpēc, ka no rezolūcijas bija izņemta nauda Ukrainas atbalstam.

Pāris stundas vēlāk ASV Senāts to pašu rezolūciju pieņēma ar 88 balsīm par un deviņām pret. Visas deviņas bija no republikāņiem.

Maniakālie republikāņi grib krasi samazināt Amerikas budžeta izdevumus, lielākoties attiecībā uz dažādām sociālām programmām. Tam pagājušajā nedēļā vairākums neatradās, un rezolūcijā, kura tapa pieņemta, finansējums lielākoties tika saglabāts.

Kas notiks tālāk ar Kevinu Makārtiju? Man principā viens pīpis, bet vienu gan gribu pateikt.

Diez vai Kongresa apakšpalātā ir kāds cits republikānis, kurš grib uzņemties atbildību par to satrakotu kaķu baru, kāds ir frakcijas maniakālais gals.

Arī nākotnē, ja republikāņi gribēs izvairīties no reputācijas nākamā gada vēlēšanās kā partijai, kura ir pārāk nekompetenta, lai kurpju šņores sasietu, kur nu vēl darītu kaut ko Amerikas tautas labā, tad būs jāstrādā kopā ar demokrātiem. Maniaki var spiegt, bet tāda vienkārši ir dzīves īstenība.

SAISTĪTIE RAKSTI