Kas notiks ar Anniņmuižu? Drīzumā izšķirsies pēdējās neprivatizētās Rīgas muižas ēkas liktenis 2
Linda Kusiņa-Šulce, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Pagājušajā nedēļā bija jānotiek izsolei, kurā Latvijas Universitāte (LU) vēlējās pārdot kopā aptuveni astoņus hektārus zemes ar desmit ēkām, starp kurām ir arī Anniņmuižas kungu māja.
Oficiālā informācija liecina, ka izsoles ieņēmumus plānots novirzīt LU Akadēmiskā centra Rakstu mājas Torņakalnā Rīgā būvniecības aizdevuma atmaksai.
Vai Rīgas pilsētas kultūrvēsturiskajām un ainaviskajām vērtībām būtu jāveicina sabiedrības dzīves kvalitāte vai arī priekšroka galvaspilsētā dodama materiāliem apsvērumiem un investoru interesēm?
Arī šādi būtu jāapsver jautājums Latvijas Universitātei, domājot par izsoli nekustamajam īpašumam, kura sastāvā ir vēsturiskās Anniņmuižas dzīvojamā ēka.
Vairākums – klusu nīkuļo
Kā liecina vēstures avoti, vēl 19. gadsimtā Rīgā – pārsvarā, protams, tā dēvētajā Ārrīgā jeb tagadējās Kurzemes, Zemgales, Vidzemes priekšpilsētās – plauka un zēla kopskaitā ap 50 muižiņu, kas vienlaikus pildīja turīgo vācbaltu dzimtu vasaras rezidences lomu un arī nodrošināja viņus ar pašu audzētiem dārzeņiem un augļiem.
Līdz mūsdienām saglabājušās aptuveni 40 namnieku un aristokrātu muižiņas, liecina Rīgas pilsētas būvvaldes Arhitektūras pārvaldes Rīgas pilsētas kultūras pieminekļu aizsardzības nodaļas dati.
Muižiņu norieta sākumu iezīmēja 20. gs. 20. un 30. gadu agrārā reforma.
Vācbaltu rīdziniekiem 1939. gadā pametot Latviju un mainoties pilsētnieku ikdienai, muižu ēkas, kas pārsvarā celtas no koka un bija paredzētas vien dzīvei siltajā gadalaikā, kļuva liekas, taču pilnīgi galvaspilsētas seju mainīja Otrais pasaules karš un padomju iekārta.
Kopš tā laika lielākā muižiņu daļa klusām nīkuļojusi, tomēr Rīgas pilsētas būvvaldes Arhitektūras pārvaldes Rīgas pilsētas kultūras pieminekļu aizsardzības nodaļas vadītājs Viesturs Brūzis uzsver – kopējā galvaspilsētas vēsturisko arhitektūras pieminekļu apjomā muižiņām ir skaitliski neliela, bet nozīmīga loma.
“Rīgas muižiņas ir nozīmīgas, pirmkārt, kā arhitektūras pieminekļi, jo tā ir atsevišķa arhitektūras grupa, kas ir bijušās ārpilsētas lauku mājas turīgajiem rīdziniekiem. Otrkārt, tās ir svarīgs vēstures avots tieši vietu apzīmējumu – nosaukumu – dēļ. Kaut gan vietvārdu nosaukumos muižas vārds tika izskausts ar 1936. gada likumu par lauku nekustamo īpašumu pārdēvēšanu, Rīgā tomēr ir ļoti daudz vietu, kur palikuši tieši muižu nosaukumi.”
Pavisam skumjš piemērs ir iznīcinātās Šampētera muižiņas liktenis – pašvaldībai piederošā ēka līdzekļu trūkuma vai vienaldzības dēļ netika atjaunota un pakāpeniski tika izdemolēta.
20. gadsimta 90. gadu nogalē pašvaldība lika graustu nojaukt, lai tas neapdraud tuvīno skolu bērnus, kas pēc stundām dažkārt tur devās spēlēties.
Vairākas citas muižiņu ēkas to īpašnieki tā arī nav sakārtojuši, izvēloties maksāt paaugstinātu nekustamā īpašuma nodokli, kas tautā ieguvis “graustu nodokļa” nosaukumu.
Kā “A” klases grausts klasificēta muižiņa Ezermalas ielā 28c, par “B” kategorijas graustu atzītas Anniņmuižas dzīvojamā ēka, Blokmuiža, Brekšu muiža, Grāves muiža, fabrikas īpašnieka muižiņa Daugavgrīvas ielā, muižiņa Ezermalas ielā 24/26.
“C” kategorijas grausts ir Pusmuižnieka muiža Daugavgrīvas ielā 30, bet sarakste starp Rīgas domi un īpašniekiem par sakārtošanas jautājumiem notiek par muižiņu Roberta Feldmaņa ielā 7a, Pīlādžbirzs muižu, Ēbeļmuižu, Kleistu muižu, Lucavsalas muižu un Nordeķu muižu.
Par laimi, dažām muižiņām paveicies – tās izdzīvojušas cauri padomju periodam un, neatkarību atgūstot, atdzimušas. Te labs piemērs ir Rīgas lieltirgotāja Matiasa Holsta celtā Zēlustes muiža, kuras tagadējais īpašnieks Kaspars Vīškints atjaunojis seno koka ēku, eleganti un taktiski saplūdinot to ar jauno apjomu.
Viens no skaistākajiem Kalnciema ielas akcentiem ir Hartmaņa muižiņa, kurā iekārtojies veikals “Gandrs”.
Cerīgi 20. un 21. gadsimta mijā izskatījās Nordeķu muižas liktenis – muižiņa tika atdota ilgtermiņa nomā, sākās aktīva ēkas restaurācija, un bija paredzēts, ka šeit notiktu arī publiski sarīkojumi.
Tomēr labi sāktais darbs nezināmu iemeslu dēļ apsīka, un nu jāgaida, kā veiksies jaunajam īpašniekam, kurš muižu 2018. gada nogalē iegādājās izsolē.
Rīgas dome arī piedalās ar līdzfinansējumu arhitektoniskā mantojuma, tostarp muižiņu atjaunošanā.
Tā, piemēram, Hartmaņa muižiņas dzīvojamā ēka līdzfinansējuma programmā pieteikta 2016. gadā un saņēmusi domes līdzekļus 13 987,92 eiro apmērā.
Šogad 20 000 eiro lielu līdzfinansējumu saņēmuši īpašnieki Nordeķu muižiņas dzīvojamās ēkas un Hāmaņa muižas atjaunošanai, savukārt Ebeļmuižas dzīvojamās ēkas atjaunošanai līdzfinansējuma programmā šogad piešķirti 3388,56 eiro.
Finansiāls zaudējums pret sabiedrības ieguvumu
Tieši šobrīd izšķiras pēdējās neprivatizētās Rīgas muižas – Anniņmuižas – ēkas liktenis.
Izsolē, kurā Latvijas Universitāte (LU) vēlējās pārdot kopā aptuveni astoņus hektārus zemes ar desmit ēkām, starp kurām ir arī Anniņmuižas kungu māja, sākumcena ir 4,5 miljoni eiro.
LU Infrastruktūras departamenta direktors Marģers Počs “Kultūrzīmēm” atklāja, ka izsole nav notikusi, un šonedēļ universitātes vadība lems, ko darīt tālāk.
Jāpiebilst, ka Anniņmuižā vairākus gadus aktīvi darbojās biedrība “Riga Annenhof”, kura arī šobrīd iebilst pret muižas ēkas pārdošanu investoram.
Biedrība vērsusies Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldē (NKMP), kura organizācijas pārstāvjus uzklausījusi un lēmusi paplašināt muižas aizsardzības teritoriju un mainīt aizsardzības statusu no vietēja uz reģionālu, “Kultūrzīmēm” apstiprināja pārvaldes komunikāciju speciāliste Elvita Ruka.
“Pārvalde, vairākkārt tiekoties ar biedrības pārstāvjiem, kā arī ar Latvijas Universitātes pārstāvjiem, ir pieņēmusi lēmumu papildināt pieminekļa Nr. 7722 sastāvu ar teritoriju, kurā ietilpst parks un dīķis, mainīt pieminekļa nosaukumu uz “Dzīvojamā ēka ar alejām”, kā arī grozīt pieminekļa vērtības grupu uz reģiona nozīmi.”
Tāpat biedrība vērsusies Latvijas Universitātē, lūdzot saglabāt Anniņmuižas ansambli valsts vai pašvaldības īpašumā, lai tas būtu pieejams sabiedrībai, norādīja “Riga Annenhof” priekšsēdētāja Rigonda Bērziņa.
NKMP gan norāda – nekustamā īpašuma iespējama atsavināšana pati par sevi nav uzskatāma par apstākli, kas apdraud objekta pastāvēšanu, jo kultūras pieminekļi saskaņā ar likumu Latvijā var būt valsts, pašvaldību, citu publisku personu, kā arī privātpersonu īpašumā.
“Es pilnīgi saprotu, ka Latvijas Universitāte patlaban ir nonākusi ķīlnieka lomā, jo tai jāatrod līdzekļi Rakstu mājas celtniecības apmaksai,” telefonsarunā ar “Kultūrzīmēm” sacīja Rigonda Bērziņa.
Tomēr viņa uzskata – no izsoles komplekta izslēdzot Anniņmuižas kungu māju un tai piegulošo parku aptuveni hektāra platībā, LU finansiālais zaudējums būtu neliels, savukārt sabiedrības ieguvums nesalīdzināmi lielāks.
Apkaimju iedzīvotāji ne tikai iegūtu vēl vienu sakārtotu publisko ārtelpu, bet arī vēsturiski nozīmīgu vietu, kuru būtu iespējams izmantot kultūras un izglītojošiem pasākumiem vai citām pašvaldības funkcijām.
“Šādas vietas Imantas un Zolitūdes apkaimē šobrīd nav. Patiesībā nevienai apkaimes biedrībai Rīgā nav savu pastāvīgo telpu,” atzīst Rigonda Bērziņa.
“Mēs līdz pavasarim bijām unikālā situācijā, jo varējām no LU nomāt Anniņmuižas kungu ēku. Tagad visas savas tikšanās rīkojam zem klajām debesīm.”
Koronavīrusa epidēmijas dēļ biedrība par nedēļu nokavējusi nomas maksu, tādēļ nomas līgums ar viņiem ticis lauzts.
Biedrības pārstāve uzskata, ka LU centieni pārdot visu teritoriju, nedetalizējot, ka komplektā ietilpst arī aizsargājams arhitektūras piemineklis – muižas ēka –, ir tuvredzīgi.
“Ja tiktu uzsvērts, ka teritorijā ir arī muiža, iespējams, tas piesaistītu cita veida investorus, ne tikai tādus, kam svarīgi pēc iespējas blīvāk apbūvēt šo teritoriju,” prāto Rigonda Bērziņa.
Spriežot pēc kadastra vērtības, tieši kungu mājas daļa izsolē varētu būt ap 40 000 eiro, kopā ar zemi, protams, vairāk.
R. Bērziņa teic – biedrība būtu gatava kaut ar pūļa finansējumu šo daļu izpirkt un ar dažādu fondu palīdzību muižas ēku atjaunot, tomēr LU šādam risinājumam nepiekrītot.
“Annenhof” gaidot Rīgas domes vēlēšanas un cerot, ka ēku varētu pārņemt pašvaldība sabiedriskām funkcijām, jo 20. gadsimta vidū šis nekustamais īpašums piederējis pašvaldībai.
Uzziņa
Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes arhitektūras pieminekļu sarakstā ir šādas Rīgas muižas:
• Zengbuša muiža Dārza ielā 3 (vietējās nozīmes kultūras piemineklis);
• Ēbeļmuiža Zaļenieku ielā 21 (vietējās nozīmes kultūras piemineklis);
• Strazdes muiža Pāles ielā 14 (vietējās nozīmes kultūras piemineklis);
• Popova muižiņa Visvalža ielā 8 (vietējās nozīmes kultūras piemineklis; iekļauta Latvijas 100 apdraudētāko pieminekļu sarakstā);
• Voleru muižas dzīvojamā ēka Voleros 11 (vietējās nozīmes kultūras piemineklis);
• Anniņmuižas dzīvojamā māja Jūrmalas gatvē 74/76 (reģiona nozīmes kultūras piemineklis);
• Švarcmuižas dzīvojamā ēka Daugavgrīvas ielā 19/21 (vietējās nozīmes kultūras piemineklis);
• Borherta (Grāves) muižiņas dzīvojamā ēka Zvārdes ielā 1 (valsts nozīmes kultūras piemineklis);
• Bloka muižiņas ansamblis Vienības gatvē 27 (valsts nozīmes kultūras piemineklis);
• Bišumuižas ansamblis ar parku Bauskas ielā 17a (valsts nozīmes kultūras piemineklis);
• Hartmaņa muižiņas ansamblis ar parku Kalnciema ielā 30 (valsts nozīmes kultūras piemineklis);
• Zēlustes muižas apbūve Mazajā Juglas ielā 43 (valsts nozīmes kultūras piemineklis);
• Kleistu muižas kungu māja, ērbērģis un apbūve Kleistu ielā 37 (valsts nozīmes kultūras piemineklis);
• Volfšmita muižiņa Kandavas ielā 2 (valsts nozīmes kultūras piemineklis);
• Nordeķu muižiņa Buļļu ielā 16 (valsts nozīmes kultūras piemineklis).
