– Pirms kāda laika Rīgas Austrumu slimnīca publicēja sludinājumu, kas aicināja pieteikties plastikas ķirurgu ar iepriekšēju pieredzi medicīnā, labām svešvalodu prasmēm. Atalgojums no 673 līdz 758 eiro mēnesī. Vai tas ir adekvāti? 10
– Tad jau labāk iet strādāt “Depo” par kasieri – alga tikpat liela, taču atbildība krietni mazāka un nav jāmācās četrpadsmit gadus. Kādam varbūt šķiet, ka iegriezt dzīvam cilvēkam ir tas pats, kas maizes šķēli nogriezt. Bet ķirurga darbs jau nav tikai griezt – tas ir griezt īstajā vietā un īstajā brīdī. Taču Gaiļezers no ministrijas bija saņēmis norādījumu – jātiek vaļā no ārpakalpojumu sniedzējiem, meklējiet paši savus. Ielika sludinājumu – kā par jebkuru ķirurgu.
– Atrada?
– Protams, ka ne. Par tādu naudu neviens neies šo darbu darīt.
– Vai kāds ir jautājis, cik maksājusi jūsu izglītība?
– Pirms kāda pusgada atnāca pie manis žurnālists no LETAs, tincināja par dažādām ar mūsu centru saistītām lietām, arī par manu izglītību. Izstāstīju, ka gadu nomācījos Singapūrā un gadu ASV. Neviens manas studijas nesponsorēja. Bet kā var gadu nodzīvot Amerikā ar ģimeni un vēl mācīties? Tikai, ja tu dežurē klīnikā. Lai dabūtu darbu, man bija jānokārto eksāmeni, kādus liek, absolvējot medicīnas augstskolu ASV. Pēc tam es sarēķināju, cik šis gads man kopumā izmaksāja – sanāca ap sešdesmit tūkstošiem dolāru, par apdrošināšanu vien aizgāja divpadsmit tūkstoši. Žurnālists ņem un uzraksta: Kapickis simts tūkstošus savā izglītībā ieguldījis. Un te pēkšņi pie manis ierodas ierēdņi un saka: tā taču ir valsts nauda! Tajā brīdī nezināju – smieties vai raudāt.
– Pēteris Stradiņš man reiz sarunā teica: ar budžetu, kāds Minhenē ir atvēlēts trim kardioloģijas centriem, Latvijā mēģina uzturēt pie dzīvības visu veselības aprūpes sistēmu. Andrejs Ērglis to papildināja: finansējums, kāds tiek atvēlēts medicīnai, ir ne tikai niecīgs, bet arī nepareizi organizēts.
– Ideāli pateikts. Tā ir politiska problēma. Viss ir vienkāršs kā zeme: ja gribat iegādāties dzīvokli vai mašīnu, jums vispirms jāzina cena. Jūs neparakstīsiet līgumu, ja nezināsiet, kāds ir gala cipars. Bet medicīnā patlaban viss ir no zila gaisa paķerts. Nu kā var būt, ka par nopietnu neiroķirurģisku operāciju valsts slimnīcai ierēķina simts eiro! Tas ir tikai tāpēc, ka vispār nav veikti nekādi aprēķini. Nevis mums ir par daudz, bet viņiem ir par maz.
– Klausos un domāju: jūsu centrs patiesībā ir kā modelis, no kura vajadzētu mācīties, kā sakārtot visu veselības aprūpes sistēmu.
– Mēs par to esam ministrijā daudz runājuši. Taču pēdējā laikā ir jauns princips: privātie – tas ir slikti. Bet pacientam ir pilnīgi vienalga, vai mēs esam privāta struktūra vai valsts iestāde, vienīgā atšķirība ir tā, ka mēs nemitīgi braucam uz ārzemēm apgūt jaunas prasmes un pērkam modernu ekipējumu, lai varētu strādāt pasaules līmenī. Valsts to nedara. Un vēl brīnās, kāpēc daudzi ārsti ir spiesti braukt prom. Ierēdņi un kontrolieri rēķina tikai to, kas šodien kasē ienācis un kas izgājis. Bet tā jau pat ģimenes budžetu neviens nerēķina un neplāno.
– Jūsu centrs ir precīzs, caurspīdīgs un arī liels nodokļu maksātājs. Ar ko jūs pelnāt?
– Mums nav vēlmes būt necaurspīdīgiem. Mums ir līgums ar valsti, un tā ir liela atbildība. Pelnām mēs lielākoties ar maksas pakalpojumiem, proti, estētisko ķirurģiju. Es pats ar estētisko ķirurģiju nenodarbojos, tā nav mana akadēmiskā interese, bet mums ir speciālisti, kas strādā nudien izcili.
