Skats no Karla Laumeta iestudējuma “Kalevipoegs” “Vanemuine” teātrī.
Skats no Karla Laumeta iestudējuma “Kalevipoegs” “Vanemuine” teātrī.
Publicitātes (Gabriela Liivamagi) foto

Klusā sezona Igaunijas teātrī 0

Krišjāņa Valdemāra iestaigātais ceļš uz Tērbatu nebūt nav aizaudzis, un tajā joprojām dodas visdažādāko mērķu un interešu vadīti cilvēki.

Reklāma
Reklāma
TV24
Šoreiz “šefs” ir pielaidis kolosālu kļūdu. Vai Krievijas elite patiesībā gaida Putina nāvi? 41
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
RAKSTA REDAKTORS
“Šorīt viņi tur stāvēja vairāk nekā pusstundu, diskusijas bija skaļos toņos” – jautājam instruktoram, kuram no šoferiem šādā situācijā ir priekšroka 3
Lasīt citas ziņas

Ja tā palūkojamies, ko tik visu latvieši šodien neapmeklē Tartu? Mazākie jūsmo par Rotaļlietu muzeju, pusaudžus tikai ar grūtībām var izdabūt no zinātnes centra AHHAA, Igaunijas Nacionālais muzejs pat visrūdītākos tehnoloģiju fanus spēj ievilkt vēstures dzīlēs, lai atklātu tur kādreiz noklusēto.

Notikumiem tik bagāto kultūrslāni igauņi šeit ir iemanījušies ne vien saglabāt un izmantot tūristu pievilināšanai, bet padarījuši par Tartu fundamentu, uz kura balstās visa pilsētas garīgi intelektuālā dzīve ar savu īpašo gaisotni.

CITI ŠOBRĪD LASA

Tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc šeit rudeņos labprāt iegriežas latviešu teatrāļi, lai nelielā retrospekcijā iepazītos ar aizgājušās sezonas jaunumiem Igaunijas teātros.

Simtgade beigusies. Ko tālāk?

Festivāla DRAAMA, kas šogad noritēja no 11. līdz 14. septembrim, programma ir ļoti blīva, bet tikai nedaudz izrāžu tiek tulkotas. Gadu gaitā izrāžu atlases kritēriji ir mainījušies no kuratoru prioritārajās vērtībās balstītām programmām līdz valsts jubilejai veltītiem pasākumiem, taču, neraugoties uz to, festivāls vienmēr ir sniedzis zināmu ieskatu igauņu teātra aktualitātēs un virzībā. Pēdējos trīs gadus festivālu kūrēja Tartu Jaunais teātris, bet no nākamā gada tā vadību solās pārņemt “Vanemuine”.

Pēc pagājušā gada grandiozā projekta EV-100, kurā piedalījās gandrīz visi valstiskie un nevalstiskie kolektīvi,

Igaunijas teātros ir iestājusies tāda kā klusā sezona,

ir jūtams atslābums vai samulsums ar iekšēji vērtu jautājumu: ko tālāk?

Spilgtākais teātris “NO99” savu darbību ir izbeidzis, pazīstamākie režisori pieklusuši, bet jaunie vēl tikai taustās un meklē savu ceļu. Tādu iespaidu atstāja šīrudens teātru skate Tartu.

Viens no VAT teātra dibinātājiem Āre Toika festivālā tika pārstāvēts ar divām izrādēm. Pēc Tamsāres romāna “Dzīve un mīlestība” (1934. g.) motīviem veidotais Andrusa Kivirehka dramatizējums stāsta par jaunu meiteni Irmu, kas cieši izlēmusi tikt laukā no provinciālā miestiņa plašajā dzīvē, uzskatot, ka bez īstas mīlestības nav vērts dzīvot, bet autors savukārt apgalvo, ka “mīlestība reizēm ir kā inde, kas nogalina”.

Režisors uz “Endlas” skatuves to ir izvērsis tīri atzīstamā situatīvu ainiņu savirknējumā, kurā variējas psiholoģiskais un episkais spēles veids, ļaujot skatītājiem vilkt paralēles ar mūslaiku likteņiem.

Otrs Toikas iestudējums “Dekamerons” bija Vīlendes Kultūras akadēmijas studentu diplomdarbs, kas vieglā formā ar trīs podestu pārbīdēm nelielā telpā pārstāsta sešas Bokačo noveles, dodot iespēju pasmaidīt par mīlestības viltībiņām un varbūt arī atzīt, ka pasaulē ir drusciņ vairāk mistikas, nekā mums gribētos domāt.

Lielāku ievērību festivālā piesaistīja Tallinas Pilsētas teātris ar visai neparastu cilvēka iekšējās pasaules atainojumu

Hendrika Tomperes režisētajā Floriana Zellera lugā “Pirms aiziešanas”.

Dīvaina un mazliet mistiska nedēļas nogale Andrē un Madelēnas dzīvē – negaidīta meitas vizīte, nez no kā atsūtīta ziedu buķete, ciemos iegriezusies sieviete no pagātnes, par kuru neviens nezina, kas viņa īsti ir. Un galvenais pēc piecdesmit abpusējā mīlestībā nodzīvotiem gadiem Andrē brīžiem izturas tā, it kā viņa te nemaz nebūtu.

Reklāma
Reklāma

Izrāde atgādina reālpsiholoģiskā aktierspēlē ar disonējošiem ielaidumiem veidotu domu un jūtu labirintu, kurā skatītājam nākas meklēt pašam savu ceļu visiem mums priekšāstāvošu situāciju apjausmai.

Jauno mākslinieku eksperimentālos meklējumus festivālā izteiksmīgi iezīmēja Kadri Normetsas izrāde-performance “Mobilās definīcijas”. Ierosme smelta trīs lietās – gleznas, dīvāni un galds kustīgā situācijā.

Zem dažādu mākslas novirzienu gleznām melni drapētā telpā novietoti dažādu stilu dīvāni, uz kuriem tiek sasēdināta publika. Replikas par atsevišķām gleznām, to autoriem, iespaidīga gaismu spēle, improvizācija ar kaķa ierašanos, dodot mājienu skatītājam iejusties telpas saimnieka lomā, pārsēšanās no viena dīvāna uz citu pēc aktieru norādījumiem, grupu fotografēšanās un finālā “dieva inkarnācija” milzīgā dīvānspilvenu kaudzē. Domā, ko gribi, taču jāatzīst, ka neliels asociāciju mudžeklis tajā visā pulsē.

Saša Pepeļajevs, Andruss Kivirehks un Karls Laumets

Andrusa Kivirehka pazīstamā romāna “Vīrs, kurš zināja čūsku vārdus” horeogrāfa un režisora Sašas Pepeļajeva teatralizēto lasījumu laikam var uzskatīt par pēdējās sezonas notikumu, jo par viņa kinētiskā teātra estētiku igauņu skatītājs esot “gatavs balsot aizvērtām acīm”.

Smalkas ironijas caurstrāvotais romāns vēsta par laikiem, kad igauņi bija lepni, vareni un dzīvoja mežos saskaņā ar dabu,

līdz atnāca “dzelzs vīri” un apgrieza dzīvi ar kājām gaisā. Pēc pārcelšanās uz ciematiem vienīgi Laimets vēl atceras “čūsku vārdus”, kurus viņam iemācīja bērnības draudzene čūska, un tie dod viņam pielaidi dabas noslēpumiem.

Pepeļajevs šīs autora “dzīvās bildes sapnī un īstenībā” uz “Vanemuines” skatuves ir pārvērtis pats savā “plastmasas sapnī par ziemeļu vardi”, kas ar rituālās teātra valodas palīdzību spēcīgi horeografētu aktieru-gidu vadībā izved skatītāju cauri Kivirehka mītisko dievu universam mūsdienu pasaulē.

Apbrīnojama mākslinieciskā fantāzija funkcionāli iespaidīgā scenogrāfiskajā ierāmējumā, kas pārsteidz un vienlaikus nogurdina ar pārlieku daudzajām darbības rotācijām un atkārtojumiem.

Aktualitātes kontekstā par saistošāko skates izrādi varētu uzskatīt R.A.A.A.M. un “Vaba Lava” veidoto kopprojektu “Mana igauņu vecmāmiņa”, kas pieskaras šodien jūtīgai tēmai par dubultpilsonību.

Autore un režisore Jūlija Auga iestudējumu lielā mērā balsta uz savu dzīves pieredzi, tiesvedību un bērnības atmiņām, uzdodot skatītājam jautājumu:

vai tas ir pareizi, ka Igaunijā nav atļauts vienlaikus būt Krievijas un Igaunijas pilsonim?

Tāds “doc. teātra” stilā veidots priekšnesums, kas priecē ar “NO99” teātra izbijušo aktieru profesionālo spēli.

Lai arī tulkojums netika piedāvāts, nevarēju festivālā paiet garām “Kalevipoega” iestudējumam “Vanemuinē”, jo radīt izrādi, cieši turoties pie eposa teksta, ir ļoti sarežģīti un mūsdienās tas notiek reti.

Jaunais režisors un vienlaikus galvenās lomas izpildītājs Karls Laumets savu mīta lasījumu, izmantojot rūnu dziedāšanas stilistiku, ir veidojis askētiskā un paskarbā, raupjas scenogrāfijas teicami atbalstītā manierē, dodot iespēju skatītājam ielūkoties varoņa dvēselē un pašam pameklēt atbildi uz jautājumu, vai joprojām esam Kaleva dēli?

Igaunijas Teātru savienība viņa darbu ir novērtējusi ar gada labākā režisora balvu.