Kļūt produktīvākiem, saimniekojot citādi. Lauksaimniecības nozares ekspertu diskusija par Zaļā kursa stratēģiju “No lauka līdz galdam” 0
Olafs Zvejnieks, Kristīne Stepiņa, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Situāciju lauksaimniecībā, kuras metodes veidojušās un attīstījušās gadu tūkstošiem ilgi, būtiski mainījusi virzība uz Zaļo kursu. Par tā sadaļu “No lauka līdz galdam” jau vairākus gadus lauž šķēpus gan lauksaimnieki, gan nozari regulējošie ierēdņi. Lai šķetinātu problēmu mezglus, “Latvijas Bizness” sadarbībā ar biedrību “Latvijas klimata neitralitātes klasteris 2050” uz diskusiju aicināja šīs jomas ekspertus – biedrības “Zemnieku saeima” valdes priekšsēdētāju Juri Lazdiņu, Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas valdes priekšsēdētāju Gustavu Norkārkli, Latvijas Lauksaimniecības universitātes Lauksaimniecības fakultātes profesori Birutu Bankinu un Zemkopības ministra biroja vadītāju Jāni Eglītu.
Zaļā kursa mērķis kopumā un tā lauksaimniecības stratēģijas primārais mērķis ir samazināt siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisijas, un lauksaimniecība ir trešais lielākais piesārņotājs aiz transporta un enerģētikas. Vai man būs taisnība, ja teikšu, ka šī mērķa sasniegšanai jāatrisina trīs galvenās problēmas – kā apstrādājam zemi, kā audzējam graudus un kā lopus?
B. Bankina: Nepiekritīšu, jo augsnes apstrādi nevar atraut no audzēšanas. Tas, kā mēs apstrādājam augsni, ietekmē to, kādu tehnoloģiju mēs izvēlēsimies audzēšanā. Tāpēc pirmās divas problēmas ir jāapvieno.
J. Eglīts: Ir liela starpība starp SEG emisijām, kas rodas piesārņošanas rezultātā, un tām, kas rodas dabiskā procesā. Lauksaimnieki nav tie, kas piesārņo, taču SEG emisijas viņu darbības rezultātā rodas dabiskā procesā. Ja sabiedrība domā, ka zemnieki piesārņo, tas nozīmē, ka nav veikts pietiekami liels skaidrojošais darbs. Pārtika mums ir nepieciešama ikdienā, mums jāatrod veids, kādā mēs spētu to nodrošināt, strādājot tā, lai lietderīgi izmantotu tos resursus, kas mums pieejami.
J. Lazdiņš: Lauksaimniecības sektors ražošanas procesā ne tikai emitē siltumnīcefekta gāzes, bet arī tās piesaista. Tikai par to publiski nerunā, tas nav zinātniski izmērīts un pamatots. Tāpēc es aicinātu vērtēt katras individuālas saimniecības klimatneitralitāti. Proti, cik tiek emitēts, cik piesaistīts ar kultūraugu audzēšanu. Kādas ražošanas metodes tiek izmantotas un kādi augu apstrādes līdzekļi tiek lietoti, lai iegūtu pozitīvu balansu.
G. Norkārklis: Emisijas ir atkarīgas no ražošanas veida. Piemēram, intensīvajā lopkopībā, kas Latvijā nav tik izteikta kā Eiropā, dzīvnieku koncentrācija vienā kūtī ir liela un emisiju apjoms paaugstināts. Turklāt tās ir dažādas – gan amonjaka, gan CO2 emisijas. Arī augsnes apstrādē, kas ir dabisks process, ir emisijas. Jo tā ir intensīvāka, jo emisiju vairāk. Jāmeklē risinājumi, kā tās mazināt. Latvijā maz tiek domāts par amonjaka emisijām no minerālmēslu lietošanas. Situācija katrā ES dalībvalstī atšķiras, tādēļ arī pieeja Zaļā kursa pasākumiem būs atšķirīga. Emisijas ir jāmazina, taču, kā mēs to panāksim, ir katras dalībvalsts, tostarp arī Latvijas, kompetencē.
ES dalībvalstīs turpinās Kopējās lauksaimniecības politikas stratēģiskā plāna projekta apspriešana, kas noteiks lauksaimniecības virzību un attīstību no 2023. līdz 2027. gadam. EK ir nosūtījusi Latvijai komentārus par Zemkopības ministrijas (ZM) projektu. Tajos norādīts, ka plānā konstatētās vajadzības un trūkumi attiecībā uz vides jautājumiem netiek pienācīgi atspoguļoti Latvijas izvēlētajā rīcībā. Turklāt EK nepiekrīt ZM, ka izvēlēti visatbilstošākie pasākumi vides mērķu sasniegšanai. Kāpēc?
J. Eglīts: Šis ir jautājums par glāzi – vai tā ir pustukša vai puspilna? Notiek normāls darba process. ZM ir izveidojusi piedāvājumu, EK, ņemot vērā savu redzējumu, ir uzdevusi jautājumus, kurus mēs skaidrojam. Diskusijas beigās mēs nonāksim pie gala secinājuma, vai mums ir vēl kas pilnveidojams šajā dokumentā. Jāņem vērā, ka situācija visās ES valstīs nav vienāda, piemēram, Maltā ir pavisam cita izpratne par klimata mērķiem nekā Latvijā. Visām valstīm nevar piemērot vienādus nosacījumus. Piemēram, Latvijā situācija minerālmēslu un augu aizsardzības līdzekļu pielietošanas ziņā krietni atšķiras no citām Eiropas valstīm. Mēs esam skaidrojuši savu pozīciju, bet EK vairāk vadās pēc “vidējās temperatūras slimnīcā”. ZM ir jāpārliecina EK, ka ar ieviestajiem pasākumiem tiks sasniegti Zaļā kursa mērķi. Latvija, salīdzinot ar Lietuvu un Igauniju, savu darbu pie plāna ir paveikusi labi – Latvijai pie plāna jau ir atzīme “pabeigts”, bet abām kaimiņvalstīm – vēl ne.
G. Norkārklis: EK ir virkne jautājumu par konkrētiem klimata mērķiem, par pesticīdu daudzuma samazināšanu u. c., taču tie laika gaitā tiks precizēti un būs lielāka skaidrība par to, kāds būs šo pasākumu ietekmes rezultāts. ES lauksaimniecības un lauku attīstības komisārs Janušs Voicehovskis ir aicinājis nekavējoties sākt diskusiju ar sabiedrību un visām ieinteresētajām pusēm par šiem EK komentāriem, taču līdz šim vēl tas nav noticis.
J. Eglīts: Pirmais raunds informācijas apmaiņā ar EK ir noticis, kolīdz tā noslēgsies, būs arī diskusija par jautājumiem, kas vēl ir jāpilnveido.
Daudzus noteikti interesē, vai mēs turpmāk vēl arsim zemi. Jo tieši aršana ir viens no tiem procesiem, kādā tiek atbrīvots augsnē esošais metāns un ogļskābā gāze.
G. Norkārklis: Bieži vien mēs no Eiropas Zaļā kursa izņemam kādu vārdu un to pārfrāzējam, apzināti vai neapzināti paziņojot, ka aršana tiks aizliegta. EK dokumentos nekā tāda nav. Jautājums ir par to, ar kādām metodēm augsne tiks apstrādāta, kāds ir lauka segums ziemas periodā.
B. Bankina: Protams, arot zemi, emisijas ir lielākas. Taču, ja netiek arts, tad vairāk būs daudzgadīgo nezāļu, gliemežu un dažu augu slimību. Taču, saliekot kopā zemes apstrādi bez aršanas ar pesticīdu samazināšanu – tur gan nekas nesanāks. Tāpēc ir jāskatās kompleksi – kad un kāpēc aram un kas notiek pēc aršanas. Nav tā, ka kāda metode ir tikai laba vai tikai slikta, viss ir saistīts.
J. Lazdiņš: Zaļā kursa galvenā ideja ir zaļā vienošanās. Tas nebūt nav kaut kāds mērķis, kas ir obligāti jāsasniedz. Atšķirība starp ES dienvidu un ziemeļu dalībvalstīm ir radikāla, pēc vienas mērauklas visas izmērīt nevar. Diemžēl tie dokumenti, kas pēdējā laikā parādās publiskajā telpā, neliecina par vienošanos, kabinetos mašīna turpina malt un vilciens iet uz priekšu. Savā 30 gadu praktiskajā pieredzē lauksaimniecībā esmu izgājis cauri gan aršanas, gan bezaršanas saimniekošanai. Var strādāt dažādi, bet pilnīga atteikšanās no kādas metodes ir ļoti riskanta. Turklāt mūsu klimata zonā bieži vien bez aršanas nevar iztikt.
J. Eglīts: Mums ir jāprot izskaidrot Eiropas partneriem Latvijas specifiskās lietas. Nedrīkst pieļaut situāciju, ka, ejot pie zobārsta, tiek izrautas arī uzacis. Salīdzinājumam gribu minēt piemēru no citas jomas – liels skaidrošanas darbs saistībā ar Zaļo kursu ir arī par kūdru. Latvijā 98% kūdras tiek izmantoti lauksaimniecībā un dārzkopībā. Katrs iestādītais stāds pēc tam nevis radīs, bet piesaistīs emisijas. Savukārt citviet Eiropā, piemēram, Somijā, kūdru pamatā izmanto enerģētikā, tādēļ arī EK grib ierobežot kūdras ieguvi un izmantošanu.
J. Lazdiņš: Protams, ir jāprot izskaidrot, bet ir svarīgi, lai mūs arī saprot, jo pretējā gadījumā vilciens turpina iet pa sliedēm, nenovirzoties no kursa un nemazinot ātrumu.
G. Norkārklis: Tas, kas ir ierakstīts Zaļajā kursā, jāskaidro precīzāk. Mēs bieži vien paņemam vienu teikumu un izdarām secinājumus – gan par kūdru, gan pesticīdiem. Izvelkam vienu skaitli – pesticīdi jāsamazina par 50%, lauksaimnieki jau sāk satraukties, ka no to izmantošanas vispār būs jāatsakās, ka viss būs pilnībā bioloģisks. Tā gluži nav. “No lauka līdz galdam” stratēģijā ir milzum daudz lietu, kas ir jādara šajā ziņā. Mēs izceļam šos 50% un taisām lielu brēku. Pietrūkst statistikas datu par pesticīdu lietošanu un statistikas vispār, tas apgrūtina dažādu programmu veidošanu. Piemēram, šogad bioloģiskajā ražošanā tika ieviesta prasība tiešsaistē atskaitīties par katru mazo dārzeņu sēklas paciņu, kas ir nopirkta un izsēta. Taču mēs nezinām, cik Latvijā ir smidzinātāju – pašgājēju un piekabināmo. Valsts augu aizsardzības dienests sola tikai kaut kad nākotnē šādu miglotāju uzskaites sistēmu izveidot – bez šīs otras sadaļas statistikai par pirmo nebūs jēgas. Arī par kūdras izmantošanas aizliegšanu neesmu redzējis nevienu dokumentu.
B. Bankina: Latvijā ir grūti iegūt vidējos rādītājus par pesticīdu lietošanu. Zviedrijā to izmantošana saimniecībās ir diezgan līdzīga, bet Latvijā tā nav. Turklāt mums nav naudas pētījumiem.
J. Eglīts: Ir jāmeklē veidi, kā saimniecības var kļūt produktīvākas, saimniekojot citādāk. Tāpēc ES pasākumā “Ieguldījumi materiālajos aktīvos” liels atbalsts ir paredzēts tehnoloģijām, ar kurām precīzi var izrēķināt, cik daudz mēslojuma un kur tieši tas ir nepieciešams. EK šo atbalstu nav sadalījusi pa nozarēm. Piemēram, ja Francijā ir spēcīga rūpniecība, transports, enerģētika un lauksaimniecība – tie ir četri vides piesārņotāji. Latvijā rūpniecības īpatsvars ir krietni mazāks nekā citviet Eiropā, kā rezultātā mums ir tikai trīs piesārņotāji – tātad samazināšanas slogs uz katru no trim ir krietni lielāks. Tātad apstākļi ir nevienlīdzīgi. Ja atļausiet salīdzinājumu par vidējo skaitļu izmantošanu kritērijiem – ja mēs šeit, Latvijā, ēdam kāpostus, bet citviet Eiropā gaļu, tad vidēji iznāk, ka mēs visi ēdam kāpostu tīteņus. Bet tā nav taisnība un atšķirības ir jāskaidro.
Kā Zaļais kurss ietekmēs ražas apmērus? Šobrīd Latvijā izaudzējam aptuveni 3,5 miljonus tonnu graudu, pamatā kviešus, no tiem paši apēdam ap pusmiljonu, bet pārējo eksportējam. Kā Zaļais kurss ietekmēs ražību? Vai spēsim sevi pabarot?
J. Eglīts: Mums ir jāapzina veidi, kā varam kļūt produktīvāki kopumā. Ja mēs neizvērtēsim, ko mēs varam darīt citādi, bet fokusēsimies tikai uz tām kultūrām, kuras ir vispieprasītākās, šobrīd tie ir kvieši, tad rudenī mēs neizbēgami nonāksim situācijā, kurā mums trūks kartupeļu.
Visi grib audzēt kviešus tāpēc, ka tas šobrīd ir visizdevīgāk, vai tā?
Ekonomiski izdevīgākais ir līdzsvars. Mums ir jāspēj gūt vislielāko efektu no tā, kas mums ir, jo resursi nav neizsmeļami. Ja redzam, ka ap Madonu ir saveidojušās bioloģiskās saimniecības, mums ir jādomā, kā palīdzēt tām attīstīties. Ja zinām, ka Zemgalē zeme ir visauglīgākā, tad mēģinām tur iegūt vislielāko ražu, nevis pārveidojam to par vietu lauku tūrismam.
G. Norkārklis: Zaļā kursa stratēģija “No lauka līdz galdam” paredz atteikšanos no vienveidīgas ražošanas, tādējādi nekoncentrējoties uz kviešiem. Latvijā bioloģiskajā ražošanā kviešu audzēšanai ir vismazākās platības, pamatā tiek audzēti rudzi, auzas un griķi.
B. Bankina: Bet vai zemniekam ir jēga ražot to, ko viņš nevar pārdot? Izvēli par labu kviešiem nosaka tas, ka pēc tiem ir pieprasījums…
G. Norkārklis: Tas būtu jāskata kā pasākumu komplekss par uztura paradumu maiņu. 30% pārtikas nonāk atkritumos. Šobrīd mēs saražojam daudz un lēti, bet lielu daļu vienkārši izmetam, tādējādi piesārņojot vidi un radot emisijas. Jēgpilnāk ir ražot kvalitatīvu pārtiku atbilstoši Zaļā kursa mērķiem, proti, daudzveidīgāku, veselīgāku, atbilstoši diētai, reģionāli un sezonāli. Turklāt pietiekamā daudzumā, un tā, lai patērētāji to varētu atļauties nopirkt.
J. Lazdiņš: Latvijā graudu ražas apjomi aug. Par to mums ir jāpriecājas. Skaitļi gan jālabo – paši gan patērējam vienu miljonu tonnu, nevis pusmiljonu, pārējo eksportējam. Tas ir pienesums Latvijas ekonomikai, ar ko ir jālepojas. Turklāt kvieši nebūt nav monokultūra – manā saimniecībā, piemēram, tiek audzēti pieci kultūraugi. Tas, ka mūsu klimats, ģeogrāfiskais novietojums un augsnes resurss ļauj audzēt kviešus, ir jāizmanto. Un zemnieki to arī dara. Būtu pilnīgi muļķīgi Latvijā audzēt banānus, citronus vai apelsīnus! Tas gan būtu pilnīgi aplam.
J. Eglīts: Te jāpiekrīt – Latvijā ir bijuši mēģinājumi audzēt bioloģiskos arbūzus. Rudenī audzētāji vērsās ZM ar lūgumu pēc kompensācijas, jo raža nav izdevusies. Tāpēc mums vajag ar saprātīgiem nosacījumiem no zemes dabūt ārā to, ko mēs vislabāk varam.
J. Lazdiņš: Jau vēsturiski ir bijuši mednieki, kuri gāja medīt zvērus, un ogotāji, kuri devās lasīt ogas. Pēc tam viņi savā starpā mainījās. Tāpēc audzējam graudus, pārdodam un nopērkam ko citu vietā. Vajag izmantot to potenciālu, ko daba dod katrā konkrētajā vietā. Palielinās platības, tāpat arī pieaug zināšanas par selekciju. Tādējādi mēs šo kopražu audzējam. 3,5 miljoni tonnu graudu gadā nebūt nav griesti.
G. Norkārklis: Runājot par daudzveidību un dažādību, es nerunāju par arbūziem. Mums ir lopkopība, daudz pļavu un ganību, kurās tos varētu audzēt. Tai ir milzīgs potenciāls. Mums ir jādomā, kā mēs varētu palielināt pievienoto vērtību kviešiem, kurus mēs eksportējam. Mēs iepērkam augstas pievienotās vērtības produktus, piemēram, cūkgaļu, kuru mēs paši saražojam tikai pusi no patēriņa. Arī dārzeņus mēs nespējam saražot pietiekamā daudzumā. Ir jābūt valsts stratēģijai, kā pašiem saražot nepieciešamo pārtiku.
B. Bankina: Neviens vairs nevēlas iet uz lauka un strādāt smagu fizisku darbu – tas ir galvenais iemesls, kāpēc Latvijā nepietiek pašiem savu dārzeņu.
J. Lazdiņš: Nepiekrītu par zemas pievienotās vērtības izejvielu eksportu, jo ne vienmēr, tās pārstrādājot, var iegūt augstāku. Var, protams, mēģināt to darīt, bet ārējos tirgos mūs neviens negaida ar atplestām rokām. Kā piemēru varu minēt sieru. Vai mēs nemākam to saražot? Mākam. Vai tas ir slikts? Nē, nav. Bet aizvediet to uz Austriju, Šveici, Itāliju vai Franciju, tur pateiks, ka tas ir labs, bet nepirks, jo visu nosaka tradīcijas. Cilvēki pērk sieru tur, kur pirkuši viņu tēvi un vectēvi. Un viņu mazbērni arī pirks turpat. Aizbrauciet uz Somiju ar Latvijas kartupeļiem, tur jūs pusstundā tiksiet izdzīti ārā. Mēs nevaram pārstrādāt kviešus cepumos un gaidīt lielāku pievienoto vērtību – iespējams, tiks ciesti pat zaudējumi. Zviedrija, kas kviešus importē, mūs apskauž, ka mēs tos varam saražot sev un vēl eksportēt.
J. Eglīts: Latvija graudus arī importē, to nosaka cena. Šobrīd, kad importa nav, vietējie ražotāji – gan pārstrādes, gan lopkopības uzņēmumi – ir sākuši satraukties, vai graudu pietiks vai nepietiks. Tāpēc graudus mēģina audzēt ne tikai Zemgalē, bet arī citviet, augsnes kvalitāti cenšoties uzlabot ar mēslojumu. Pesticīdu samazināšanas plāns lielai daļai liks meklēt efektīvāko un izdevīgāko veidu, kā saimniekot.
Tika minēts, ka vajadzētu pievērsties lopkopībai. Taču tieši govs kā atgremotājs ir klimatam visnotaļ nedraudzīga būtne, jo vienā dienā rada 250–500 l metāna, kas ir ļoti spēcīga siltumnīcas efektu izraisoša gāze un atmosfērā aiztur siltumu 23 reizes efektīvāk nekā CO2. Amerikāņu zinātnieki apgalvo, ka, atsakoties no liellopu gaļas, mēs sasniegtu lielāku efektu, nekā atsakoties no privātajām automašīnām. Vai Zaļā kursa ietvaros ir prātīgi palielināt lopkopības apjomu?
G. Norkārklis: EK nav neviena dokumenta, kurā būtu teikts, ka ir jāsamazina lopu skaits. Katrai ES dalībvalstij ir jādomā, kā samazināt kopējās emisijas. Stratēģiskajā plānā ir dažādas prasības, kas attiecas uz dzīvnieku labturību, ganīšanu, turēšanas plānošanu, ražošanas intensitāti. Iespējams, varam lopkopību palielināt un emisijas saglabāt esošajā līmenī vai pat samazināt.
Vai tas ir iespējams?
J. Lazdiņš: Tas būs izaicinājums, ja tā nav piena lopkopība. Bet arī piena lopkopība būs izaicinājums, jo mums jau šodien pienu nav kur likt. Taču, tā kā latviešu mentalitāte nav vērsta uz liellopu gaļas patēriņu, 95% no saražotās gaļas vajadzēs eksportēt. Lai gan pēdējos gados šis sektors ir visnotaļ dāsni atbalstīts, rezultāta tā īsti nav. Tāpēc ir jāmeklē problēmas un jāskatās, vai tās ir iespējams atrisināt.
J. Eglīts: Latvijā ir daudz piena pārstrādes uzņēmumu. Polija tādi ir trīs, Lietuvā – divi, Latvijā – vairāk par 40. Ir jāspēj kooperēties, pielāgoties jaunajiem apstākļiem un kļūt efektīvākiem. Dārgākais piena produkts ir piena pulveris – tā daudziem varētu būt recepte izdzīvošanai.
Vai Zaļā kursa starpfinišā 2030. gadā un finišā 2050. gadā mēs varēsim atļauties ēst dabiski audzētu gaļu vai mums vajadzēs pārtikā lietot laboratorijās audzētu gaļas aizvietotājproduktu vai kukaiņu proteīnu? Vai svaigi cepta maize nebūs luksusa prece?
Gaļu un maizi varēsim atļauties, ja tiks īstenots mūsu izstrādātais plāns.
G. Norkārklis: Gaļu un maizi ēdīsim. Zaļais kurss paredz daudzveidīgu un sabalansētu pārtiku, tostarp arī gaļu. Taču gaļas daudzumu uzturā vajadzēs samazināt, tam piekritīs arī dietologi. Labāk ēst kvalitatīvu gaļu pāris reizes nedēļā nekā nekvalitatīvu katru dienu visās ēdienreizēs.
B. Bankina: Viss ir atkarīgs no tā, vai pasaulē nebūs lielas krīzes.
J. Lazdiņš: Liels pārbaudījums būs šī gada rudens. Ja virzība uz Zaļo kursu nepiedzīvos asus pagriezienus un lielas svārstības, viss būs labi.
