“Konfrontācija politikā ir sasniegusi kritisku robežu.” Intervija ar Ilmāru Latkovski 0
“Latvijas Avīzē” viesojās 11. un 12. Saeimas deputāts ILMĀRS LATKOVSKIS. Šajās vēlēšanās Ilmārs nestartēja, taču turpina sekot politiskajiem notikumiem. Iepriekšējā parlamentā Latkovskis bija nodibinājis integrālās politikas grupu, kurā mēģināja konfrontāciju pārvērst pozitīvā sadarbības enerģijā, bet pašlaik ir koncentrējies uz meditācijas praksi un filosofiju.
Dzīve 13. Saeimā rāda, ka politiķi orientēti uz pretdarbībām, liberāļi nesaprotas ar konservatīvajiem, partijas savstarpēji slikti meditējas – vajadzīgs speciālista padoms.
I. Latkovskis: – Pretdarbība un konfrontācija politikā ir sasniegusi kritisku robežu. Jaunie politiskie spēki Saeimā ienāca ar jaunām ambīcijām, taču spēlē vecās spēlītes. Pirms vēlēšanām savos paziņojumos bija ļoti nikni kategoriski. Tagad nezina, kā to visu sakopt.
Tāpēc es stāvokli raksturotu kā politisko krīzi, ko īsti neesam apzinājušies.
Jau sākotnēji – kam bija intuīcija, sapratne par notiekošo – tas nojauta, ka Bordāns līdz valdībai netiks, un Gobzems arī netiks. Pat prezidenta pieteikumā, virzot Gobzema kandidatūru, žestos, mīmikā, zemtekstos bija ieslēpta vēsts, ka pēc divām nedēļām sāksim nākamo spēles cēlienu. Abām neveiksmēm ir vairāki faktori, bet būtiskais, ka ar sašvīkātiem ģīmjiem valdību nevar sastādīt.
Kas ir “sašvīkātie ģīmji”?
Savilktās sarkanās līnijas – un nerunāju par “Saskaņu”.
Pirms vēlēšanām latviskās partijas savā starpā nevilka sarkanās līnijas.
Kā nu ne! Piemēram, Juraša kliedzošais paziņojums par Parādnieka un Dzintara naudas lietām. Pirms vēlēšanām grib ierādīt vietu uz apsūdzēto sola, pēc vēlēšanām – pie valdības veidošanas sarunu galda. Savukārt no NA līderu izteikumiem diezgan nepārprotami nolasīju, ka “KPV LV” ir Kremļa projekts.
Gobzems arī uz nebēdu pašvīkāja ģīmjus, pat Prezidentam, apšaubot viņa spriestspēju, lai vēlāk pateiktos tam pašam Prezidentam par pagodinājumu piedāvāt sastādīt valdību. Iepriekš bija melnās kampaņas, taču tās nostrādāja citu rokām, piespēlējot kompromatus žurnālistiem, viedokļu izteicējiem. Šoreiz cīņa ritēja tik izmisīgi, ka politiķi paši ņēmās zvetēt, lai tikai paši varētu izcelties.
Ģīmjus švīkāja, skrāpēja līdz asinīm.
Tas taču aizmirsies, partijas brāļojas, meklē kopsaucējus, lai vienotos kopā strādāt valsts interesēs!
Tās bija spēlītes no sākta gala. Sākot jau ar Vējoņa piedāvājumiem Bordānam un Gobzemam. Lai tak izgāžas. Nezinu, cik kurš no abiem saprata, ka viņiem nekas nesanāks, taču pūliņi bija jādemonstrē, jāpaspēlē tā spēlīte. Redziet, es jau gribēju, bet vecie sabotē.
Visu laiku piemin matemātiku, ka saskaņā ar vēlēšanu rezultātiem vadošā loma jāuzņemas jaunajiem spēkiem. Tomēr arī vecie palikuši ierindā, un aiz matemātikas ir valsts intereses, lai vadībā nokļūst profesionālākie, labākie, godīgākie cilvēki, kuri spēj nodrošināt Latvijas izaugsmi.
Meklējumi ieilgst. Tāds iespaids, ka nav kur atrast tos labākos un godīgākos.
Tās ligas sākums jau ir tur, ka politikā skatītāji jeb vēlētāji grib redzēt daudz šova un cīņas, kas nebūt neveicina atbildīgu un kompetentu cilvēku ienākšanu politikā.
Jā, starp jaunienācējiem ir daudz labu cilvēku, bet tajā gaisotnē viņi tikai nīkuļos un maitāsies. Nesauksim situāciju par pilnīgi bezcerīgu, taču tā liek domāt, ka varbūt jāpieņem novatoriski risinājumi.
Prezidents ir delikātā, sarežģītā situācijā, un pieņemu, ka abas nominācijas pieteica jau sākotnēji kā bezcerīgas. Viņš teica – nu labi, būs korekti, ja pamēģināsim šo.
Neturēsim taču Vējoņa kungu aizdomās, ka viņš, nosaukdams Gobzemu, būtu iesaistīts Šlesera projektā, taču, vai nebija tā, ka liela nauda ietekmēja vēlēšanu rezultātus un tieši sponsoru interešu nesaskaņas kavē izveidot valdību?
Nezinu, kas kam ir aizmugurē. Neesmu iesvētīts aizkulišu lietās. Ir būtiskāks jautājums, kas netiek izcelts, – Latvijā nav daudz līderības resursu, kas varētu valsti vadīt un to darīt atzīstamā līmenī. Kad ej uz vēlēšanām un darbojies ar konkurentu asu kritizēšanu, tas ir izkopts žanrs un tehnika.
Pēc vēlēšanām jāķeras pie darba, un darītāju resurss ir ierobežots.
Pats cerēju uz svaigu asiņu pieplūdumu politikā, bet atjaunoto deputātu procents ir kritiski augsts. Ticu, papildspēkos ir spējīgi politiķi, bet viņi nav pie teikšanas. Priekšplānā turas kritizētāji, kaut viņu laiks – adrenalīna pilnais priekšvēlēšanu kautiņš – ir garām!
Tagad jāfiltrē, kā labās idejas salikt ar reālajām iespējām, lai pozitīvās domas nesagāztos kā smilšu pilis. Tamdēļ pirmām kārtām jāzina drēbe ekonomikā, jāsaprot, kā tā funkcionē.
Tālākajā procesā iesakāt visām pusēm mainīt sarunu vedējus uz tādiem, kas prastu savstarpēji labāk meditēt.
Meditācija ir ļoti liels spēks, lai konfrontāciju pārvērstu cieņpilnā dialogā attīstībai. Nojaušu, ka daudziem gan labpatiktos par to ironizēt. Protams, ka ir vajadzīgi profesionāļi – gan politikā pieredzējuši, gan ar svaigu skatījumu. Vajadzētu izveidoties sinerģijai, kodolam no dažiem pieredzējušiem, dažiem jauniem. Spices cilvēki pašreiz vairāk nodarbojas ar savām ambīcijām, tāpēc nav piemērotākie vest sarunas, izvest no politiskās krīzes.
Kā tad tikt ārā no sarežģītībām, ja NA kandidāts Zīle noraidījis iespēju atgriezties no Briseles un uzņemties valdības vadību?
Zīles kungam nav jābūt pilnā prātā, lai no Eiroparlamenta pārceltos uz trakomāju. Kur viņu gandrīz droši gaidītu neveiksme. Bet jādomā, kā iziet no strupceļa. Partijām, ievēlētajiem deputātiem vienā brīdī jāsaprot, ka vairs nav joki. Viņi nokļuvuši nopietnā darbavietā, kur nepietiek ar pazīmēšanos Saeimas tribīnē un televīzijas vakara ziņās.
Pie kura valdību veidojošā piecstūra vai sešstūra piestāt Nacionālajai apvienībai, kuras frakcijā ilglaicīgi darbojāties?
Neesmu partijas biedrs, lai dotu padomus. Spriest spējīgiem NA cilvēkiem, man šķiet, ir grūti pieņemt domu, ka Gobzems ir galvgalī valdības stādīšanā. Domāju, viņi atradīs argumentus, lai pateiktu nē.
Vēlētājiem arī jāuzņemas atbildība par savēlēto kontingentu, spriedzes situāciju?
Vēlētājiem mūžsena liksta – vilšanās otrajā dienā pēc nobalsošanas. Taču politiķu izmantoto paņēmienu palete aģitēšanai kļūst ar katru reizi komplicētāka. Politiķiem jākļūst aizvien profesionālākiem, bet, lai iekļūtu Saeimā, aizvien lielāka nozīme ir virspusībai un populismam. Pēc tam dabūjam rezultātu.
It kā likās, ka par aktieriem vairs nevēlēs, plikam populismam nepakļausies.
Politikā nāk aktieru laiks. Aktieru – plašā nozīmē, dažādā ampluā.
Pirms simt gadiem Makss Vēbers sacīja – uz politiskā viļņa ir žurnālista tips!
Ar to domādams demagogus. Formāli es arī politikā iegāju no žurnālistikas. Bet politikā tagad panākumus gūst ar daudz atraktīvāku spēli. Tiesa gan, tas nenozīmē, ka labs aktieris būs arī labs politiķis. Šobrīd politikā pieprasījums vairāk pēc ampelmaņiem.
Amatieru teātra… Par ko vajadzēja runāt kampaņās priekšvēlēšanu populisma vietā?
Par gana daudz lietām, bet principiāla nozīme ir, ka daudziem politikā pirmoreiz startējušiem ir ļoti vienkāršots priekšstats par darbu Saeimā. Ka pietiek ar tavu labo gribu, dūšu un skaisto runu. Viņiem būs priekšā ļoti smags pārbaudījums.
Uz galda liks budžetprojektu. Nāksies aptvert praktiskas lietas, par kurām ir liela nezināšana. Kā bobsleja trasē pirmoreiz pilotējot kamanas. Virāžas pašas drāžas virsū, jāveic manevrs, bet apdomas laiks mērāms sekundēs.
Vai krīzes situācijā netiks padzēstas pret “Saskaņu” vilktās līnijas?
Ja tā turpināsies, kādubrīd dažam “Saskaņa” var sākt likties vienīgais glābiņš. Mana attieksme – nemaz nerunājot par ideoloģijām, saskaņiešu saimniekošanas stils Rīgā ir kategoriski nepieņemams. Negribu, ka to pārnes valstiskā līmenī. Lai kāds gribētu iet uz visu banku vai haoss ievilktos bezgalīgi, saku nē, nesaskatu veidu, kā šo partiju pārcelt valdībā. Un “Saskaņa” vienmēr turējusies pie principa – jo sliktāk, jo mums labāk.
Mēģinājām rast optimālo izeju apstākļos, kad latviskās partijas nespēj vienoties par valdību. Pat ar pūlēm uzcelta, diez vai valdība raisīs sevišķu uzticību un cerību. Ja pārvaldē trūkst profesionālisma, ja parlaments nespēs lietišķi lemt, jāatceras dažu deputātu pieteikums pirms vēlēšanām – ejam uz Saeimu, lai atdotu tautai referenduma tiesības.
Un referendums ir likumdošanas paveids, drošības vārsts, ja parlaments slikti strādā, neveic tautai svarīgas lietas. Pašreiz tautas balsojumu esot gandrīz neiespējami sarīkot, jo jāsavāc 10% no balsstiesīgo skaita, apmēram 150 000 parakstu. Bet pati ierosme – derīga, atbalstāma?
Pārkārtojumiem referendumu likumdošanā liels iespaids bija nobalsojums par otru valsts valodu un sekojošām iniciatīvām, kuras rosināja marginālas grupas, veikli izmantojot demokrātijas instrumentus – patiesībā manipulējot, cenšoties gūt ievērību. Mana atbilde – latiņai jāpaliek augstu, jo referendumam Latvijā ir lemjošs spēks.
Daudzviet Eiropā, arī Šveicē, bieži minētā tautas demokrātijas paraugā ar kādām astoņām valsts līmeņa pilsoņu aptaujām gadā, plebiscītiem ir rekomendējošs raksturs. Leģitīmo lēmumu pieņem parlamentā. Vēl jāatzīmē, ka iedarbināt referenduma mehānismu ir dārgs prieks.
Apšaubu, vai cilvēki arī gribētu katru svētdienu iet par kaut ko balsot.
Būtu jādomā, lai Saeimā, valdībā nokļūst profesionāli sagatavotāki un strādāt spējīgi lēmumu pieņēmēji. Būsim atklāti, daļai deputātu nav mazākā sajēga, par ko nobalsojuši. Objektīvais iemesls – pat gribēdams neizsekosi un nenoorientēsies visā likumu, lēmumu apjomā. Taču ir priekšstāvji, kuri nemaz necenšas cītīgi pildīt pienākumus.
Saeima ir gaužām laba vieta, kur sēdēt, četrus gadus saņemt valsts stipendiju “par pūlēm”. Turklāt visi dokumenti prasa tēmas pārzināšanu, laukuma tveršanu, iedziļināšanos, kas nav pa spēkam no likumdošanas tālu stāvošiem cilvēkiem. Varētu būt kompromiss, ka referendumus rīkotu ar mazāku parakstījušos skaitu un pozitīvs balsojums uzliktu pienākumu Saeimai izskatīt attiecīgo jautājumu.
Sabiedrības tvaika nolaišanai ir akceptēta parakstīšanās portālā “Mana balss”. Savācot 10 000 idejas piekritēju, to virza uz parlamenta darbakārtību.
Jā, to nevar ignorēt, bet var noraidīt ar Saeimas balsojumu – nē, tas nav pieņemams.
“Mana balss” sanāk kā referenduma surogāts?
Mehānismu derētu pārskrūvēt, lai pie zināma balsotāju skaita Saeima tomēr būtu spiesta nodarboties ar izvirzīto problēmu, nevis nocirst saknē. Tad attīstītos arī sabiedriskās diskusijas par nozīmīgām lietām, jo pastāv cerība, ka tas nebeigsies ar veltu mutes dzisināšanu.
Lai cik spraiga iedegtos diskusija, parādās, kurai pusei ir pārsvars, piemēram, attieksmē par ANO migrācijas paktu, kur parakstus vāc par un pret. Domāju, Saeima to ņemtu vērā. Cilvēkiem dotu iespēju sekot, kā kurš deputāts balsojis un izturējies vēlētājus interesējošā jautājumā.
Šveices referendumos parādās negaidītākās tēmas, pēdējā – griezt vai negriezt govīm ragus? Latvijas cilvēki vēlētos plašāk īstenot Satversmes dotās tiesības “visa vara pieder tautai”, bet ceļš aizbērts? Te gan jāatgādina, par Saeimu balsoja tikai puse balsstiesīgo. Cilvēki vīlušies politikā. Vai gribēs iet uz referenduma iecirkņiem?
Tas ir vēl viens arguments latiņu nepazemināt. Ja tiešām būtu tēma – visas tautas lieta, kas raisītu motivāciju iet un parakstīties, būtu cilvēku atsaucība, vēlme pildīt pilsoņa pienākumu. Tāpēc, lai Saeima strādā…
Nekvalitatīvi strādā!
Kas cits vēlē Saeimu, ja ne pilsoņi. Droši vien “vēlētpratība” starp citām arī ir lietpratība, par kuru nopietni jādomā. Bet jau teicu, ka rekomendējoša rakstura tautas balsojumiem varētu būt nepieciešama, piemēram, puse, 5% no uzliktās balsstiesīgo normas.
Par kurām tēmām vajadzētu izteikties pilsoņu kvorumam, nevis lemt parlamenta četrās sienās? Artuss Kaimiņš minējis, ka kopdzīves likuma pieņemšana būtu referenduma jautājums.
Te es piekristu Kaimiņam. Tas tiešām būtu jautājums, lai noskaidrotu sabiedrības attieksmi, pārmaiņas vērtību sistēmā, ja tādas notikušas.
Neizslēgsim, ka politiķu nekārtīgā dzīve liks Vējonim izdot “Rīkojumu nr. 3”, un tad piedzīvosim nākamo tautas balsojumu “atlaist Saeimu”.
To var gadīties piedzīvot, bet vai būtiski mainīsies partiju iepriekš sasniegtie rezultāti?
Ja jauniem deputātiem ir programma “atdosim tautai referendumu”, vai paredzat, ka tā gūtu kolēģu vairākuma atbalstu iniciatīvā pazemināt latiņu nepieciešamo parakstu savākšanā?
Domāju, šīs Saeimas sastāvs varētu piekrist, vismaz būt pielaidīgs. Iepriekš deputātiem bija bubulis, cik viegli izdevās sarīkot referendumu par otru valsts valodu un ar it kā demokrātiskām metodēm ļodzīt Satversmē nostiprinātos valsts pamatus. Jaunievēlētajiem tas var nebūt tik spilgti iespiedies atmiņā.
