“Iedomājieties plašās intervijas ar režisoru Alvi Hermani, uzreiz sapratīsiet, ko domāju.” Anda Rožukalne vērtē “Kultūršoku” 12
Anda Rožukalne, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
12 minūtes piektdienu vakaros vai tīmeklī. Neērtas, uztraucošas, pamatīgas tēmas. Īss, bet neaizvietojams laiks. Tas ļoti svarīgs, lai kultūras un sabiedrības mijiedarbība būtu pilnvērtīga. Tāds ir raidījums ”Kultūršoks”.
LTV1 Kultūras redakcijas formāts, kura nosaukums nozīmē nepazīstamas kultūras izpausmju integrēšanu indivīda pieredzē, ir viens no retajiem, kas neizvairās no kultūras procesu kopainas vērtēšanas.
Līdzās mākslas sasniegumiem un kultūras vērtībām raidījuma komanda ierauga politiskus lēmumus un to neesamību, ekonomiskas likumsakarības un sociālus fenomenus.
Paskatieties “Kultūršoku” maijā: tā jaunāko stāstu par akustiskās koncertzāles būves cīņas lauku Rīgā, par Skolu jaunatnes dziesmu svētkiem, par leģendārā diriģenta Haralda Medņa dzimto māju rekonstrukcijas kvalitāti Madonā.
Tā ir analītiskā un pētnieciskā žurnālistika.
Šoks pēc viedokļu plūsmas rutīnas
Kāpēc “Kultūršoks” atšķiras? Kultūras un mākslas žurnālistika ir plaša, tomēr dažas tās profesionālās rutīnas ir bieži sastopamas.
“Pagodinātais starpnieks” – šī pozīcija bieži raksturo žurnālista attiecības ar mākslas pasaules pārstāvjiem, kuri dod iespēju kopā ar žurnālistiem iepazīt savu jaunāko veikumu – dziesmas, izstādes, izrādes, filmas…
Stāsti ir visai vienpusīgi, tajos parasti pietiek vietas galvenokārt šo stāstu varoņu skatījumam.
Iedomājieties plašās intervijas ar režisoru Alvi Hermani, uzreiz sapratīsiet, ko domāju. Šīs sarunas raksturo jebkādu skaidrojošu jautājumu trūkums, sastopoties ar talantīgiem apgalvojumiem.
Kritiķi, mākslas fakta vērtētāji sekos vēlāk, bet saruna būs ap mākslinieku un viņa darbu. Tas ir svarīgi, bet vienveidīgi, it kā pārējā realitāte, kurā top māksla un kuru tā cenšas izprast, būtu mazāk svarīga, it kā sabiedrība un kultūra būtu nodalītas, nevis saistītas.
Tāpēc ikdienas ziņās kultūras (patiesībā – mākslas) norises raksturo dažādu viedokļu plūsma.
“Kultūršoks” ir gandrīz vienīgais raidījums, kas līdzās amatpersonu un mākslas radītāju skaidrojumiem nodarbojas ar dokumentu izpēti, vērtē faktus, pārjautā, šaubās, piedāvā iepriekš viedokļos neievērotus aspektus.
Skatiet, piemēram, raidījumu par Skolēnu dziesmu svētkiem, kas izvērties par ikdienas ziņu atspoguļotu cīniņu starp ministres versiju par svētkiem, to organizētāju interesēm un dalībniekiem.
Pa vidu viedokļiem par “tradīcijas zuduma risku” parādās klusi lūgumi pēc veselā saprāta no iespējamajiem dalībniekiem, viņu vecākiem un epidemiologiem. Viedokļu kokteilis, kurā dominē lēmumu pieņēmēji un viņu interpretācijas.
Par laimi, “Kultūršoka” komandu nav sastindzinājusi cieņa pret Dziesmu svētku vērtībām un ministrijas uzsvērtajām tiesībām teikt pēdējo vārdu.
Tāpēc savā raidījumā autori piedāvā sarunu par faktiem un dokumentiem, kuros politiski virzītajai e-svētku versijai pietrūkst vispārēja atbalsta un solījuma piedalīties.
Tā ir jauna informācija. Kad to visu saliek kopā, viedokļi vairs nav tikai par svētku vērtībām, tie iegūst pamatīgu kontekstu. Un, visticamāk, jāvērtē ļoti kritiski.
Šoks par kritisku domāšanu
Raidījums tātad nebaidās kritiski vērtēt to, ko citos formātos neapšauba, bezgalīgi tiražējot kā dominējošās patiesības. Sarunai par visai sabiedrībai svarīgiem jautājumiem “Kultūršoks” piedāvā tādus kritērijus un arī tādus viedokļus, kas parasti netiek uzklausīti.
Tātad raidījums samazina klusēšanu un salauž maldinošo iespaidu, ka citi skatījumi neeksistē.
Tas redzams jaunākajā raidījumā par to, ka vēsturiska nama atjaunošana Madonā šoreiz nenozīmē vien lepnumu par investīcijām lokālajā kultūrā, bet gan šaubas, vai piekoptā arhitektūras jautājumu risināšanas kultūra ir labvēlīga jomas attīstībai?
Runa ir par “Dzintaru”, Haralda Medņa dzimtā nama, atjaunošanu, kas parāda kultūru plicinošās zemo cenu arhitektūras izpratnes bēdīgās sekas visiem kopīgajā vidē.
Nams būs atjaunots un kļūdas tā sabojātajā fasādē salabotas, tomēr raidījums runā par konceptuālām problēmām. Vienā dienā ar raidījumu par lēto risinājumu postu arhitekts Artis Zvirgzdiņš publicējis šai problēmai veltītu plašu apskatu arhitektūras platformā AD4.
Līdzās daudziem faktiem par to, kā zemākās cenas un vienpusīgas domāšanas pieeja padara Latvijas mazpilsētu vidi kārtīgi bezpersonisku, rakstā ir interesanti secinājumi par paralēlo projektēšanas vidi, kas iegūst uzvaras lētās arhitektūras konkursos un ir izdevīga projektiem, kuru prioritāte ir ES struktūrfondu naudas iegūšana un apgūšana.
Tā ir tēma, ko nejaušie Latvijas apceļotāji un mazpilsētu kārtīgā miera apjūsmotāji nepamana. Bet “Kultūršoks” ievēroja. Jācer, ka turpinās, jo šādi jautājumi parāda tēmas, kas piemirstas ikdienas ziņās.
Šoks par informācijas pieejamību
Diskusija par akustiskās koncertzāles jaunāko pavērsienu “Kultūršoka” skatītājus atkal pievērsa jau daudzkārt apspriestai tēmai – vieta, vieta un vēlreiz vieta. Daudzi tajā ieraudzīja nopietnāku problēmu – informācijas slēpšanu, tās publiskošanas novilcināšanu.
Raidījuma veidotāji ar pētnieciskās žurnālistikas drosmi pateica, ka atzinumi par komunistiskās partijas vadības ēkas, vēlāk Pasaules tirdzniecības centra nama Elizabetes ielā 2 patieso stāvokli bija “aizmirsti” kādā atvilktnē. Dokumenti nebija pieejami.
Tas ir ļoti nopietns signāls, ja kultūras žurnālisti regulāri sastopas ar informācijas iegūšanas problēmām no valsts institūciju puses. Ja nav dokumentu un faktu, tas palīdz turpināt viedokļu cīņas. Tas sliktā gaismā parāda žurnālistu darba vidi Latvijā.
Tieši par to, nevis par koncertzāles sešiem zemes gabaliem bija raidījums. Un vēl tas bija par neatkarīgas ekspertīzes, zinātniskas izpētes un datu pielāgošanu politiskiem viedokļiem un centieniem.
Tā padara zināšanas un nopietnu speciālistu darbu bezjēdzīgu un nevērtīgu. Arī Skolēnu dziesmu svētku stāsts bija par zinātnes un faktu instrumentalizāciju, ko mēs pandēmijas laikā esam pieredzējuši arī citās jomās.
“Kultūršoks” ir šokējošs arī tiem, par kuriem stāsta. Tas bieži aiz kultūras norisēm ierauga politikas kultūru. Tāds arī lielākais šī projekta ieguvums. Tāpēc šķiet, ka šoka ir par maz.
“Kultūršoka” stāsti ir pamatīgi nostrādāti, bet raidījuma atklājumi, lai cik nozīmīgi, nereti paliek tikai tā 12 minūšu ietvaros.
Svarīgākās tēmas pelnījušas plašākus dokumentālos formātus, analītiskas filmas un diskusijas. Piemēram, lētās un ērtās lokālās, par ES fondu naudu apmaksātās arhitektūras “tradīcijas” maiņa būtu jaunu pētījumu vērts temats.
Kultūras redakcijas kolēģu atklājumiem ir vieta arī ziņu raidījumos un citos formātos, kā tas bijis ar svarīgām tēmām, kurās žurnālisti un redaktori apvienojas, lai kopīgi veicinātu nozīmīgas pārmaiņas.
“Kultūršoka” raidījumiem ir šāds potenciāls. Tas sabiedrisko mediju saturā vēl pārāk maz izmantots.
