Latvija atpaliek no kaimiņiem, savukārt Baltijas “tīģera” lomā Igauniju pamazām nomaina Lietuva 43
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Lai gan mēs Latvijā parasti salīdzinām sevi ar Igauniju, kas 30 neatkarības gados ekonomikā un biznesā iespējusi visvairāk, tomēr strauji tuvojas laiks, kad galvas būs jāpagriež par 180 grādiem un jāstudē Lietuvas piemērs – mūsu dienvidu kaimiņi strauji panāk igauņus un daudzās jomās gatavojas tos apsteigt.
Pēdējo divu gadu laikā Baltijas valstis kopumā ir bijis ļoti veiksmīgs reģions Eiropā.
Ja salīdzina 2021. gada otrā ceturkšņa iekšzemes kopprodukta (IKP) rādītājus ar divus gadus veciem, proti, 2019. gada otro ceturksni, tad Igaunijas IKP audzis par gandrīz 7%, Lietuvas – par 3%, bet Latvijas – par nepilnu 1%.
Tas varbūt neskan īpaši iespaidīgi, taču jāņem vērā, ka šie rādītāji krietni pārsniedz Eiropas Savienības vidējos – ES vidējais IKP divu minēto krīzes gadu laikā samazinājies par 2%, savukārt negatīvo rezultātu čempioniem, tādiem kā Spānija, Malta, Itālija un Čehija, tas samazinājies robežās no 3,5 līdz 6,5%.
Latvijas rezultāts, salīdzinot ar kaimiņu iespēto, tomēr izskatās salīdzinoši pieticīgi.
“Baltijas, īpaši jau Lietuvas, ekonomisko rezultātu atšķirību nosaka jau salīdzinoši tālā pagātnē pieņemti pareizi lēmumi, kas izraisījuši investīciju piesaisti svarīgākajās nozarēs un ilgstoši īstenota saprātīga industriālā politika visā valstī, kas Latvijā īstenota tikai vietām, atsevišķās pilsētās, piemēram, Ventspilī, Liepājā, Valmierā, Smiltenē.
Vēl viens pozitīvo rādītāju iemesls ir Baltijas valstu relatīvi labā finansiālā situācija, kas ļāva valstīm, īpaši Lietuvai, stimulēt patēriņu,” komentē “Luminor” bankas ekonomists Pēteris Strautiņš, bankas jaunākā ekonomikas apskata autors.
“Rezultāti acīm redzami – rūpniecībā Lietuva ir izrāvusies uz priekšu tieši nesenajā pagātnē, vērojama strauja attīstība daudzās nozarēs. Ja apstrādes rūpniecības produkcijas izlaides līmeni 2020. gada 1. janvārī pieņem par 100, tad pusotra gada laikā Lietuva spējusi to palielināt par gandrīz 20%, savukārt Latvijas un Igaunijas iespētais ir 5–8% līmenī. Latvija šajā rādītājā, starp citu, ir otrā, apsteidzot Igauniju, un visu triju valstu rādītāji ir krietni labāki nekā Eiropas Savienības vidējie.
Arī mazumtirdzniecībā Lietuva ir Baltijas līderis, tās patēriņa stimulēšanas politika spējusi tirdzniecības apgrozījumu pusotra gada laikā no 2020. gada 1. janvāra palielināt par 17,5%, kamēr Igaunijā ap 12,5%, bet Latvijā tikai 6%. Neskatoties uz patēriņa stimulēšanu, inflācija un cenas Lietuvā joprojām ir zemākas nekā Latvijā, taču, visticamāk, Lietuvas cenu līmenis ar laiku izlīdzināsies ar Latvijas cenām.”
Dienvidu kaimiņa veiksmīgā ekonomiskā politika izpaužas algu un dzīves līmeņa pieaugumā. Lai gan vidējo maksāto algu līmeņa ziņā Tallina joprojām ir nepārspēts Baltijas līderis, tomēr ievērības cienīgs ir fakts, ka vidējās algas visās trijās lielākajās Lietuvas pilsētās – Viļņā, Kauņā un Klaipēdā – jau pārsniedz vidējo algu līmeni Rīgā, kas apsteidz tikai iedzīvotāju skaita ziņā sešas reizes mazākos Šauļus.
“Rīga sāk atpalikt no pārējām lielajām Baltijas pilsētām,” secina P. Strautiņš.
Un tam ir sekas – tagad jau ne tikai no Igaunijas, bet arī no Lietuvas jāsāk mācīties, kā panākt emigrējušo iedzīvotāju atgriešanos atpakaļ dzimtenē.
Dažu gadu laikā Lietuva, pateicoties algu pieaugumam un augsti apmaksātu darba vietu skaita pieaugumam, spējusi panākt, ka gandrīz visā valstī migrācijas bilance ir pozitīva – tas ir iedvesmojošs piemērs tam, ko var panākt īsā laikā.
Viena no būtiskākajām atšķirībām no Latvijas, kas vērojama Lietuvā – kaimiņvalsts pašvaldības bijušas daudz vairāk uz attīstību orientētas nekā Latvijas. Cerams, ka administratīvi teritoriālā reforma spēs to mainīt.
