Latvijā

Esmu laimīgs cilvēks. Saruna ar Daini Īvānu 60. dzimšanas dienas priekšvakarā59


Dainis Īvāns
Dainis Īvāns
Foto – Timurs Subhankulovs

Bijušais Tautas frontes priekšsēdētājs un atmodas laika simboliskākā personība Dainis Īvāns apmeklēja “Latvijas Avīzes” redakciju dienā, kad posās nodot Latvijas Nacionālā vēstures muzeja (LNVM) Latvijas Tautas frontes (LTF) muzejam augusta beigās Vācijā saņemto grāfa Riharda Nikolausa Kūdenhoves-Kalergi (1894 – 1972) balvu – medaļu, kas šogad tika piešķirta Baltijas valstu atmodas kustības vadītājiem par “Baltijas ceļa” lomu Berlīnes mūra krišanas un Vācijas atkalapvienošanas procesā. Neesot jēgas pie sevis glabāt. Arī atmodas laiku dokumentus jāsāk pamazām kārtot un nodot arhīvam vai muzejam: “Man mājās ir pilna pažobele, vesels arhīvs tur stāv. Tiklīdz ekspozīcijai ko vajag, es pameklēju.” Īvāna kungu “LA” redakcijā uzrunāja Māris Antonevičs un Viesturs Sprūde.

V. Sprūde: – Ja jums mājās tāda materiālu bagātība, tātad esat reiz bijis ļoti nozīmīga personība…

D. Īvāns: – Tur ir pirmie likumi, ko mēs Augstākajā padomē (AP) pieņēmām, melnraksti, vesela čupa 4. maijā rakstītu aicinājumu. Tagad skatos, ka esmu taču pats tos rakstījis! Sēdējis naktīm un drukājis. Tagad tas viss jāvelk ārā un jānodod tālāk, jo kā valsts dokumentiem tiem vajadzētu glabāties valsts arhīvā.

– Tāds ir daudzu tā laika dokumentu liktenis – izklīst pa mājām un pažobelēm.

– Un kā vēl! Mēs tagad LTF muzejā, ko patiesībā vajadzētu saukt par Trešās atmodas muzeju, jo tur viss ir daudz plašāk, ieguvām iespēju iekārtot divās telpās AP ekspozīciju. Man jāuzraksta ekspozīcijas plāns; sēžu un saprotu, ka man nav “špikera”! Par atmodu vēl ir mazāki vai lielāki akadēmiski pētījumi, memuāri, bet par AP nav pilnīgi nekā. Visi likumdošanas pamati toreiz tika pieņemti, un mēs neko par to nezinām! Tas laiks nav izanalizēts; nav saprasts, kas tur notika. To ceļu nebija gājis neviens. Tur bija iespējama kļūdīšanās, bet mēs pat nezinājām, kas ir “kļūdīšanās”! Arī Rietumu konsultanti atzina, ka nespēj neko konsultēt, jo nesaprot notiekošo. Starp citu, Latvija bija pirmā no padomju republikām, kas 1990. gadā pati sāka iekasēt nodokļus. Pirms tam 90% aizgāja uz Maskavu. Neviens taču nezināja, kā tos iekasēt! Atradām bibliotēkā vienu grāmatu par nodokļiem poļu valodā… Atšķirībā no pašreizējā parlamenta toreiz likumus rakstīja paši deputāti. Tas bija viens no kritērijiem, kā izvēlējās LTF kandidātus – vai vari kādu likumu “uzcept” vai nevari. Un tad bija tā trakā likumu rakstīšana… Kā likumu uzrakstīja – tā pieņēma. Tāpēc man sakrājušies visādi oriģināli, uzmetumi. Pie manis stāv Izglītības likuma uzmetums ar visiem labojumiem. Arī pie Jāņa Škapara ir visādi likumu uzmetumi.

M. Antonevičs: – Ceturtais maijs mums tagad ir svētki, bet daži runā par “4. maija republiku”, un tam jau ir nievājoša pieskaņa…

– Mūsu populisma kultūrā “atmaskošana” ir ļoti populāra. Tādus “atmaskojumus” par 4. maiju esmu lasījis ļoti daudz. Taču īstenībā tas bija brīnums, kas ar mums toreiz notika – pilnīgi neiespējamos apstākļos parlamentārās revolūcijas ceļā atgūt neatkarību un brīvību, iedibināt demokrātiju valstī – tā ir lieta, ar ko jālepojas. Nesen muzejā bija atnācis bijušais ASV konsuls Ļeņingradā (Sanktpēterburgā). Viņš bija bijis LTF dibināšanas laikā Latvijā. Izstaigāja muzeja ekspozīciju, nepasakot, kas viņš ir, un atstāja ierakstu atsauksmju grāmatā: “Tas, kas toreiz likās sapnis, tagad ir neticami piepildījies.” Pasaulē ievērojamākais nevardarbīgās pretošanās pētnieks, neskaitāmu grāmatu autors Džīns Šārps par Latvijas atmodu ir teicis: “Tās bija jūsu cīņas un uzvaras, un nevienam jūs neesat par to pateicību parādā.”


– Bet ir šāda tēze: jūs cīnījāties, kamēr jums 
aiz muguras jau rosījās visādi darboņi… Vai jūs to noliegsiet?

– Tas ir tīri cilvēciski. Piemēram, par tādu pilsoni kā Andris Šķēle vēl pirms 1991. gada augusta man vairāki teica, ka Lauksaimniecības ministrijā ir viens, kas cenšas visu “pavilkt zem sevis”, kaut līdz neatkarības “de facto” vēl nemaz nekāda privatizācija nebija iespējama. Man no tiem stāstiem radās iespaids, ka viņš ir vecs, komunistisks stagnāts… Izrādījās, ka viņš vecs nebija un arī kompartijā laikam ne. Šī procesa negatīvās sekas, kādas bija arī pārējās Austrum­eiropas valstīs, un pat vēl trakākas nekā pie mums, jau notika pēc 1991. gada 21. augusta. Tad mainījās spēku samērs un pienāca neatkarības “de facto”. Viss notika ļoti ātri, bet tas bija pareizi. Pēteris Laķis – ciniķis pēc dabas – reiz teica: “Meitenes un zēni, mums vajag sagraut visu un izmētāt akmeņus tā, lai neviens vairs nevar salasīt.” Viņš domāja padomju režīmu, protams. “Un tad,” viņš teica, “vajag kājas pār pleciem un pievienoties kam citam.” Pēc augusta sākās tas, ko daži uzskata par negatīvo “4. maija republikas” laiku. LTF frakcija AP izira, faktiski jau oktobrī pārstāja eksistēt. Sapratām, ka vajag nostiprināt valdību. Nosūtījām Jāni Dinēviču strādāt par valdības kancelejas vadītāju. Bet līdz ar viņa aiziešanu LTF palika galīgi bezspēcīga; nodibinājās frakcija “Satversme”, nodibinājās “Klubs 21”, dažādas interešu grupas. Tas bija iemesls, kādēļ gan es, gan Škapars decembrī iesniedzām demisiju. Škaparu gan pašvaldības noprotestēja, jo viņš bija ievadījis pašvaldību reformu un pašvaldības viņu ļoti cienīja. Es aizgāju 1992. gada janvārī, jo atmodas skaistais periods bija beidzies. Sākās pavisam cits posms.

V. Sprūde: – Tas, cik ātri ideālismu nomainīja savtīgums, liecina, ka vismaz daļa LTF cilvēku bija kalkulējuši nākotnes plānus vēl ideālisma periodā.

– Tas mehānisms nav unikāls. Paskatīsimies tagad: kura partija ir pie varas, tai aplīp apkārt vesels bars, vesela šleife, kam šī partija ir ļoti svarīga. Brīdī, kad šī partija sāk zaudēt popularitāti, šleife pārdreifē pie nākamās partijas. Tāda ir cilvēka daba. Mums un tautai toreiz tas bija pārsteigums. Tauta bija saaugusi ar LTF AP vairāk nekā jelkad, nebija nekādas plaisas. Un tad nāca brīdis, kad AP gudrākie cilvēki, kas bija arī labi izglītoti, sāka kalkulēt: “Ko es no tā visa iegūšu?”

M. Antonevičs: – Bet vai Pētera Laķa pieminētie “akmeņi” toreiz tika pietiekami izmētāti? Ārpolitiskā ziņā varbūt, bet tepat Latvijas sabiedrībā? Sandra Kalniete nesen intervijā “LA” atzina, ka mirklis ticis nokavēts – izglītības reformas, sabiedrības integrācijas un okupācijas seku likvidēšanas ziņā.

– Droši vien, ka tas nebija iespējams. Mēs bijām visvairāk sovjetizētā, pārkrievotā Baltijas valsts, vēl traģiskākā stāvoklī nekā Lietuva un Igaunija. Arī pēc neatkarības te atradās milzīgā Krievijas armija. Nebūsim naivi. Visi mūsu orgāni toreiz bija pilni VDK aģentiem. LTF vadība to apzinājās. Mums visu laiku vajadzēja manevrēt, piesaistīt arī vecos nomenklatūras komunistus, ja viņiem bija cilvēku atbalsts. No vienas puses, mums vajadzēja ar viņiem sadarboties, jo neko citu mēs nevarējām darīt, no otras, kā Škapars teica, mums vajadzēja viņus apčakarēt. Manevra iespējas nebija lielas. Lustrācijas un pašattīrīšanās process toreiz skaļi pat netika izvirzīts. Atceros, 1989. gada 31. maija LTF domes sēdē Rīgas pilī pēc aicinājuma izšķirties par neatkarību vienīgi Jānis Rukšāns piecēlās kājās un teica, vai nevajadzētu lemt par paziņojumu VDK ziņotājiem un aģentiem, lai viņi atzīstas, ja vēlas, un tad viņiem taptu piedots. Acīmredzot ne bez iemesla viņš to teica. Bet vairākums viņu neatbalstīja. Pie manis LTF laikā ir nākuši cilvēki un raudādami atzinuši, ka sadarbojušies ar čeku. Pie manis nonāca arī čekas virsnieka, kultūras jomas kuratora Māra Dreijera piezīmju grāmatiņa, kurā bija saraksts ar viņa iecienītākajām kontaktpersonām. Dreijers bija baletdejotājas Zitas Errsas vīrs. Grāmatiņa izkļuva ārā tikai tādēļ, ka viņš bija sašāvis Errsu; bija izmeklēšana un juceklis, un čeka nespēja uzreiz to lietu noklusināt. Grāmatiņa nonāca pie kāda žurnālista, kurš to parādīja man. Sarakstā bija daudzi uzvārdi. Tur bija pazīstams, iemīļots, nacionāls komponists, kas dīvainā kārtā pēdējā laikā sācis pūst Krievijas stabulē. Vārdu nesaukšu… Tā, ka mēs ar šiem mēsliem esam tā aplipuši, ka neesam spējuši no tiem nomazgāties līdz šim brīdim. Kad savelku toreiz piezīmju grāmatiņā lasīto un “pēkšņās” izmaiņas cilvēku domāšanā tagad, man sāk likties, ka tas nāk ne no vecuma muļķības. Pēteris Laķis reiz pēdējam Latvijas PSR VDK priekšniekam Edmundam Johansonam janvāra barikāžu laikā, kad kungs bija iedzēris un drusku apjucis, pajautāja: “Saki, cik tavējo pie mums ir?” Viņš teica: “Ir, ir. Bet pie LNNK ir daudz vairāk.” Arī pēc čekas maisu pārņemšanas viens pazīstams LNNK politiķis, kas tur bija klāt, atnāca pie manis un teica: “Zini, es sev par pārsteigumu konstatēju, ka arī tur esmu. Ko darīt?” Ilgi domāju, kādēļ viņš man to saka. Pēc tam viņa “maisos” nebija. Es te stāstu tikai shēmu, jo uzvārdus minēt negribu. Droši vien lustrācijas lietu vajadzēja toreiz ņemt diezgan radikāli. Čehijā un Vācijā tā izdarīja, bet mēs esam ārkārtīgi daudz nokavējuši. Skaidrs, ka tie cilvēki nav mainījušies un viņos joprojām ir verdziskais aģenta, ostītāja un labuma meklētāja gars. Skaidrs arī, ka Krievija savus iemidzinātos čekistus sāk atmodināt. Šiem cilvēkiem bija un ir ko slēpt, tāpēc viņus var ļoti viegli šantažēt. Par to nav šaubu, jo čekas metodes Krievijā nav mainījušās.

– Ja sabiedrība 90. gados uzzinātu šī komponista vārdu, domājat, viņš saņemtu bargu nosodījumu?

– Domāju, ka nekas nebūtu noticis. Tāpēc jau vajadzēja toreiz runāt atklāti un to izdarīt. Jo arī viņu pusslepenais statuss ir kā ierocis Krievijas specdienestu rokās. Arī mani jau pēc neatkarības ir mēģinājuši uzpirkt gan ar viltību, gan naturāli naudas izteiksmē. Un tad ir jautājums: cik ļoti cilvēks spējīgs tam turēties pretim un novērtēt, kas ir un kas nav vērtība?

V. Sprūde: – Ja tā VDK lieta, tajā skaitā dokumenti, ir tik viegli grozāma un manipulējama, tad kādai vajadzētu būt Kārļa Kangera vadītās VDK dokumentu izpētes komisijas darba jēgai?

– Neesmu sekojis šai komisijai, bet ka pētīt vajag, ir viennozīmīgi skaidrs. Jābūt analīzei, jo tas ļoti daudz atklās gan par pagātni, gan šodienu. Kā lustrācijai tam gan šodien īsti vairs jēgas nav. Mums vienkārši jāapzinās, ar ko bija darīšana. Vēl grūtība bija tāda, ka tā bija parlamentārā revolūcija. Revolūcija notika parlamentā, kas atcēla padomju likumus, taču paralēlās padomju struktūras turpināja darboties. Daugavpils deputātu padomes komunisti sanāca kopā un paziņoja, ka Daugavpilī “jūsu” likumi nav spēkā. 1988. gadā toreizējais PSRS AP priekšsēdētājs Anatolijs Lukjanovs man skaidri pateica: “Ja iesiet uz neatkarību, atdalīsieties, mēs jums izveidosim prokrievisku anklāvu Daugavpilī.”

M. Antonevičs: – Ukrainas scenārijs…

– Protams! Viņi jau visu izdarīja pareizi – komunistu dome pieņēma lēmumu, ka ir ārpus Latvijas likumiem. Ždanoka un visa interfrontes varza devās turp un aģitēja, lai tauta tūdaļ saceļas un atdalās. Vēlāk lasīju Ignalinas AES direktora memuārus. Viņš raksta, ka bijusi iecere izveidot Daugavpils un Visaginas anklāvu. Lukjanovs pieminēja arī Narvu. Beigās jau arī Rēzekne atteicās pildīt Latvijas likumus un Rīgā, ja nemaldos, Ļeņingradas, tagadējā Kurzemes priekšpilsēta. Kad 1991. gada augustā atjaunojām neatkarību “de facto”, tās bija trīs vietas, kur pēc Škapara ierosinājuma AP nekavējoties iecēla tiešo pārvaldi, tas ir, AP ieceltās valdes. Būtu novilcinājuši, nezinu, kā tur viss norisinātos. Lai sāktos likumu pildīšana, bija vajadzīgas lojālas pašvaldības, tad tiesas. Latvijā jau pašvaldību toreiz nebija. Bija kompartijas sekretārs, izpildkomiteja un padomju deputāti, kuriem nebija nekāda vara un kuri paši nezināja, ko viņi dara. Tā bija iestrādāta sistēma – sekretārs pasaka – izpildkomiteja izpilda. Mums bija jārada tāda pašvaldību sistēma, lai nostumtu nost kompartiju. Škaparam tajā bija ļoti liela loma. Tā valsts sāka funkcionēt, kaut pēc visiem parametriem tai nevajadzētu spēt funkcionēt…

V. Sprūde: – Un ja vēl atceras iedzīvotāju sastāvu…

– Tas arī bija brīnums, jo latviešiem tobrīd nazis bija pie rīkles. Oficiāli skaitījās 51%, bet tas bija uzpūsts. Praktiski bija 49%, neskaitot padomju militārpersonas. Tās vispār bija ārpus skaita, bet piedalījās vēlēšanās. Tomēr mūsu politika laikam bija tik gudra vai strauja, ka šī “piektā kolonna” nespēja noreaģēt, nesaprata, kā rīkoties. Tiklīdz Maskavas funkcionāri izstrādāja vienu plānu, tā šeit notika jau kas cits, un plāni bija jāmaina.

M. Antonevičs: – Viens no atmodas laiku pirmajiem saukļiem bija pret migrantiem. Ja tie vēl lielākā skaitā būtu ieradušies Latvijā, piemēram, lai piedalītos Rīgas metro celtniecībā, šādas demogrāfiskas pārmaiņas varēja būt izšķirošas latviešu tautai. Tagad atkal migrācija ir dominējošā tēma. Vai to var salīdzināt? Tagad rīkojums nāk no ES.

– Starpība ir ļoti liela. ES mazām valstīm, arī Latvijai, ietekmes iespējas ir absolūti neproporcionālas tam, kādas būtu, ja mēs būtu pilnīgi nekur neiesaistīta valsts vai kādā Padomju Savienībā, kur vispār mums aizbāztu mutes. Tieši mēs esam visvairāk ieinteresēti ES pastāvēšanā. Tur mūs neviens, vismaz atklāti, par “mazajiem brāļiem” nesauc. Migrācijas apjomi Latvijai Padomju Savienības laikā bija katastrofāli – 20 – 30 tūkstoši gadā. Šie cilvēki te ienāca kā kungi, kā valdošās politikas nesēji. Viņi nāca uz sagatavotām dzīvesvietām, ar privilēģijām. Atvaļinātās militārpersonas tūkstošiem, ar visām ģimenēm brauca šurp un spēra ar kāju durvis vaļā. Viņi nāca kā apspiedēji. Tā bija apzināta un reizē neapzināta politika. Vajadzēja izveidot kopienu – “padomju tautu”, kas runā vienā krievu valodā, un radīt centralizētas struktūras, kas varbūt funkcionētu kā Ķīnā, kur arī visiem jārunā mandarīnu valodā. Ja tagadējos bēgļus integrēsim uz valsts valodas bāzes, tad briesmu nav. Mēs varbūt pat iegūstam kādu cilvēku skaitu, kas palīdzēs celt mūsu ekonomiku. Uzskatu, ka Latvijā bēgļi ir jāpieņem. Lielākā daļa sīriešu no laba prāta savas mājas nepameta, un tas skaits, kas draud Latvijai, pat ja tie būtu pāris tūkstoši, ir ļoti niecīgs. Ja varam pastāvēt uz šiem 700 vai 1000 bēgļiem, tas īstenībā nāktu mums par labu, jo tā būtu laba pote nākotnei, lai saprastu, vai mēs šos cilvēkus varēsim integrēt, kā mums rīkoties tālāk. Jo grūti par viņiem runāt tikai pēc baumām.

V. Sprūde: – Latvijas krievvalodīgajos medijos var sastapt domu, ka šie bēgļi, ja viņus iesaistīs krievu, ne latviešu valodas vidē, ir iespēja nostiprināt krievvalodīgo telpu Latvijā…

– Tas ir vēl viens arguments mums, turklāt arī rietumvalstu priekšā, ka mums radikāli jānostiprina nacionālā izglītība un nacionālās valodas statuss.

M. Antonevičs: – Kā arguments apmaiņai: mēs viņus pieņemsim, bet…

– Jā, ka viņiem ir jāintegrējas uz latviešu valodas bāzes un jāiet latviešu skolās. Tāpēc dalīšana latviešu un krievu skolās jāizbeidz pēc iespējas ātrāk. Nedrīkst dot iespēju šeit runāt kaimiņvalsts valodā. Bēgļi mums dod iespēju palielināt latviešu valodas īpatsvaru. Mums jāapzinās, ka esam spēlētāji šajā migrācijas spēlē. Mums jāsaka ES, ka esam gatavi dalīties, bet tāpēc mums jānostiprina savas valodas, kultūras, nacionālās identitātes pozīcijas.

– Komunikācija, kas tagad nāk no varas, ir cita. Valdība draud – ja neņemsim bēgļus, tad NATO lidmašīnas aizlidos un ES naudu nedos.

– Domāju, ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs ar savu ziņojumu nedaudz pārspīlēja. Droši vien viņš vairāk uztraucās par to, ka Latvija ar savu noraidošo attieksmi pret bēgļiem neizskatās pārāk smuki. Tomēr arī valsts līmenī jābūt attieksmei “vīrs un vārds”, kas mūsu sabiedrībā padomju okupācijas gados izzudusi. Negribam justies atbildīgi. Kļūst neomulīgi, kad dzirdu mūsu pozīciju bēgļu jautājumā – neņemsim, negribam. Viens pagastvecis paziņo, lai bēgļus sūta uz Ameriku… Patiesībā esam ASV pateicību parādā, ka vispār esam neatkarīga valsts. Briselē notiek protesti pret Krievijas sankcijām lauksaimniecībā. Latviešu delegācija pirmajās rindās. Rodas jautājums: kāpēc tad nebrauc uz Maskavu protestēt, bet prasa Briselei naudu? Kad jādara kaut kas kopīgi Eiropas labā, tad mēs – nē, bet, ja vajag ņemt, tad mēs vienmēr pirmajās rindās…

V. Sprūde: – Neesam politiski nobrieduši?

– Tas ir visos līmeņos. Tas pats mūsu pilsonis, kurš iet un pieprasa savam biznesam naudu no Briseles, kaut pats ir vainīgs… Latviešiem ir teiciens “neliec visas olas vienā grozā” – nesūti visu uz Krieviju, zinādams, kāda tā ir. Trūkst arī vēlētāja atbildības, jo balso par populistu, kurš sola pilnīgas muļķības… Bet populists nespēj būt līdzvērtīgs partneris. Viņš var tikai šantažēt vai lūgties.

M. Antonevičs: – Vēlētājs jau arī nezina, par ko balsot. Pasakiet!

– Es jau arī nezinu. Kad “Vienotība” tā nesmuki “noraka” Egilu Levitu, man gribējās savu balsi viņiem atņemt un kaut kur aiznest… Levits pilnīgi skaidri būtu bijis prezidents, kas ceļ valsti uz augšu. Bet mums vajadzēja populistu, kas visu velk uz leju. Ja Levits runātu ar Vācijas kancleri Angelu Merkeli, viņi runātu kā gudrībā un erudīcijā līdzvērtīgas figūras. Tas celtu Latvijas prestižu un ļautu ko panākt. Bet politikai nepatīk gudri cilvēki. Ja gudru cilvēku kādā partijā vai Saeimā ir daudz, viņi aizēno citus. Gudrie ir jāpastumj malā. Pelēcības visiem ir izdevīgas, jo nespēs ne argumentēt savu viedokli, ne iebilst, lai arī reizēm jutīs, ka kaut kas nav kārtībā. Tas caurauž mūsu politisko eliti. Bet gan jau ar laiku kaut kas mainīsies. Svarīgi, lai Latvijā izveidojas garīgā elite, satvars. Man šķiet, pēdējā laikā pēc ilgāka pārtraukuma mums sāk atdzimt literatūra, kaut agrāk šķita, ka no latviešu valodā sarakstītā nav ko lasīt.

– Vai mums būtu jāturpina uzsvērt atmodas laiku sauklis par latvisku Latviju? Pēdējā laikā to mēģina izsmiet – kāda “latviska Latvija”, ir taču globalizācija!

– Nu tikai latviska! Paskatieties Krievijas masu informācijas līdzekļos – tur ir nemitīgas ņirgas par Latviju. Arī Latvijā izdotajos krievu izdevumos. Tas taču ir Maskavas mērķis – radīt mazvērtības kompleksu! Arī atmodas laikā no sākuma par mums ņirgājās: kas jūs par valsti, jūs bez mums aiziesiet bojā… Tāpat kā tagad par Ukrainu. Tas viss turpinās. Tam ir jāpretojas. Neesam nekāda niecīga tauta! “Baltijas ceļš” bija sastāvdaļa domino efektā, kas sagrāva komunistisko režīmu visā Eiropā. Ja nebūtu “Baltijas ceļa”, šis režīms nesabruktu. Visi notikumi bija vienlīdz svarīgi. Solidaritāte, kas toreiz modās visā Eiropā, jāsaglabā par katru cenu. Arī Eiropa nevar pastāvēt bez “latviskas Latvijas”. Bez “Baltijas ceļa” un baltiešu dziesmotajām revolūcijām nebūtu Vācijas apvienošanās. Tāpēc jau Baltijas valstu atmodas pārstāvji tagad saņēma Kūdenhoves-Kalergi balvu! Vācieši to ļoti labi saprot. 1989. gada 23. augustā bija “Baltijas ceļš”, novembrī krita Berlīnes mūris. Pats biju liecinieks kuluāru sarunai Kremlī, kad reakcionāri bļāva uz Mihailu Gorbačovu, ka viņš pieļauj Vācijas apvienošanu. Gorbačovs tad niknumā rādīja uz mums, baltiešiem: “Viņi, nelieši, ir vainīgi! Jo viņi man sasēja ar “Baltijas ceļu” rokas!” Tā sauktā separātisma parādīšanās vairs neļāva Kremlim pievērsties citu valstu apspiešanai.

V. Sprūde: – Jums drīz būs apaļa jubileja, bet līdz pensijai vēl tālu. Kā pelnāt maizi?

– Ar publicistiku. Esmu laimīgs cilvēks, jo nekad neesmu varējis integrēties ļoti reglamentētos darbos. Man patīk brīva profesija. Padomju laikā tā nevarēja, tad saņemtu ciet par liekēdību. Bet nevarētu teikt, ka esmu atrāvies no jebkādām struktūrām. Esmu arī pētnieks, konsultants LNVM. Uzstājos tur lekciju ciklā. Saņemu algu. Mans uzdevums ir attīstīt ekspozīciju un strādāt pie mūsu nesenās vēstures pētīšanas, jo, kā jau teicu, AP pētniecībā līdz šim nekas nav izdarīts. Iznāk, ka esmu savu darba karjeru sācis kā muzeja darbinieks, jo strādāju Teātra muzejā un noslēgumā atkal atgriežos muzejā. Dzīvoju lauku mājās pie Pļaviņām. Ar pārtiku savu ģimeni, kurā ir diezgan daudz cilvēku, apgādāju. Visu izaudzējam paši. Ja nav zaļā sertifikāta, tad uz pirkto produkciju nepaļaujos. Paļaujos tikai uz savu. Man arī drava ir un medus. Medus gan šogad nav daudz, kādi simt litri. Viss pašiem. Neko nepārdodam. Viss prasa darbu, tāpēc vasarā bija grūti ko radošu vēl darīt. Tagad šo to uzrak­stu. Kā redzat, tērēju laiku ar intervijām.

– Pirms dažiem gadiem izskanēja ideja, ka tādiem kā jums valstij vajadzētu mūža pensiju maksāt, tādu kā eksprezidentiem.

– Man ir neērti tā par sevi… Teikšu, ka Lietuvā attieksme pret tiem, kas balsoja par neatkarību, un viņu nodrošinājumu ir daudz cienījamāka nekā pie mums. Viņiem ir gan valsts pensija, ko maksā kā neatkarības cīnītājiem, gan saglabāta dzīves laikā darbā nopelnītā. Viņiem ir tik smalki, ka katram pat zemes gabals uzdāvināts. Un vēl viņiem valsts finansē vienas grāmatas izdošanu. Es lietuviešiem prasīju, vai tas nav par daudz. Nē, par to viņiem esot jāstrādā – jādod intervijas, jābraukā pa skolām, jāveicina Lietuvā patriotisms. Un tas viņiem ir izteikts, jo 11. martā, kas ir viņu 4. maija analogs, katru gadu notiek grandiozi svētki. Ar karogiem un skolēnu gājieniem. Turklāt pa visu Lietuvu.

– Gadi rit, nebūs ilgi jāgaida, kad sociālās garantijas atmodas laika darbiniekiem kļūs aktuālas.

– Ir valsts likums, ka AP deputātiem, kuri balsoja par neatkarību, ir speciālā valsts pensija – 80% no pašreizējās Saeimas deputāta algas. Bet tur ir viens “bet”. Alga Saeimas deputātiem ir šausmīgi maziņa! Lai tauta neteiktu, ka viņi saņem pārāk daudz, Saeimas deputātiem ir sataisītas neskaitāmas piemaksas, kurās viņi, šķiet, saņem pat vairāk nekā algā. Un tā pensija bijušajiem AP deputātiem īsti pat tāda neskaitās. Jānim Škaparam jau ir 87. Vienreizējs cilvēks! Joprojām peld, skrien un, galvenais, saglabājis skaidru prātu. Viņam nomira dzīvesbiedre, un viņš bija palūdzis pensionāru pabalstu. Bet viņam atbildēja: jūs neesat pensionārs! Izrādās, tā par balsošanu piešķirtā it kā ir, bet tajā pašā laikā neskaitās pensija. Kaut kas tajā likumā nav līdz galam iestrādāts, ja jau neskaitāmies oficiāli pensionāri un mums tādas privilēģijas kā citiem pensionāriem nemaz nepienākas…

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
LA
LA.LV
Latvijā
Pusaudzis nozog mašīnu, lai aizvestu mājās mīļoto, vēlāk par 150 eiro pārdod draugam
8 stundas
LL
Lilija Limane
Latvijā
Grāmatrūpniecības darbinieku streiks. Ko avīzes rakstīja pirms 100 gadiem – 1920. gada 6. jūlijā
10 stundas
LL
LETA, LA.lv
Latvijā
Pētnieks: Ārpus Latvijas dzīvojošo tautiešu skaits varētu būt aptuveni pusmiljons cilvēku
Intervija 11 stundas

Lasītākie

LA
LA.LV
Ekonomika
Skaļi minējumi, kāpēc rudenī daudzi pametīs Latviju
1 stunda
VB
Valdis Bērziņš
Pasaulē
Tramps turpina šķelt ASV jeb svētki skarbo runu ēnā
4 stundas
LA
LA.LV
Latvijā
Veste varēja izglābt dzīvību. Kā atpūtnieku laivu brauciens pārvērtās ļaunākajā murgā
2 stundas
AK
Aija Kaukule
Kultūra
Sēdvietu plānošana šobrīd atgādina “kuģu šaušanu”! Saruna ar Liepājas teātra direktoru Herbertu Laukšteinu
7 stundas
LE
LETA
Latvijā
Lūdz laiku, lai spētu izvērtēt “Marsa parka” atbilstību Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļa statusam
5 stundas