Pasaulē
Citur

Māris Antonevičs: Latvijā vārdam “antifašisms” ir slikta smaka, taču īpaši labāk neož arī “Antifa”0


Donalds Tramps.
Donalds Tramps.
Foto; SCANPIX/REUTERS/LETA

Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

“Amerikas Savienotās Valstis pasludinās “Antifu” par teroristisku organizāciju,” tā 31. maijā tviterī ierakstījis ASV prezidents Donalds Tramps.

Viņš šo kustību uzskata par galveno atbildīgo pēdējo nedēļu protestu radikalizācijā, un tam lielā mērā varētu piekrist.

Cita lieta, ka ASV un arī ārpus sabiedrība un arī politiķi ir tiktāl polarizējušies, ka Trampa pretinieki gatavi teikt “melns” ikreiz, kad viņš pasaka “balts” un otrādi. (Rakstot šīs rindas, pēkšņi aizdomājos, vai nevainīgais un pat mazliet vecmodīgais latviešu valodas teiciens pēc kāda laika netiks atzīts par rasistisku, ņemot vērā, cik jūtīga tagad kļuvusi šī tēma, bet cerams, ka tādā murgā tomēr viss neaizies.)

Tie, kas cer redzēt Trampu izejam no Baltā nama, aplaudēs ikvienam, kas šo brīdi palīdzētu pietuvināt. Līdz ar to arī “Antifas” aktīvistu darbības objektīvu vērtējumu pašlaik grūti sagaidīt, vismaz līdz novembrī paredzētajām ASV prezidenta vēlēšanām.

Tomēr, pat ja šobrīd to vēl nevar uzskatīt par teroristisku organizāciju, kā jaunu un bīstamu draudu to tomēr vajadzētu ņemt vērā.

Kas ir “Antifa”?

Kā jau liecina nosaukums, viņi pozicionējas kā “antifašisti” un uzskata sevi par pirmskara pretfašistu un pretnacistu sekotājiem.

Agrāk šie grupējumi ierasti mēģinājuši konfrontēt ar mūsdienu neonacistiem, kas vienlaikus neliedza tās dalībniekiem pašiem jūsmot par citām totalitārām vai citādi bīstamām ideoloģijām (komunisms, anarhisms, maoisms utt.).

To īsti nevar uzskatīt par organizāciju, drīzāk par kustību, kuru tomēr vieno arī, piemēram, vienāds ģērbšanās stils – melns apģērbs un (bieži) aizsegtas sejas, agresīva uzvedība protestu laikā, bet šķietama cīņa par taisnīgumu tiek ietērpta radikālos lozungos un darbībās.

Tomēr iepriekš “Antifas” aktīvistu un labējo radikāļu sadursmes varēja uzskatīt par divu marginālu grupu izplūkšanos, bet nu vārds “margināls” šajā stāstā vairs īsti neiederas, jo kreisās idejas gūst arvien plašāku popularitāti.

Turklāt arī ierastā piebilde, ka grautiņi un vardarbība gan nav attaisnojami, lai arī joprojām bieži piesaukta, vairs ne vienmēr ir obligāta, un sāk šķist, ka daudzi to uztver ar, tā teikt, sapratni, ja vien demolēšana notiek “pareizu” politisku ideju vārdā.

Vai tas kaut ko neatgādina?

Konkrētāk – 19. gadsimta beigas un 20. gadsimta pirmo pusi, kad dažādu kreiso kustību visā pasaulē bija papilnam un daudzas no tām cīņā par jaunu, it kā taisnīgāku pasauli bija gatavas mesties, demolējot un iznīcinot visu, kas saistās ar veco iekārtu, nesmādējot arī vardarbību.

Tas simpatizēja arī daļai tā laika intelektuālās elites, kas uzskatīja, ka radīt kaut ko jaunu var, tikai nojaucot veco, bet galu galā tas noveda pie vēl lielākām šausmām.

Varētu šķist, ka pasaule jau sen pārslimojusi šo slimību un sapratusi šī ceļa bīstamību, bet… Iespējams, ka tomēr ne.

Šobrīd “Antifa” gūst panākumus pasaules daļā, kas ar radikāli kreisu politiku nekad līdz šim nav tieši saskārusies.

Komunisms 20. gadsimtā nodarīja daudz ļaunuma Austrum­eiropā, un tā ideju sekotāji bija ļoti aktīvi arī Rietumeiropā, kur tiem gan neizdevās pārņemt varu.

Tas parādīja savu īsto dabu, izplešoties Āzijā un Āfrikā, bija reāls drauds arī Dienvidamerikā, bet ASV šīs idejas vienmēr palika nepieņemtas.

Šķiet, tagad situācija ir mainījusies, un to pierāda ne tikai jaunākajās reportāžās redzamā “Antifas” plosīšanās Amerikas pilsētu ielās, pārtverot kārtējos spontānos nemierus, ko izsaukusi melnādainā vīrieša netaisnīgā nāve policijas aizturēšanas laikā.

Arī, ja tā var teikt, lielajā politikā šis strāvojums kļūst arvien nopietnāks, ko pierāda sociālista Bērnija Sandersa labais rezultāts pirmsvēlēšanās, gan divreiz zaudējot izšķirošo cīņu par Demokrātu partijas nomināciju (2016. gadā – Hilarijai Klintonei, šogad – Džo Baidenam).

Saistītie raksti

Bet šim virzienam jau ir jauni līderi, piemēram, trīsdesmit gadus vecā Aleksandrija Okasio-Kortesa, kuras atpazīstamības reitings jau pārspējot daudzus demokrātu politiskos “dinozaurus”, tā ka, domājams, mēs par viņu vēl daudz dzirdēsim.

Latvijā vārdam “antifašisms” ir slikta smaka – tas saistās ar provokācijām, Krievijas mēģinājumiem iejaukties politikā, izplatīt dezinformāciju, izveidot ietekmes aģentu tīklu. Taču īpaši labāk neož arī “Antifa”.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.