Foto: Kate Ansone

Latvijas Jātnieku federācijas prezidents Agris Blaus ir drošs: latviešiem piemīt liela varēšana 0

Kas jūs piesaistīja zirgiem? Vai pats aizgājat pie tiem, vai arī zirgi atnāca pie jums?

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
7 datumi, kuros dzimuši izredzētie: visticamāk, viņi nenojauš par kādu apslēptu talantu
Veselam
11 drošas pazīmes, ka ar jūsu veselību viss ir kārtībā
VIDEO. “Kaut ko tādu dzīvē nebiju redzējusi!” Kristīne netālu no Valmieras vakarā sastapusies ar veselu “zoodārzu” 8
Lasīt citas ziņas

Man patīk būt dabā un zirgi ir daba, un harmonija. Esmu dzimis Bauskā un spilgtākās bērnības atmiņas man saistās tieši ar Bausku, ar to laiku, ko pavadīju pie vecmammas. Kad pļavās redzēju zirgus, sirds sāka dauzīties straujāk. Lai gan ar jāšanas sportu gribēju nodarboties jau bērnībā, vecāki mani aizveda uz vieglatlētiku, kur arī pavadīju visu savu laiku ārpus skolas. Vieglatlētikā trenējos pie Ulda Kurzemnieka. Vēlāk uzsāku treniņus bobslejā pie leģendārā Latvijas bobsleja tēva Rolanda Upatnieka un iekļuvu pat PSRS bobsleja izlases pirmajā sastāvā. Otru tādu cilvēku ar tik lielām darbaspējām, kā Rolands Upatnieks, nekad vairs dzīvē neesmu saticis. Viņš bija ļoti spilgts līderis un pierādīja, ka mēs, latvieši, esam ar ļoti lielu varēšanu. Bija arī laiks, kad brīvos brīžos slēpoju slalomu, taču nevienu mirkli nevarēju pat iedomāties, ka nākotnē būšu tik cieši saistīts ar zirgiem.

Runājot par līderiem, kādas, jūsuprāt, ir galvenās īpašības, kas nepieciešamas labam vadītājam?

CITI ŠOBRĪD LASA

Sevi par ideālu līdera piemēru es neuzskatu, bet domāju, ka labam vadītājam ir jāpiemīt lielām darbaspējām, kā arī prasmei strādāt ātri un atbildīgi. Noteikti jābūt profesionālim jomā, kurā viņš darbojas. Jebkurā amatā gadiem ejot, vadītājam veidojas unikāla pieredze un pieaug kompetence, taču darbā ar komandu un cilvēkiem viņam virtuozi jāpārvalda arī savstarpējo attiecību veidošanas un komunikāciju prasmes. Līderim jābūt izlēmīgam un jāprot pieņemt arī nepopulāri lēmumi, ja tas nāk par labu organizācijai un sabiedrībai kopumā. Šīs īpašības es gribu redzēt arī savas komandas biedros. Man ir svarīgi, ka varu viņiem uzticēties. Es varu kopā strādāt vienīgi tad, ja pilnībā uzticos.

Agri, jūs esat Latvijas Jātnieku federācijas prezidents jau vairāk nekā 20 gadus. Vai vadītāja aicinājumu sajutāt jau jaunībā?

Nē, par to tai laikā nedomā, bet saviem vecākiem gan esmu pateicīgs par rūpēm un audzināšanu. Mamma un vecāmamma manī ir ielikušas pamatus labestīgai attieksmei pret cilvēkiem un vēlmei pēc harmonijas dzīvē. No tēva esmu mācījies nepadoties un turēt doto vārdu.

Vadu Latvijas jāšanas sporta dzīvi jau 22 gadus. No vairāk nekā 100 Latvijas sporta organizācijām, Latvijas Jātnieku federāciju (LJF) 2023.gadā iekļāva 20 prioritāro sporta federāciju skaitā. Latvija var lepoties ne tikai ar hokeju, basketbolu, biatlonu un riteņbraukšanu, bet arī ar lieliskiem jāšanas sporta sasniegumiem nacionālajā, starptautiskajā un olimpiskajā līmenī. Federācijas nopelns ir arī bērnu, jauniešu un tautas sportistu iesaiste, mūsu stāsts neaprobežojas tikai ar augstiem sasniegumiem profesionalajā sportā.

Kā veidojās jūsu profesionālā un sporta karjera pēc studiju beigšanas?

Pēc universitātes pabeigšanas uzsāku darba gaitas Rīgā, prokuratūrā par izmeklētāju. Pēc tam pārcēlos uz Saldu, kur strādāju plecu pie pleca ar leģendāro prokuroru Jāni Šleieru. Starp citu, Šleijers bija tulkotājas Rūtas Lediņas brālis un, līdz ar to, arhitekta, mākslinieka, komponista un neordinārās personības Hardija Lediņa onkulis. Bieži viesojos viņu mājā Imantā, biju pazīstams arī ar Hardiju. Tādēļ manu jaunības dienu muzikālo gaumi raksturo tādi skaņu ieraksti, kā, piemēram, “Medicīna un Māksla” vai “Kuncendorfs un Osendovskis”.

Saldus laikā no Latvijā pazīstamās zirgaudzētājas Gunitas Bendrupas iegādājos savu pirmo zirgu, ar zīmīgu vārdu – Virsaitis. Iespējams, Virsaitis tiešām bija pagrieziena punkts manā profesionālajā karjerā. Kādu laiku ar to padarbojies, sapratu, ka šim zirgam ir liels sporta potenciāls un nodevu to olimpieša Sergeja Šakurova rīcībā. Sergejs ar Virsaiti izcīnija Latvijai nozīmīgus panākumus starptautiska mēroga sacensībās.

Tieši Virsaiša rezultāti jūs ievilināja dziļāk jāšanas sportā?

Nenoliedzami, Virsaiša panākumi pastiprināja manī sportisko azartu. Pēc nostrādātiem pieciem gadiem Saldus prokuratūrā, uzsāku savu juridisko privātpraksi. Šajā laikā iepazinos ar Edgaru Treibergu – vienu no Latvijā pazīstamākajiem zirgkopības speciālistiem. Edgars mani uzaicināja iesaistīties Latvijas jāšanas sporta organizatoriskajā dzīvē.

Reklāma
Reklāma

Kā jaunievēlēts LJF prezidents toreiz neatnācu pie visa gatava. Ieguldījām lielu darbu, izveidojām jāšanas sekcijas un LJF darbības struktūru, lai jāšanas sports attīstītos. Piesaistījām sportam bērnus, jauniešus un tautas klases pārstāvjus, izaugām pasaules čempionātu un olimpisko spēļu līmenī, un vēl, un vēl…

Gadu no gada, veicot kārtējo jauno kvalitatīvo izrāvienu jāšanas sporta attīstībā, esam spējuši izkāpt no komforta zonas un radīt kaut ko jaunu. Šeit gribu uzsvērt tieši federācijas ilglaicīgās iestrādnes. Ja, piemēram, mēs tagad Latvijā, ne no šā, ne no tā, nolemtu darboties ar skriešanas kamieļiem, to būtu ļoti grūti izdarīt arī tādēļ, ka mums šajā jomā nav nekādu zināšanu, rastos tūkstots jautājumu, uz kuriem nebūtu vieglu un ātru atbilžu.

Paralēli darbam LJF, esmu ilgu laiku darbojies Latvijas Sporta fedrāciju padomes (LSFP) valdē un Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) izpildkomitejā. Patlaban esmu LOK Juridiskās komisijas loceklis. Laika gaitā federācijai ir izveidojusies laba sadarbība ar Izglītības un zinātnes ministriju, LOK, LSFP, Rīgas Domi un citām organizācijām, kuru atbalsts ir ļoti svarīgs jāšanas sporta attīstībai Latvijā. Domāju, ka esam sevi pierādījuši kā labu un uzticamu partneri. Mūsu federācijā ir vairāk nekā simts juridisko biedru, kuri profesionāli dara savu darbu un gūst panākumus savā ārodā. Par to jāsaka viņiem liels paldies!

Foto: Aivars Borovkovs

Kas ir tie LJF komandas sasniegumi, ar kuriem lepojaties visvairāk?

No tā, kas paveikts divdesmit gados, nav viegli izvēleties tikai dažus. Godīgi sakot, reizēm lielu prieku sagādā pavisam vienkāršas, ikdienišķas lietas un process kā tāds. Manas komandas vadībā Latvijas Jātnieku federācija ir kļuvusi par vienu no vadošajām sporta organizācijām Latvijā, ko augstu vērtē arī mūsu sadarbības partneri ārvalstīs. Jau gadiem ilgi Starptrautiskā Jātnieku Federācija (FEI) un starptautiskie novērotāji sniedz atzinīgu vērtējumu LJF profesionālajam darbam starptautisku sacensību rīkošanā. LJF profesionāli organizē sacensības visās jāšanas sporta disciplīnās, īpaši izceļot to, ka jau par tradīciju ir kļuvusi ikgadējā Pasaules kausa Centrāleiropas zonas posmu norise Latvijā. Šogad pirmo reizi Latvijas vēsturē pie mums notiks Pasaules kausa Centrāleiropas zonas posms iejādē.

Prieks, ka Latvijas jāšanas sportam ir nodrošināta kārtējā dalība Olimpiskajās spēlēs. Lepojos ar jāšanas sporta dzīvajām leģendām – Kristapu Neretnieku, Rihardu Sniku un viņu komandām.

Sadarbībā ar sporta klubiem, gandrīz katru nedēļas nogali Latvijā noris jāšanas sporta sacensības un citas sporta aktivitātes. Regulāri notiek izglītojoši semināri sportistiem, tiesnešiem un citiem interesentiem. Iespēju robežās tiek nodrošināts finansiāls un organizatorisks atbalsts sportistiem. Sadarbojoties ar kaimiņvalstīm, ir panākta iespēja Latvijas sportistiem startēt Lietuvā, Igaunijā un Polijā bez papildu maksas par licences iegādi. Covid pandēmijas laikā notika nepārtraukts treniņu darbs un atbalsts sportistiem, tai skaitā, rasta iespēja samazināt biedru naudas apmēru. Mēs īstenojam un attīstītam interešu izglītības programmu, kas dod iespēju bērniem un jauniešiem nodarboties ar jāšanas sportu.

Mēs atbalstām arī paralimpiskos jātniekus. Viņiem nav jāmaksā starta naudas. Arī FEI pases, sacensību boksus un FEI reģistrāciju mēs viņiem nodrošinam par velti. Paralimpisko iejādi pārstāvošajiem klubiem nav jāmaksā LJF biedru nauda. LJF nodrošina kvalificētus speciālistus un tehnisko aprīkojumu reģionālajām sacensībām Latvijā. Izveidojot dažādas sportistu grupas, LJF sniedz vienlīdzīgas konkurences iespējas visiem. Ilgspējīga un plānota darba rezultātā katru gadu palielinās sportistu skaits. Mēs esam nodrošinājuši to, ka LJF organizētos pasākumus skatītāji var apmeklēt bez maksas. Šo uzskaitījumu varētu turpināt vēl un vēl.

Kā Jūs spējat saturēt kopā Latvijas jāšanas sportu kā vienu lielu ģimeni? Tik dažādi biedri, katram savas intereses… Daudzi uzskata, ka esat organizatorisks, sistēmisks un ļoti mierīgs.

Mierīgs vienmēr neesmu, jo darbs mēdz būt saspringts. Es domāju, ka jebkuru ģimeni kopā saliedē iecietība un labestība. Ir jāpieņem tas, ka esam atšķirīgi. Cits klausās AC/DC, cits Bēthovenu, bet mūs visus vieno zirgi. Latvijas jāšanas sporta ļaudis prot sadzīvot draudzīgi, taču reizēm arī vissaticīgākajās ģimenēs pienāk dienas, kad trauki plīst un nedaudz jānolaiž tvaiks. Pēc šādiem brīžiem rāmi un mierīgi var pāršķirt nākamo lapu savstarpējo attiecību evolūcijā. Tas ir normāls process dzīvā kolektīvā, kas aug un attīstās.

Šogad mūsu biedru vidū ir vērojams sen nebijis enerģijas uzplaiksnījums. Klubu dalībnieki nāk ar jaunām iniciatīvām, tiekas, spriež, piedāvā dažādas idejas – ko un kā darīt vēl labāk. Esmu priecīgs un gandarīts par to, jo redzu, ka Latvijas jāšanas sporta dzīvē ir sācies jauns un skaists darbības posms. Mēs būsim vēl labāki, vēl stiprāki.

Jau tuvākā laikā LJF papildinās jauni spēki, notiks izmaiņas arī federācijas valdes sastāvā. Vēlos nokomplektēt vislabāko komandu, kādu vien varu. Paralēli valdei, mums ir arī federācijas darbinieku komanda, kas palīdz nodrošināt darba nepārtrauktību. Ja komandā kāds ienāk no malas, ir jāpaiet visai ilgam laikam, lai izprastu federācijas ikdienas rūpju specifiku. Ir jābūt zināšanām par mūsu sporta veidu un tā tehniskajām prasībām.

Kādi tad ir federācijas nākotnes plāni?

Pirmkārt, jau turpināt visu iesākto! Manuprāt, ir svarīgi, lai jāšanas sports kļūtu vēl pieejamāks visos Latvijas reģionos – visiem, kas to vēlas. Vēlamies parādīt sabiedrībai, ka arī cilvēki, kuriem veselības ziņā kaut kas ticis atņemts, var nodarboties ar jāšanu. Paralimpiskais jātnieks Rihards Snikus ar saviem starptautiskajiem panākumiem ir iedvesmas avots daudziem jo daudziem cilvēkiem ar īpašām vajadzībām.

Ja runājam par citām šī brīža aktuālitātēm LJF darbībā – jau tuvakājā laikā plānojam izveidot Latvijas nacionālo izlašu sastāvus visās sportistu vecumu grupās. Izlašu komandām nodrošināsim bezmaksas apmācības un seminārus ar viestreneru piedalīšanos, līdz ar to, motivējot sportistus censties kļūt labākiem un iekļūt izlasē.

Mēs vēlamies rīkot arī īpašas atvērto durvju dienas vienlaikus visās Latvijas zirgaudzētavās un sporta klubos, kā arī sadarboties ar skolām, organizējot speciālas ekskursijas. Tāpat interesanta man šķiet iecere sarīkot jāšanas sporta “Ēnu nedēļu”, kurā jauniešiem būtu iespēja “ēnot” trenerus, maršrutu sastādītājus, sportistus un iepazīties ar mūsu darbu tuvplānā.

Vai esat kādreiz gribējis atmest visam ar roku?

Reizēm nepavisam nav viegli, bet tā, ka būtu gribējis padoties, tā nav bijis. Savās izvēlēs es nenožēloju neko – ne dzīvē, ne federācijas darbā. Esmu apmierināts ar to, ko laika gaitā esmu paveicis. Man ir tā rāmā gandarījuma sajūta. Kādreiz ir licies, ka ir ļoti grūti, bet tad tas pāriet un es turpinu darbu. Šķiet, kritiskākais moments LJF darbībā bija 2006 – 2007.gadu krīze. Bija sarežģīti, bet mēs izdzīvojām. Mums visur bija savas iestrādnes, sistēma darbojās un tai ķēdē nekas nepārtrūka, sacensību grafiks neapstājās.

Vispār jau federācijas darbā ik pa brīdim gadās smagi momenti, bet kaut kā Dieviņš vienmēr piespēlē jaunas iespējas. Mana komanda profesionāli dara savu darbu, es varu uz viņiem paļauties – tas ilgu gadu garumā ir pārbaudīts un pierādījies fakts. Brīžos, kad viss mierīgi rit savu gaitu, no malas var šķist, ka federācijā viss notiek pats no sevis. Taču, patiesībā, aiz ārējā miera un kārtības slēpjas daudzu cilvēku sistēmisks un pašaizliedzīgs darbs.

Kāda ir jūsu attieksme pret naudu?

Bez naudas sportā sasniegt neko nevar. Nauda ir atbildība. Es un mana komanda esam atbildīgi par to, lai jāšanas sports mūsu valstī turpinātu attīstīties. Strādājam, lai piesaistītu finansējumu, bet tas nav viegli. Mūsu sporta veidā nekas netiek nolikts priekšā uz paplātes. Jātniekiem un viņu komandām pašiem ir ļoti daudz jāatrisina un jānoorganizē. Tas padara jāšanas sportu tik grūtu, bet vienlaikus arī interesantu. Laika gaitā federācijas darbības nodrošināšanā esmu ieguldījis arī prāvus personīgos līdzekļus un uzdāvinājis federācijai 8 zirgus.

Kāds bijāt toreiz, kad kļuvāt par LJF prezidentu un kāds esat tagad?

Es vēlos, lai aiz manis kaut kas paliktu. Divdesmit gados federācijā un sporta dzīvē, kopā ar komandu, mēs esam uzbūvējuši vērā ņemamu jāšanas sporta industriju. Tas ir tas, kas aiz manis paliks. Man vienmēr ir bijušas ambīcijas un līdzās gadījušies stipri cilvēki, kuri mani atbalsta. Par to esmu ļoti pateicīgs. Viens es neko nebūtu varējis paveikt. Pat nebūtu piekritis vadīt LJF, ja zinātu, ka man nebūs spēcīga komanda.

Pa šiem gadiem esmu audzis profesionāli un intelektuāli. Mācījies no cilvēkiem, kas mani pozitīvi iespaido – vecāki, kuri man iemācīja, ka nedrīkst apstāties, ka vienmēr ir jāturpina attīstīties, vecmammas brālis, Latvijas armijas virsnieks, kurš daudz palīdzēja dzīves un disciplīnas izpratnē, vecmamma – ar savu labestību. Treneris Upatnieks ļāva saskatīt tālāk par mērķi, uzdrošināties, nepadoties, nebaidīties no kļūdām un kritieniem, spēt piecelties.

Man ir trīs bērni un divi mazbērni. Arī viņus virzu dzīvē vienmēr uzsverot, ka nepārtraukti jāmācās. Tuvinieku atbalsts man ir ļoti svarīgs. Savai ģimenei gan esmu sagādājis raizes – aizņemtības dēļ ne vienmēr varu viņiem veltīt pietiekami daudz laika. Iespējams, gadiem ejot esmu kļuvis arī sentimentālāks. Ļoti jūtu līdzi sportistiem, īpaši starptautiskās sacensībās. Pārdzīvoju par mūsu bērniem un jauniešiem, jo viņi ir Latvijas nākotne.

Kā atjaunojat sevi, lai saglabātu iekšējo mieru?

Cenšos rast laiku lietām, kas mani iepriecina. Mani iedvesmo daba, patīk kalni un mazi ciematiņi, lielpilsētās es nejūtos komfortabli. Lai gan labprāt ceļoju, esmu visa latviskā piekritējs. Vislabāk man garšo latviešu ēdiens, piemēram, cūkgaļas kotletes ar kartupeļiem. Mīlu makšķerēt, bet tam gan reti atrodu brīvu laiku. Mani aizrauj arī aktīvā atpūta – uzspēlēt basketbolu un futbolu. Man ir divi vilku suņi, ar tiem dodos garās pastaigās. Ar zirgiem tagad gan reti sanāk jāt…

Kādu padomu jūs dotu jaunajai paaudzei?

Ticiet un jums viss izdosies! Nevajag baidīties no grūtībām, tās tikai stiprina. Ja vēlies sportā vai dzīvē vispār kaut ko sasniegt, būs pašam pie tā jāstrādā un jāuzņemas atbildība. Tāpat jāmācās uzklausīt padomus no pieredzējušiem cilvēkiem, no tādiem, kā, piemēram, es… (smejas). Izkopt veselīgu humora izjūtu arī nav zemē metama lieta.

Tagad pēdējais jautājums – vai zirgi runā?

Cilvēks, kuram kaut reizi dzīvē ir piederējis zirgs, noteikti atbildēs apstiprinoši. Zirgs runā ar savu saimnieku, bet viņam šo valodu ir jāiemācās sadzirdēt.

Paldies par sarunu!

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.