Latvijas militārās medicīnas arhitekts – Pēteris Sniķers
0
Šodien, 2025. gada 7. decembrī atzīmējam ārsta, ģenerāļa, medicīnas profesora un Latvijas Universitātes medicīnas fakultātes dibinātāja PĒTERA SNIĶERA 150 gadu jubileju.
Pēteris Augusts Sniķers (1875.–1944.) Latvijas medicīnas vēsturē palicis kā izcils dermatovenerologs, militārais ārsts un Latvijas Universitātes docētājs, iespējams – 20. gadsimta pirmās puses izcilākais un pazīstamākais latviešu ārsts. Vēlos aicināt godātajiem lasītājiem novērtēt faktu, ka gan latviešu strēlniekiem 1. Pasaules kara laikā, gan karavīriem Latvijas Brīvības cīņu laikā Pēteris Sniķers nodrošināja medicīnisko palīdzību – gan kā šīs palīdzības organizators, gan kā ļoti vispusīgs ārsts. Savukārt, pēc Latvijas valsts dibināšanas valdīja nabadzība un utu pārnēsātas slimības – Pēteris Sniķers izveidoja dezinfekcijas un atutošanas vagonus – pirtis, kuri ierodās dažādās apdzīvotās vietās, ierīkoja tur karantīnas zonu, aizsūtīja ļaudis pirtī, bet visu apģērbu dezinficēja, sniedza palīdzību ne tikai militārpersonām, bet arī Latgales un Vidzemes civilajiem iedzīvotājiem. Pēteris Sniķers tika galā ar venērisko slimību epidēmiju un Latvijas armijā ieviesa labas veselības pratību.
Es Jūs lūdzu un aicinu izlasīt izcila Latvijas kara vēsturnieka Jura Ciganova rakstu par Pēteri Sniķeri. Cieņā, Pēteris Apinis, Dr.med.h.c.
Juris Ciganovs, Dr.hist.
Latvijas militārās medicīnas arhitekts – Pēteris Sniķers
Bez pārspīlējuma var teikt, ka bez šī cilvēka Latvijas militārā vēsture būtu savādāka. To pašu var teikt arī par medicīnas vēsturi un laikam arī pašu medicīnas zinātni. Izcils ārsts, karavīrs un zinātnieks, ģenerālis Pēteris Sniķers. Par viņu mēdz teikt, ka universitātes auditorijā viņš ienāk kā kazarmā un otrādi. Šodien viņam 150 gadu jubileja.
No Skultes līdz Pēterpilij: ceļš līdz medicīnai un karadienestam
Pēteris Sniķeris dzimis 1875.gada 7.decembrī Skultes pagasta Kazbuļos lauksaimnieka ar astoņiem bērniem bagātā ģimenē, kā pats vecākais dēls. Ģimenes tēvs ilgu laiku – 37 gadus – bija Skultes pagasta vecākais un tāpēc pamatizglītību nākamajam slavenajam ārstam un karavīram bija iespējams iegūt Skultes baroneses Lotas Freitāgas fon Loringhofenas dibinātajā privātajā proģimnāzijā, kuru Pēteris pabeidza 1893. gadā, iegūdams labu izglītību un labas svešvalodu zināšanas, kas, savukārt, ļoti palīdzēja 1896. gadā absolvēt Nikolaja ģimnāziju Rīgā. Šajā pašā gadā viņš iestājās Krievijas Kara medicīnas akadēmijā Pēterburgā – tajā laikā vislabākajā medicīniskajā augstskolā Krievijas impērijā. Šajā augstskolā bija ļoti stingri uzņemšanas kritēriji – uzņēma tikai ģimāziju beidzējus ar visaugstākajam sekmēm, akadēmijā apmācības bija uz valsts rēķina un vēl maksāja stipendiju. Kopš šī šī brīža medicīna un kara gaitas ir noteicošākās P. Sniķera dzīves sastāvdaļas. Paralēli studijām 1898. gadā viņu iesauca Krievijas Impērijas armijā un viņš dienēja 67. Taratutinas kājnieku pulkā kā jaunākais ārsts.
Krievijas militārās medicīnas augstāko mācību iestādi topošais mediķis un virsnieks pabeidza 1901. gadā. Pēterim Sniķerim kā akadēmijas beidzējam piešķīra civildienesta titulārpadomnieka pakāpi. Saskaņā ar Krievijas valsts dienesta ierēdņu gradācijas sistēmu jeb Rangu tabeli (tāds savdabīgs mūsdienu amatu klasifikatora analogs Krievijas Impērijas laikos) „titulārpadomnieka” nosaukums atbilda štābkapteiņa dienesta pakāpei kājnieku karaspēkā un šīs kategorijas ierēdņi kļuva par muižniekiem bez mantošanas tiesībām; šādi ierēdņi bija jāuzrunā kā „Jūsu labdzimtība”.
Militārās medicīniskās mācību iestādes absolvents, titulārpadomnieks Pēteris Sniķeris dienēja akadēmijas klīniskajā hospitālī. 1902. gadā viņu nosūtīja praksē uz ārzemēm, viņš papildināja zināšanas Berlīnes, Parīzes un Vīnes klīnikās. 1904. gadā ieguva Dr.med. grādu, aizstāvot doktora disertāciju „Par palulonkreotiskā tuberkulīna būtību”. No 1904. gada skaitījās militarajā dienestā, šī gada decembrī viņš kļuva par Rīgā izvietotā 179. Ustjdvinskas (jeb Daugavgrīvas) kājnieku pulka jaunāko ārstu. Militārais dienests Pēterim Sniķerim ļāva līdztekus karavīra gaitām pakāpties pa sarežģītajām Krievijas ķeizaru ieviestajām civilo ierēdņu gradācijas kāpnēm: 1904.gada viņš kļuva par kolēģijas asesoru (nu viņu varēja uzrunāt kā „Jūsu augstlabdzimtība”), 1908. gadā – par galma padomnieku, bet 1915. gadā – par kolēģijas padomnieku. 1908. gadā P.Sniķers kļuva par jaunāko ordinātoru Ādas un venērisko slimību nodaļā Rīgas kara hospitālī. 1912. gadā viņam piešķīra krievu armijas pulkveža dienesta pakāpi.
Karš, epidēmijas un valsts veidošana
- gadā vasarā sākās 1. Pasaules karš un kara sākumā Pēteri Sniķeri iecēla par Austrumprūsijā izvietotā 320. lauka hospitāļa galveno ārstu, novembrī viņš kļuva par 10. evakuācijas punkta galveno ārstu, bet decembrī viņu pārcēla līdzīgā amatā uz 25. rezerves hospitāli. 1916. gada novembrī ārsts pulkvedis P. Sniķers kļuva par 2.latviešu strēlnieku brigādes ārstu Tērbatā, vienlaicīgi ar militāro dienestu viņš lasīja lekcijas Tērbatas Universitātes medicīnas studentiem kā privātdocents, kā arī bija Ādas un venērisko slimību kara hospitāļa priekšnieks Elvā, nelielā apdzīvotā vietā netālu no Tērbatas. Pēc Krievijas armijas faktiskās izjukšanas 1918. gada martā P. Sniķers demobilizējās un dzīvoja Valkā, kur nodarbojās ar privātpraksi.
Pēc tam, kad K. Ulmaņa vadītā nesen proklamētās Latvijas Republikas Pagaidu valdība pēc uzvarētajām Cēsu kaujām pārņēma savā kontrolē visu Vidzemi un no divām dažādām latviešu bruņoto spēku grupām sāka veidoties vienota Latvijas armija, tajā iestājās arī Pēteris Sniķers. Jaunajai armijai pieredzējušais kara ārsts bija nepieciešams – Latvijas bruņotajos spēkos P. Sniķers sāka dienēt 1919. gada 19. jūlijā kā Latvijas armijas Virspavēlnieka štāba Sanitārās pārvaldes priekšnieks un kara sanitārais inspektors. Šīs pārvaldes uzdevums bija ļoti grūts – Neatkarības kara (1918.-1920.) apstākļos vajadzēja radīt armijas medicīniskā dienesta organizāciju no nulles, veikt armijas apgādi ar ārstniecības līdzekļiem praktiski bez finansēm un bez iespējas iegādāties lielākus krājumus vietējā tirgū. Tomēr Armijas Virspavēlnieka štāba sanitārā pārvalde tika galā ar šo uzdevumu, kā arī – tieši pateicoties šai militārās medicīnas iestādei Latvijas teritorijā nepilnu divu gadu laikā tika izskausta tīfa un venērisko slimību epidēmija – šīs visiem aizejošajiem svešajiem karaspēkiem sekojošās sērgas piecus garus kara gadus mocītajai zemei bija ļoti smags pārbaudījums. Ar šīm ligām militārie mediķi tika galā lielā mērā pateicoties tieši Latvijas armijas ārsta – pulkveža (šo pakāpi Latvijas armijā viņam apstiprināja 1920. gadā) P. Sniķera veikumam un vadībai. Tieši pēc viņa ieteikuma pa Latvijas dzelzceļiem sāka kursēt speciāli aprīkoti dezinfekcijas un atutošanas vagoni – pirts, kuri ierodoties kādā apdzīvotā vietā ierīkoja tur karantīnas zonu, sniedzot palīdzību ne tikai militārpersonām, bet arī Latgales civiliem iedzīvotājiem, cenšoties izolēt un ierobežot epidēmijas izplatības rajonus. Karaspēka daļas tika apgādātas ar dezinfekcijas līdzekļiem un dezinfekcijas aparātiem, kurus arī lietoja tīfa, dizentērijas un venērisko slimību izplatības ierobežošanai ne tikai starp karavīriem, bet arī civilistiem.
Kazarmās un auditorijās
Vienlaicīgi viņa pieredzi izmatoja arī civilajā medicīnā – Pēteris Sniķers strādāja kā Rīgas 1. slimnīcas ādas un venērisko slimību nodaļas vadītājs. Savukārt 1919. gada vasarā un rudenī viņš kopā ar kolēģiem Paulu Dāli un Pēteri Nomali piedalījās Latvijas Augstskolas (vēlākās Latvijas Universitātes) Medicīnas fakultātes dibināšanā, kļuva arī par šis augstākās mācību iestādes privātdocentu un vadīja ādas un venērisko slimību katedru. P. Sniķers bija arī vairāku Rīgas slimnīcu nodaļu vadītājs, 1923. gadā viņu ievēlēja par Latvijas Universitātes profesoru, vairākkārt viņš bija arī augstskolas Medicīnas fakultātes dekāns (1933–1935 un 1937–1939) un LU Padomes loceklis, arī Latvijas Sarkanā krusta galvenās valdes loceklis.
Runājot par militāro dienestu un kara mediķa karjeru – 1923. gadā viņu paaugstināja par ārstu- ģenerāli un P. Sniķers joprojām pildīja armijas Kara Sanitārās pārvaldes priekšnieka pienākumus. Viņa autoritāte militārajās aprindās bija neapstrīdama un tieši tāpēc viņš dažreiz izteica kādas no mūsdienu redzes viedokļa ekscentriskas idejas. Latvijas Valsts Vēstures arhīvā glabājās ģenerāļa P. Sniķera kā Kara Sanitārās pārvaldes priekšnieka oficiāla vēstule kara ministram pulkvedis Fricim Birkenšteinam, rakstīta 1924. gada 2. jūlijā, kurā cienījamais dakteris ierosināja “tīri zinātniskos nolūkos gribētu kādam pārmācības namā (t.i.cietumā) esošajam uz nāvi notiesātam noziedzniekam, gan tikai ar viņa piekrišanu, veikt lepras baciļu potēšanu, lai noskaidrotu dažādus ar šo slimības inficēšanos saistītus apstākļus. Jo lepra kā slimība šobrīd vēl apdraud Latvijas iedzīvotājus – Latvijā ir ap 300 spitālīgo, pie kam viņi visi ir saslimuši piekrastes rajonos. Ja potējumi būtu ar negatīvu rezultātu, tad uz nāvi notiesātajiem sods varētu tikt aizstāts ar cietumu”.
Savu šādu lūgumu P. Sniķers pamatoja, ka gribot noskaidrot, vai lepra ir lipīga slimība vai nav. Kara ministrs principā piekrita ģenerāļa idejai, tomēr nolēma subordinācijas kārtībā šo P. Sniķera vēstuli nosūtīt uz ministru kabinetu apspriešanai. Pēc kāda laika sprīža valdības tieslietu ministrs Jūlijs Arājs atbildēja ģenerālim, ka šādus eksperimentus veikt nav iespējams, jo gadījumā, ja cietumnieki inficēsies ar lepru, tad tos nebūtu kur novietot – “cietumā nevar, bet leprozorijā radīsies vajadzības ierīkot arestantu istabas, kas principā ir neiespējami”. 3. septembrī ministru kabinets noraidīja iespēju eksperimenta nolūkos potēt uz nāvi notiesātos, tiesa gan – nepaskaidrojot atteikuma iemeslus. Šāda ekstravaganta rīcība P. Sniķera turpmākajā dienesta gaitā nekādus šķēršļus neradīja. 1925. gada decembra atestācijā P. Sniķers bija novērtēts pozitīvi un tā laika kara ministrs ģenerālis Rūdolfs Bangerskis bija pašrocīgi atzīmējis: “Atstājams līdzšinējā amatā, jo augstāku nav”.
Vēl P. Sniķers bija viens no tiem ārstiem un sabiedriskajiem darbiniekiem, kuri 1921. gadā piedalījās Latvijas Baltā krusta biedrības (prostitūcijas apkarošanai) atjaunošanā. Šādu biedrību Rīgā nodibināja vēl 1899.gadā, bet 1. Pasaules kara gados tās darbība apsīka. Prostitūcija un ar to saistītās slimības pēc Neatkarības kara beigām Latvijā bija liela problēma. Baltā krusta biedrība uzturēja Rīgā patversmi sievietēm ar bērniem, grūtniecēm un bijušajām prostitūtām, biedrībai piederēja vairākas ambulances Rīgā, Liepājā un Daugavpilī. Bet galvenais, ka šī biedrība uzturēja un sabiedrībā proponēja domu par to, ka ar veneriskajām slimībā slimojoši cilvēki nav jāuzskata par izstumtiem no sabiedrības un viņu slimība ir jāārstē, nevis par šo slimību šādas personas būtu jāsoda – kā toreiz uzskatīja liela daļa no sabiedrības.
- ģenerālis kļuva par privātās paramilitārās organizācijas “Latvijas Vanagi” Goda priekšsēdētāju. 1933. gadā P. Sniķeri no pārvaldes priekšnieka amata pārcēla uz kara ministrijas virsštatu, bet 1934. gada janvārī viņš pēc paša vēlēšanas no karadienesta atvaļinājās. Banketā Virsnieku namā, kas bija sarīkots sakarā ar ģenerāļa aiziešanu no dienesta kara ministrs ģenerālis Jānis Balodis teica:“Ārsta-ģenerāļa, profesora Sniķera personība, viņa darba griba un neatlaidība, kas vienmēr pārvarējusi visus kāvēkļus, kādu agrāk tik nesamērojami vairāk bija latviešu censonim, ir viens no spilgtākajiem paraugiem latviešu jaunekļiem, ja tiem kādreiz savā darbā liekas, ka pagurst prāts un atslābst rokas”. Viņa apbalvojumu klāsts bija itin plašs: Triju Zvaigžņu ordeņa II un III šķira, Aizsargu Nopelnu krusts, Polijas “Polonia Restituta” ordenis, Lietuvas Ģedimina Ordenis, savulaik karojot nopelnīti bija cariskās Krievijas Sv. Vladimira, Sv. Annas un Sv. Staņislava ordeņa dažādas šķiras, nemaz nerunājot par dažādām medaļām un goda zīmēm.
Šajā laikā P. Sniķeri augstu vērtēja ne tikai kā universitātes mācībspēku, ārstu venerologu un militāro mediķi, bet arī kā sabiedrisko darbinieku: 1934. gadā viņu ievēlēja par Vēža apkarošanas biedrības valdes priekšsēdētaju, bet 1937. gadā – par Ungārijas Dermatovenerologu biedrības korespondētājlocekli. Veicis akadēmiskus pētījumus un daudz publicējies par dermatoloģijas un veneroloģijas teoriju, diagnostiku un profilaksi.
Vispār jau pagājušā gadsimta 30. gados kā praktizējošs venerologs P. Sniķers kļuva par gana folkorizētu personību, par viņu pat rīmes sacerēja: „Tas nav puika, tas nav ziķers/ ko nav ārstēj`s dakters Sniķers”, vai arī: „Šodien jāceļ rūgtais biķers/ Jāapciemo dakters Sniķers”.
Dakteris P. Siniķers bija arī liels mākslas cienītājs, mākslas darbu kolekcionārs un mākslas mecenāts, viņa kolekcijā bija atrodami I. Aivazovska, I. Repina, I. Levitāna, V. Vereščagina, J. Rozentāla, V. Purvīša, J. Grosvalda, J. Tilberga, N. Strunkes, V. Irbes, citu pazīstamu otas meistaru darbi. Operdziedātājs Mariss Vētra vēlāk savās atmiņās pēckara trimdas presē rakstīja, ka “latvju gleznotāju darbi viņa mājās karājās gar visām sienām – no grīdas līdz griestiem. Ar latvju gleznotāju audekliem pie Sniķera bija izrotāts arī visintīmākais kambarītis un garais, tumšais gaitenis uz virtuvi”. Tiesa, M. Vētra arī minēja, ka “mākslas tālu daudzinātājam ārstam bija pasvešas”, viņš esot bijis tikai kolekcionārs, lai brīva nauda nebūtu jāglabā zeķē. Vēlāk daļa kolekcijas bija atdāvināta Latvijas Universitātei, bet daļa nonāca muzejos.
Pēc PSRS īstenotās Latvijas okupācijas 1940. gadā P. Sniķera īpašumi bija nacionalizēti, bet viņš pats turpināja darboties kā pasniedzējs Latvijas Valsts universitātē. Turpat palika strādāt arī tad, kad 1941.gada vasarā padomju okupāciju nomainīja vācu jūgs. Nacistiskās Vācijas okupācijas laikā viņš bija viens no Latvijas Centrālās padomes Memoranda parakstītājiem. Šis dokuments apliecināja latviešu pilsonisko politisko pārstāvju izveidotās pretošanās organizācijas – Latvijas Centrālās padomes – vēlmi cīnīties pret visām okupāciju varām un censties panākt demokrātiskas Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu.
Pirmās padomju okupācijas laikā viņš piedzīvoja personisku traģēdiju – 1941. gadā padomju okupācijas varas iestādes arestēja un deportēja uz Iekškrieviju viņa dēlu Alfu, kurš gāja bojā padomju koncentrācijas nometnē Usoļlagā. 1944. gadā, tuvojoties sarkanarmijai bēgļu gaitās devās P. Sniķera kundze un audžumeita, bet neziņa par dēlu un viņa likteni bija tas, kas atturēja jau krietni gados esošo ārstu un ģenerāli no došanās prom no dzimtenes. Tiesa, jau pēc padomju okupācijas režīma atjaunošanas, kolaborantu valdības vadītājs un Sniķera senais paziņa Augusts Kirhenšteins bija spiests atzīt, ka Alfs ir gājis bojā padomju nometnēs.
Pēc padomju otrreizējas okupācijas sākšanās viņš vēl paspēja (1944. gada oktobrī – decembrī) piedalīties Latvijas Valsts Universitātes Medicīnas fakultātes darbības atjaunošanā, taču 1944. gada 5. decembrī izbeidzās ārsta un ģenerāļa šīs zemes gaitas. Viņu apbedīja Rīgā, Meža kapos.
