Foto – Karīna Miezāja

Memoriālajā kompleksā, kas tika iecerēts kā latviešu tautas cieņas apliecinājums strēlnieku gaitās un Latvijas Neatkarības cīņās kritušajiem, būvdarbi laikā no 1924. līdz 1936. gadam ritēja ik sezonu, apstājoties tikai ziemas periodā. Par materiālu, no kā memoriāls veidojams, vienprātības bija tikdaudz, ka akmeņiem jānāk no Latvijas. Zāle vēlējies pelēko granītu, taču tika aprēķināts, ka tēliem un sienām tā nepietiks. Tāpēc izvēle apstājās pie Allažu šūnakmens.

Pirmajos gados viss neritēja diez ko gludi. Celtnieki pieļāva kļūdas, kas jālabo vēl 21. gadsimtā. Darbi 20. gados tika veikti steigā un pavirši, pienācīgi nenoblīvējot smilšaino grunti, neizveidojot nepieciešamā dziļuma pamatus mūriem. Nebija ierēķināta arī grunts noslīdēšana, zārkiem sadēdot. Atsevišķus defektus konstatēja jau 1931. gadā, taču 1933. gadā pēkšņi izrādījās, ka nepabeigtā kompleksa sānu un terases sienās parādījušās plaisas. Terases grīda un lejup vedošās kāpnes nosēdās par vairākiem centimetriem; pret kapu lauku vērstais altāra mūris, neizturot zemes spiedienu, izvirzījās uz āru. Brāķus laboja, tomēr kļūmīgā sākuma sekas Brāļu kapu atjaunošanas darbos iesaistītajiem celtniekiem un restauratoriem nākas izjust joprojām. Piemēram, 2012. gadā Rīgas pieminekļu aģentūra konstatēja, ka Svētās uguns terases šūnakmens segums ieliecies tiktāl, ka oficiālo delegāciju pārvietošanās pa to vairs nav droša. Tāpat Allažu šūnakmens, lai arī skaists, izrādījies gauži nepiemērots mūžībai domātām būvēm, jo akmens struktūra sairst. Tā kā šūnakmens atradnes Latvijā izsmeltas, atjaunojot Brāļu kapus, tas vietām jāaizstāj ar travertīnu un dolomītu.

Tēlniekam Zālem darbs pie latviešu tautas svētnīcas ilga 10 gadu, no pirmās skulpturālās grupas “Ievainotais jātnieks 1”, ko uzstādīja 1927. gadā, līdz pēdējai – “Ievainotie brāļi”, uzstādītai 1937. gadā. Kapiem, aizvien vairāk pieņemot iecerēto kompozīciju, mainījās arī pašu apbedījumu izskats. Pirmajiem trim 1915. gadā kritušajiem uz kapa uzstādīja masīvus čuguna krustus granīta pamatnēs. Vēlāk vienojās, ka visiem liekami balti krāsoti koka krusti, kam pienaglotas plāksnītes, latviski uzrādot ne vien vārdu uzvārdu un dzīves datus, bet arī to, kādā karaspēka daļā kritušais dienējis. Jau sākumā bija nospriests, ka tālākā perspektīvā visiem apbedījumiem jāizskatās vienādi, taču līdz tam kopiņas, kā jau parastā kapsētā, atspoguļoja gan kritušā piederīgo rocību, gan vēlmi un spējas kopt aizgājēja dusas vietu. Piederīgie, par spīti aizliegumiem, līdz pat 1936. gadam turpināja kopiņas dažādi izdaiļot un individuāli apstādīt, lika soliņus, betona apmales vai tolaik modē esošos metāla vainagus. Kad sāka veidoties tēlnieciskais ansamblis, krustus pamazām aizstāja ar Raunas dolomīta plāksnēm, uz kurām rakstīja kritušā vārdu, pakāpi un miršanas brīdi. 1935. gada fotogrāfijās redzams, ka vismaz kādu laiku unificētās plāksnes un radinieku liktie krusti pastāvējuši vienlaikus. 1936. gada vasarā visas kopiņas beidzot nolīdzināja un krustus novāca, “lai tādējādi netraucētu kopējo kapu iespaidu”.