Ilze Kuzmina: Latviskā izglītība – tikai uz papīra? 48
Ilze Kuzmina, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Īsu brīdi pirms vēlēšanām Saeima galīgajā lasījumā varētu pieņemt lēmumu par to, ka no 2025. gada visās skolās un bērnudārzos izglītības valoda būs latviešu. No vienas puses, labi, ka valdošā koalīcija ir apņēmības pilna atteikties no dalīšanas latviešu un krievu skolās jau pēc trim gadiem, bet, no otras puses, priekšvēlēšanu gaisotne šādu lēmumu pieņemšanai par labu nenāk.
Pagājušajā nedēļā, kad likumprojektu Saeimas plenārsēdē izskatīja otrajā, priekšpēdējā lasījumā, debates ilga vairākas stundas. Kā jau tas bija sagaidāms, “Saskaņas” frakcijas deputāti mēģināja pa kādām spraugām izglītības sistēmā krievu valodu vēl tomēr ietecināt. Bija dažādi priekšlikumi: ļaut vismaz privātskolās mācīt krieviski, ļaut skolām pēc vecāku pieprasījuma īstenot mazākumtautību (lasi – krievu) izglītības valodu. Šonedēļ, kad likumprojekts tiek gatavots izskatīšanai trešajā lasījumā, atrasta vēl viena sprauga un iesniegts priekšlikums krieviski ļaut mācīties vismaz bērniem ar veselības problēmām.
Lielu cerību “Saskaņai”, ka šis priekšlikums tiks atbalstīts, nav. Koalīcija vienoti balsoja pret visām saskaņiešu idejām. Vienīgā plaisa koalīcijā radās pie “Attīstībai/Par” priekšlikuma, kas paredzēja skolēniem tiesības saņemt pedagoģiski adaptīvu atbalstu komunikatīvās kompetences veidošanā. Evija Papule, kas iepriekš bija “Saskaņā”, bet gaidāmajās vēlēšanās kandidē no “Attīstībai/Par”, pauda, ka tādējādi mācības būs efektīvākas un piemērotākas bērna vajadzībām.
Kaut viņas runā neizskanēja, ka šis atbalsts būtu jāsniedz krievu valodā, izglītības un zinātnes ministre Anita Muižniece, kā arī citi izteica bažas, ka šī priekšlikuma dēļ skolās pa aizmugures durvīm ienāks krievu valoda un pāreja uz mācībām valsts valodā paliks tikai uz papīra. To, ka šis priekšlikums tiešām varētu būt tīkams skolu latviskošanas pretiniekiem, apliecināja tas, ka tas tika atbalstīts, pateicoties saskaņiešu un prokrieviski noskaņotu ārpusfrakciju deputātu, piemēram, Jūlijas Stepaņenko, balsīm.
Var tikai minēt, vai pārējās koalīcijas sašutums par šo pedagoģisko atbalstu bērniem būtu tikpat liels arī tad, ja netuvotos vēlēšanas, kas acīmredzami radījis visai saspringtu gaisotni valdošajā koalīcijā: visi sākuši atrast kļūdas politisko konkurentu darbībās un kāpēc gan cīņu nesaasināt, partnerus saucot par nepietiekami latviskiem?
Lai vai kā, šis kašķis, šķiet, jau atrisinājies: pirms trešā lasījuma atbildīgā komisija vienojusies, ka aizdomīgo tekstu par pedagoģiski adaptīvo atbalstu komunikatīvās kompetences veidošanā tomēr no likuma izņems, tā vietā nosakot, ka bērnudārzu audzēkņiem un pamatskolēniem ir tiesības saņemt individualizētu un personalizētu atbalstu valsts valodas apguvei, ja tas nepieciešams. Turklāt valdība izstrādās noteikumus, kā tieši šāds atbalsts sniedzams. Ka tas ir pareizais risinājums, nu piekrīt arī “Attīstībai/Par”, līdz ar to jauni kašķi par šo vairs nebūtu gaidāmi.
Patiesībā likuma pieņemšana par izglītības sistēmas latviskošanu būs tas mazākais un vienkāršākais no soļiem, kas sperams, lai skolas tiešām kļūtu latviskas. Visas problēmas, kas šobrīd samilzušas izglītības sistēmā, atstās tiešas un konkrētas sekas arī uz skolu pāreju uz mācībām latviski. Pirmkārt, jau skolotāju trūkums. Ja krievu skolās un bērnudārzos joprojām ir skolotāji, kuri latviski mācīt nevarēs, viņiem nāksies no darba aiziet, līdz ar to tieši šajās skolās pedagogu trūkums būs vēl jūtamāks.
Cita starpā, pieņemot lēmumus par pāreju uz mācībām latviski, Saeima plāno arī noteikt stingrākus nosacījumus, kā no darba atstādināms skolotājs, kurš darba pienākumu pildīšanai neizmanto latviešu valodu. Arī tas ir pareizs solis, bet pretī jābūt skaidram risinājumam, kā tiks aizlāpīti jau šobrīd esošie robi pedagogu rindās.
Tāpat būtiska problēma ir jaunajam izglītības saturam atbilstošu mācību materiālu trūkums. Mazākumtautību skolās to izjūt vēl krasāk, jo skolēniem, kam latviešu valoda nav dzimtā, ne vienmēr ir viegli uztvert mācību grāmatās latviski rakstīto. Ar laiku viņu latviešu valodas prasmei vajadzētu kļūt labākai, taču skaidrs, ka likuma pieņemšana vien to neuzlabos, ir vajadzīgs laiks.
Pagaidām skolotājiem, kas strādā ar šiem bērniem, slodze ir pat lielāka nekā citiem, jo mācību materiālos rakstīto viņi pārveido vienkāršākā latviešu valodā. Ik pa brīdim izskan idejas, ka mazākumtautību skolās strādājošajiem vajadzētu kādas īpašas piemaksas. Varbūt nu ir īstais laiks tās tiešām ieviest? Ne tikai mazākumtautību skolās, bet visās skolās, kur skolotājiem jāmāca skolēni, tostarp ukraiņu bēgļu bērni, kuriem latviešu valoda nav dzimtā un tāpēc nepieciešams īpašs atbalsts.
Ja šīs problēmas netiks risinātas, mācību valodas reforma tiešām var palikt tikai uz papīra – pārbaužu laikā visi gan runās lauzītā latviešu valodā, izliekoties, ka tā stundās runā katru dienu, savukārt inspicētāji izliksies, ka nav sapratuši: šī stunda latviešu valodā ir reti spēlēta izrāde.
