Antuāna de Sent-Ekziperī zīmējums.

Publiskā lietojuma teritorija paplašinās

Saskaņā ar ES un Latvijas likumdošanu katru gadu autortiesības zaudē autordarbi, kuru radītāji miruši pirms 70 gadiem. 2015. gads nav izņēmums – šogad publiski brīvi pieejami kļuvuši tādu dižgaru kā Edvards Munks, Antuāns de Sent-Ekziperī, Vasilijs Kandinskis un citu darbi.

Atšķirībā no dažām citām Eiropas autortiesību organizācijām, AKKA/LAA nav savā mājas lapā norādījusi pašmāju autorus, kuru darbi zaudē autortiesības, bet ir minējusi vairākus, kuru darbiem, neraugoties uz pagājušiem vairāk nekā 70 gadiem kopš autora nāves, autortiesības pagarinātas. To vērts ņemt vērā.

“AKKA/LAA pārstāvēto rakstnieku Leonīda Breikša (1908–1942), Edvarta (Edvarda) Virzas (1883–1940) un Jēkaba Grīna (Aleksandra Grīna, 1895–1941) darbu autortiesību aizsardzība joprojām ir spēkā, jo viņu darbu izmantošana Latvijā no 1940.gada jūnija līdz 1990.gada maijam bija ierobežota un šo autoru darbu aizsardzības termiņš, pamatojoties uz Autortiesību likumu, ar tiesas spriedumu ir pagarināts,” raksta AKKA/LAA savā portālā.

Tas nozīmē, ka Leonīda Breikša, Edvarta Virzas vai Aleksandra Grīna darbus drīkst izmantot, tikai iepriekš to saskaņojot ar AKKA/LAA un samaksājot atbilstošo licences maksu.

Bet, lūk, septiņi nozīmīgi pasaules autori, kuru darbi kļuvuši publiski izmantojami – tos drīkst lejupielādēt internetā, iestudēt teātrī, izdot lētākās grāmatās, uzņemt pēc to motīviem filmas…

Krievu mākslinieks abstrakcionists Vasilijs Kandinskis (16.12.1866-13.12.1944)

Pēc daudzu domām, pirmais patiesi abstraktais gleznotājs Kandinskis bija viens no ietekmīgākajiem 20. gadsimta māksliniekiem. Turīgas ģimenes atvase, Kandinskis jau kopš bērnības pievērsies mākslai, taču, ģimenes iespaidots, kļuvis par advokātu. Trīsdesmit gadu vecumā viņu iecēla par Tērbatas universitātes Juridiskās fakultātes rektoru, taču tieši šajā laikā viņu jau bija paspējusi savaldzināt impresionistu izstāde Maskavā un Vāgnera “Loengrīna” izrāde; viņš pameta likuma studijas un pilnībā pievērsās mākslai.

Norvēģu ekspresionists Edvards Munks (12.12.1863-23.01.1944)

Munks ir viens no “vienas gleznas” māksliniekiem, viņu pasaulē pazīst 1893. gadā tapušā “Kliedziena” dēļ. Kāda ironija, patiesībā Munks bija neticami ražīgs un inovatīvs mākslinieks. Kad viņš 1944. gadā nomira, varasiestādes aiz viņa mājas slēgtajām durvīm atklāja mākslas kolekciju, kurā ietilpa 1008 gleznas, 443 zīmējumi un 15 391 grafika, tāpat arī kokgriezumi, litogrāfijas, vara plāksnes, fotogrāfijas… Taču Munks ir un paliek “Kliedziena” autors, un ietekmīgi mākslas kritiķi to nodēvējuši par modernās mākslas “Monu Lizu” – kā Leonardo da Vinči glezna attēloja Renesanses miera un paškontroles ideālu, Munks definēja moderno pasauli, ko nomāc bažas un nedrošība.

Nīderlandiešu gleznotājs Pīts Mondrians (07.03.1872-01.02.1944)

Pīts Mondrians savu glezniecību – tādas kā vertikālu un horizontālu līniju tīklveida struktūras, kas izrotātas ar sarkaniem, dzelteniem un ziliem taisnstūriem – dēvēja par “neoplasticismu”. Strikti ņemot, šis tīkls ir sava veida dabas mistisko spēku attēlojums un vienlaikus savaldīšana, līdzsvarošana. Garīgais un materiālais, sievišķais un vīrišķais dinamiskais un statiskais, pozitīvais un negatīvais… Pamēģiniet to saskatīt!

Franču rakstnieks Antuāns de Sent-Ekziperī (29.06.1900-31.07.1944)

Līdzīgi kā Kandinska “Melnas kvadrāts” un Munka “Kliedziens”, arī Sent-Ekziperī līdz mūsdienām lielā mērā kļuvis par viena darba – filozofiskās pasakas “Mazais princis” autoru. Tas tulkots vairāk nekā 250 valodās un tiek uzskatīts par vienu no trim visvairāk pārdotajām grāmatām pasaulē (divas pārējās ir Dikensa “Stāsts par divām pilsētām” un Tolkīna “Gredzenu pavēlnieks”).

Tomēr pasaules slavu Sent-Ekziperī ieguva ar citu savu grāmatu – “Lidojums naktī”, un gan par tās sižeta līniju, gan lielā mērā par iedvesmu “Mazajam princim” viņš var pateikties tieši savai lidotāja profesijai. “Lidojums naktī” tapa pēc tam, kad, sacenšoties par uzvaru sacensībās maršrutā Parīze – Saigona, rakstnieka lidmašīna avarēja Sahārā un viņš tuksnesī pavadīja četras mokošas diennaktis. Arī “Mazajā princī” sastopams avarējušā lidotāja motīvs. Un tieši kaislība uz lidošanu, kas kara laikā lika pieteikties bīstamajām izlūkošanas misijām, ticams, kļuva par rakstnieka bojāejas iemeslu 1944. gadā – viņš pazuda izlūkošanas laikā, un Sent-Ekziperī nāves vieta nav zināma.

Itāliešu dzejnieks futūrists Filipo Tomazo Emilio Marineti (22.12.1876 – 02.12.1944)

Itāliešu dzejnieks, iespaidīgā futūristu manifesta autors – 1909. gadā tas tika iespiests prestižā Francijas laikraksta “Le Figaro” priekšlapā. Futūristi aicināja saraut visas saiknes ar pagātnes mākslu, “iznīcināt muzejus, bibliotēkas, visu veidu akadēmijas”. Futūristi dievināja progrsu un militārismu, tādēļ nav brīnums, ka daudzi no viņiem, tajā skaitā Marineti, kļuva par aktīviem Benito Musolini režīma atbalstītājiem.

Turklāt jāpiebilst, kaut pats sevi uzskatīja par dzejnieku, Marineti bija veiksmīgāks manifestu autors.

Komponists un aranžētājs Glens Millers (01.03.1904 – 15.12.1944)

Viens no visietekmīgākajiem svinga laikmeta komponistiem un aranžētājiem, viņa radīti tādi hiti kā “Moonlight Serenade”, “Chattanooga Choo Choo”, “In the Mood” un citi.

Sākoties Otrajam pasaules karam, Millers pieteicās ASV armijā, tika noraidīts sava vecuma dēļ – viņam tobrīd bija 38 gadi, taču slavenajam komponistam izdevās pārliecināt armijas vadību uzticēt viņam Armijas gaisa spēku orķestra vadības grožus. 1944. gadā, lidojot uz Franciju uzstāties ASV armijas karavīriem, viņa lidmašīna iekļuva vētrā virs Lamanša un pazuda.

Franču rakstnieks Romēns Rolāns (29.01.1866 – 30.12.1944)

Romēns Rolāns ir ražīgs franču rakstnieks (par to liecina padomju laikā latviešu valodā izdotie Kopotie raksti) un Nobela balvas literatūrā ieguvējs 1915. gadā. Balvu viņam piešķīra par romānu “Žans Kristofs”, kā arī par kaismīgajiem pacifisma manifestiem 1. Pasaules kara laikā.

Latvijā pazīstamākais Rolāna darbs, iespējams, ir burleskais romāns “Kolā Brinjons”, kurš pārtapis gan radiouzvedumā, gan TV īsfilmā ar skatītāju iemīļoto Kārli Sebri galvenajā lomā (1974).