Kādā dārzā šovasar izaudzis pavisam neparasts, “divstāvīgs” ķiploks. Kas tas par brīnumu? 0
Kādu dārzkopi šovasar pārsteidzis neparasts skats — novācot ziemas ķiplokus, atklājies, ka tiem nav izveidojušies ierastie ziedkāti, bet pašā stublājā saauguši mazi ķiplociņi.
“Varat pateikt, kas notiek ar ziemas ķiplokiem? Nebija neviena zieda, un, rokot nost, skatos — visi šādi. Vai šīs sēklas var izmantot kā stādāmo materiālu?” viņa vaicāja dārzkopjiem sociālajā tīklā “Facebook”.
Attēls izraisīja plašu diskusiju, jo daļai cilvēku šāds ķiploks bija labi pazīstams, bet citi atzina, ka savā dārzā ko tādu redz pirmo reizi.
Kas ir mazie ķiplociņi uz stublāja?
Visbiežāk šādu veidojumu skaidro ar konkrētas ķiploku šķirnes īpatnībām. Dažas šķirnes neveido garu, izteiktu ziedkātu ar gaisa sīpoliņiem tā galā. Tā vietā mazie sīpoliņi jeb bulbili var attīstīties zemāk — pašā stublājā.
Sociālo tīklu lietotāji minēja vairākas iespējamās franču izcelsmes šķirnes, tostarp ‘Messidrome’ un ‘Germidour’. Tās var veidot sīkas daiviņas kātā un ne vienmēr izdzen ierasto ziedu.
Tomēr tikai pēc attēla vien konkrētu šķirni droši noteikt nevar. Ķiploku izskatu var ietekmēt arī augšanas apstākļi, augsne, mitrums, temperatūras svārstības un pats stādāmais materiāls.
Daži dārzkopji norādīja, ka līdzīga parādība viņu ķiplokiem novērota tikai šogad, lai gan iepriekš no tā paša stādāmā materiāla auguši ierasti ķiploki ar ziedkātiem. Tas licis domāt, ka sava nozīme varētu būt arī konkrētās sezonas laikapstākļiem.
Vai šāds ķiploks ir ēdams?
Jā, neparastais izskats pats par sevi nenozīmē, ka ķiploks būtu bojāts vai uzturā nelietojams.
Ēst var gan zemē izaugušo ķiploka galviņu, gan uz kāta izveidojušos mazos sīpoliņus. Tie lietojami līdzīgi kā parastās ķiploka daiviņas, lai gan to izmērs un garšas stiprums var atšķirties.
Jāņem gan vērā, ka augs daļu enerģijas patērējis sīpoliņu veidošanai stublājā. Tādēļ galvenā ķiploka galviņa zem zemes atsevišķos gadījumos var būt mazāka.
Vai mazos sīpoliņus var stādīt?
Dārzkopji skaidroja, ka tos droši var saglabāt un izmantot pavairošanai.
Vispirms ķiplokam kopā ar stublāju un mazajiem sīpoliņiem jāļauj kārtīgi nožūt sausā un labi vēdināmā vietā. Tikai pēc pilnīgas izžūšanas sīpoliņus ieteicams atdalīt un līdz rudenim glabāt papīra maisiņā, auduma maisiņā vai atvērtā kastītē.
Plastmasas maisiņš nebūtu labākā izvēle, jo tajā var uzkrāties mitrums un sākties pelēšana.
Rudenī mazos sīpoliņus var stādīt zemē kopā ar pārējiem ziemas ķiplokiem. Tā kā tie ir nelieli, tos stāda seklāk un tuvāk citu citam nekā parastās daiviņas.
Pirmajā audzēšanas gadā no šāda sīpoliņa parasti nav gaidāma liela, daivās sadalīta ķiploka galva. Vispirms var izaugt viens apaļš, nedalīts sīpoliņš jeb vienzobis. To nākamajā rudenī iestādot atkārtoti, vēl pēc gada iespējams iegūt pilnvērtīgāku ķiploka galviņu.
Tātad ražas iegūšana prasīs pacietību, taču šādā veidā iespējams bez papildu izdevumiem pavairot savu ķiploku stādāmo materiālu.
“Ķiploks, kurš pārspējis pats sevi”
Diskusijā vairāki cilvēki atzina, ka šādus ķiplokus audzē jau vairākus gadus un tajos neko satraucošu nesaskata. Citi stāstīja, ka šķirne labi aug un glabājas, bet vēl kādam tā nav patikusi mazākas ražības vai vājākas garšas dēļ.
Dārza saimniece, kura neparasto ķiploku bija atradusi, atzina, ka ķiplokus savām vajadzībām audzē jau aptuveni 30 gadus, tomēr šādu veidojumu redzējusi pirmoreiz.
Tas vēlreiz apliecina, ka pat pieredzējušu dārzkopi reizēm var pārsteigt šķirnes īpatnības, mainīgi laikapstākļi vai no kaimiņa saņemts stādāmais materiāls, kura precīzā izcelsme un nosaukums sen vairs nav zināms.
Kā jokojot secināja kāds diskusijas dalībnieks — tas vienkārši esot ķiploks, kurš pārspējis pats sevi.
