VIDEO. “Ja pareizie vektori satiekas, Latvijā var notikt lielas lietas,” uzskata Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķe Maija Dambrova
0
Kas Tev ir Latvija? Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķe Maija Dambrova
Jā, kas man ir Latvija?
Es esmu atbildējusi uz šo jautājumu drīz pēc tam, kad es atgriezos Latvijā no studijām Zviedrijā, kad tipiskākais jautājums bija: “Vai tu esi patriote vai idiote?” Un to, ka es neesmu idiote, es skaidri zinu, bet es domāju, ka ar tiem gadiem Latvijā, ko es esmu šeit gan strādājusi zinātnē, gan strādājusi ar studentiem, gan bijusi šeit kā cilvēks – domāju, ka es esmu pierādījusi, ka esmu patriote.
Kas man ir Latvija? Tie ir savējie, un es nevaru pateikt, ka tas būtu kāds viens konkrēts, es nezinu, koks vai akmens, vai cilvēks. Bet tas vairāk ir tā, kā šis te lauks. Fiziķi to skaidrotu ar konstantēm, mediķi ar sajūtām sevī. Bet es domāju, ka tas ir tas, kas mums palīdz. Man reizēm tā šķiet, ka tie ir cilvēki, kas ir gatavi sadarboties, galvenais, lai tie vektori vai viņu virzieni nebūtu tālāk par deviņdesmit grādiem. Ja ir līdz deviņdesmit grādiem un uzliek pareizo lauku, piemēram – kas ir Latvija; tad šie te spēki kaut kā savienojas, un tad var tiešām notikt lielas lietas. Tas, ko es domāju par šo te neredzamo potenciālu, kas Latvijā ir, tas noteikti ir mūsu smadzeņu un zinātnes potenciāls. Un tas ir, tā ir tāda viena lieta, ko es domāju, ka jānāk mākslīgais intelekts, un mums vajag trenēt to savu potenciālu kaut kādā veidā. Un arī saistībā ar Latviju un arī šīs te mazās kustības, ko mēs izdarām, kas varbūt ir desmit minūtes dienā, varbūt ejot garām Brīvības piemineklim, padomāt – kas es šeit esmu. Tas mums trenē kā mīlestību pret savu zemi.
Es ceru, es domāju un tiešām ticu, ka Latvijā zinātniekiem joprojām ir saglabājusies liela ziņkārība. Un es ceru, ka gan skolas, gan universitātes to spēs kaut kādā veidā uzturēt. Jo es nesen dzirdēju tādu pastāstiņu, ka bērns zīmēšanas stundā, kur var zīmēt par jebkuru tēmu, saka, ka zīmēs Dievu. Un skolotāja saka: “Bet neviens jau nezina, kā Dievs izskatās.” Bet tā meitenīte braši atbild: “Drīz uzzināsi.” Un šī ir tā sajūta, ar kuru man liekas, ka ir jāiet gan laboratorijā, gan jebkurā darba vietā.
Par nebaidīšanos eksperimentēt. Un arī, piemēram, šodien es rakstu projekta pieteikumu, un tur vienmēr ir tā sajūta – ja tu pieteikumā būsi pavisam traks, tu izcelsies. Bet tad jautājums – kas ir vērtētāji, un parasti, saproti pareizi, kas tie vērtētāji skolā ir, projektiem ir, un arī atklājumiem ir. Un tad ir tas jautājums, vai tas, kas lasīs – vai to novērtēs kā izcelšanos tādā veidā, lai tu būtu starp tiem top diviem procentiem vai kā? Lai tas projekts tiktu tālāk vai arī nē. Bet es domāju, ka, esot Latvijā un starp savējiem, ir jābūt šai sajūtai, ka tevi atbalstīs arī tajās dienās, kad varbūt nesapratīs vai sapratīs kādus gadus vēlāk.
Es domāju, ka zinātne Latvijā ir viena no tām lietām, kas to trešo tēva dēlu tai Zelta kalnā varētu uznest. Un domājot par to, tai skaitā mūsu pasakām un teiksmām, tā tieksme uz augšu un būt tajā virsotnē ir. Un es domāju, ka Latvija ar cilvēkiem, kas šeit ir gudri un gatavi sadarboties, kuri var bīdīt valsti uz augšu. Tāds ir mans viedoklis, un es domāju, ka jā, tā kaut kā izdarīšana katru dienu, tas var būt kaut kas redzams, bet tas var būt arī kaut kas sevī ar domu, ka rītdien mēs paliksim drusciņ labāki. Kaut kā tā.
Lielais notikums, kas jau ir sācies, ir, ka būs jauns institūts, kurā apvienosies Latvijas Organiskās sintēzes institūts un Biomedicīnas pētījumu centrs. Un tas tiešām būs lielzinātniskais centrs, un ir jāizmanto šī iespēja kārtējam uzrāvienam, jo ir jāizmanto iespēja stāstīt par to, cik mēs esam gudri starptautiskā līmenī. Un viena no šīm te mazajām lietām ir arī neaizmirst – neaizmirst afiliācijās vai, ka mēs rakstos rakstām, kādas iestādes mēs pārstāvam, ka mēs esam no Latvijas. Arī lielajos konsorcijos tam ir svars. Jā, mums ir ambīcijas par atklājumiem jaunu zāļu izgudrošanas ziņā. No otras puses, tieši šodien es sāku rakstīt tā kā tēmu lekcijai, un es uzrakstīju nosaukumu “farmaceitiskās farmakoloģijas laboratorija no slimību modeļiem līdz biomarķieriem, ko varētu mērīt, lai saprastu, slims vai vesels, līdz jauniem zāļu mērķiem un, iespējami, arī jaunajām ārstēšanas metodēm”. Un tas ir tas mugurkauls, kas nu jau mūsu institūta dibinātāju galvās ir bijis no sākta gala, un es domāju, ka tā ir formula, kas strādā nu jau gadu desmitus, un īstenībā, teiksim, medicīnā nekas stipri gudrāks nav izdomāts, izņemot mākslīgo intelektu. Kaut gan ar šo mākslīgo intelektu tā ir tāda lieta – ja man jautā, vai jaunatnei ir jāizmanto mākslīgais intelekts, atbildu – pilnīgi noteikti. Bet tas drusciņ mazina trenētību, jo mums savas smadzenes ir jātrenē. Un tad, kad mēs ejam uz sporta klubu muskuļus trenēt, tad mēs neņemam līdzi kādu svarcelšanas ierīci vai domkratu. Mēs tomēr trenējam savus muskuļus. Tad, kad mums ir jātrenē smadzenes ar kaut kā uzrakstīšanu un kaut kā izdomāšanu, tad mēs sākam palaisties slinkumā un jautāt šim te mākslīgajam intelektam. Es domāju, ka, ka ir jāturpina trenēt gan muskuļi, gan smadzenes; tad Latvijā būs gudri cilvēki un arī atklājumi zinātniskajos institūtos un laboratorijās.
