Izcilā Latvijas Nacionālā teātra aktrise Lāsma Kugrēna savu apaļo jubileju svinēs 16. jūnijā uz dzimtā teātra skatuves, kad “Skroderdienās Silmačos” ies korī jeb līgotājos.
Izcilā Latvijas Nacionālā teātra aktrise Lāsma Kugrēna savu apaļo jubileju svinēs 16. jūnijā uz dzimtā teātra skatuves, kad “Skroderdienās Silmačos” ies korī jeb līgotājos.
Foto: Karīna Miezāja

“Man ir bijis ļoti veiksmīgs skatuves mūžs!” Saruna ar Nacionālā teātra aktrisi Lāsmu Kugrēnu 0

Guna Blaua, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Veselam
11 drošas pazīmes, ka ar jūsu veselību viss ir kārtībā
VIDEO. “Kaut ko tādu dzīvē nebiju redzējusi!” Kristīne netālu no Valmieras vakarā sastapusies ar veselu “zoodārzu” 8
VIDEO. “Vai nu runājiet latviešu valodā, vai es nesaprotu!” Stingrs autobusa šoferis izpelnās pretrunīgu reakciju, atsakoties apkalpot sievieti ar bērnu
Lasīt citas ziņas

Izcilā Latvijas Nacionālā teātra aktrise Lāsma Kugrēna savu apaļo jubileju svinēs 16. jūnijā uz dzimtā teātra skatuves, kad “Skroder­dienās Silmačos” ies korī jeb līgotājos. Tieši ar šo izrādi aktrisei saistās brīnišķīgas atmiņas – sākot ar režisora Alfrēda Jaunušana iestudējumu, kur spēlēja Ieviņu, bet vēlākajos iestudējumos – Pindacīšu un Bebeni.

Šī loma Lāsmai uzticēta arī viņas dēla, režisora Jāņa Mūrnieka, veidotajā Blaumaņa lugas iestudējumā, kas tieši Jāņu vakarā būs skatāms Druvienas “Silmačos”. “Priecājos, ka tad atkal būšu uz skatuves, turklāt šī man ir tāda kā jubileja, jo savu 70. dzimšanas dienu sagaidīšu kā Bebene, šo lomu spēlēju arī pirms divdesmit gadiem – savā 50. dzimšanas dienā,” teic aktrise. Tas būs īpaši nozīmīgs brīdis pēc laika, kad māksliniecei daudz spēka prasījusi cīņa par savu veselību. Jau sen ar mākslinieci esam uz “tu”, pie tā paliekam arī intervijā.

CITI ŠOBRĪD LASA

Droši vien šajā dzīves posmā tev bija daudz, ko pārdomāt – par dzīvi, par Latvijā un pasaulē notiekošo?

Slimošanas laikā, šķiet, pirmoreiz savā dzīvē biju tik ļoti koncentrējusies tikai uz sevi. Jo līdz šim – laikam esmu tā ieriktēta, un teātrī tāpēc visi par mani smejas – mūžīgi kaut ko nesu [uz darbu], mūžīgi uzcienāju, mūžīgi apsveicu. Savukārt šī nu bija reize, kad dzīvoju pilnīgā mierā, un nevis tāpēc, lai kaut ko, piemēram, pārdomātu. Nē. Tas bija, kā teikts slavenajā Elektras tekstā: “Manis vairs nav, un tomēr es esmu!” Atrados citā, tādā kā blakus paralēlē; nekam nevarēju pieslēgties, tikai sava dēliņa kāzām. (Domā.)

Agrāk vienmēr visur ļoti piedalījos, un tad, kad vēl biju pavisam jauna, pilnībā biju savas mammītes raksturā – neko nevarēju pateikt, viss kaut kā palika manī. Taču pēc “Elektras” iemācījos runāt un nebaidīties teikt to, ko domāju. Un tad bija otra galējība – runāju, vajag vai nevajag. Jo tad man bija sajūta, ka par taisnību ir jācīnās, un ar to sajūtu biju iepazinusies uz skatuves. Zinu, ka šādi esmu nodarījusi ļoti daudz ļauna, jo toreiz “pletēju” pa tiešo.

Tagad atskatoties – bija vērts tā darīt?

Ir bijis dažādi: kad esmu kaut ko pateikusi, tad esmu jutusies labāk. Bet tiešām tikai tad, ja esmu teikusi skaidri un gaiši, nevis runājusi pa kaktiem, jo tādas runas man nekad nav patikušas. Taču, laikam ritot, esmu sapratusi: ja runājot skaidri zini, ka nekas nemainīsies, tad tam nav nozīmes. Protams, es nerunāju par krīzes situāciju, kādu visi piedzīvojam šobrīd. Tad ir jārunā skaidra valoda un jāapliecina vērtības, par kurām iestājies.

Kāda ir tavas dzimtas pieredze padomju okupācijā un Otrajā pasaules karā?

Zinu, ka mana dzimta karā tikusi ļoti smagi šķaidīta. Manu tēvu, Latvijas armijas virsnieku, pēc kara izsūtīja uz Sibīriju, uz Noriļsku, mātes brāli, kurš arī bija virsnieks, 1941. gadā nošāva Maskavā; otrs brālis – arī virsnieks – nošāvās pats.
Viņi bija trīs brāļi – [Latvijas armijas] pulkveži Ceplīši. Tā ka mūsu dzimtai tas trāpījis ļoti smagi. Lai gan – kurai latviešu dzimtai tas nav trāpījis?…

Reklāma
Reklāma

Kad pirmoreiz pati uzzināji par šiem notikumiem?

Paps par to sāka man stāstīt tikai tad, kad man bija sešpadsmit gadu. Biju oktobrēnos, pionieros, komjauniešos un itin neko nezināju par dzimtas vēsturi. Mēs skolā pa kluso svinējām 18. novembri – pēc mūsu izpratnes nez kāpēc kā [Kārļa] Ulmaņa dzimšanas dienu, turklāt tajā datumā dzimšanas diena bija mūsu klasesbiedram. Viss notika slepeni, un neviens mūs nepieķēra… Tolaik arī pa kluso klausījāmies “Čikāgas piecīšus”, arī “Trīs no Pārdaugavas”, jo bijām dabūjuši magnetofona lentes. Patiesībā bijām ļoti patriotiski, tikai bez īstas sajēgas, par ko.

Vēsture tik ļoti sasaucas ar to, kas pašreiz notiek Ukrainā…

Tas ir prātam neaptverami! Un, protams, ka nāk prātā dažādas atmiņas. Atceros mammas stāstīto, kā kara laikā tika bombardēta Jelgava (viņa toreiz tur dzīvoja) – viņa pieceļas no rīta un skatās, ka ielas otrā pusē māju vairs nav… Un tās bēgļu gaitas – ak, kungs! Tie stāsti, kā viņi bēga uz Ventspili un dzīvoja deviņi cilvēki vienā mazā istabiņā… Un arī tur viņa spēlēja teātri – bēgļu gaitās Ventspilī. Mana mamma beidza slavenos Zeltmata kursus, pēc tiem viņa spēlēja Kristīni Blaumaņa “Ugunī”. Šī teātra spēlēšana manai mammītei bija ļoti svarīga, ārkārtīgi patika, un tas viņai ļoti palīdzēja.

Tā nu visas šīs lietas, kuras mēs it kā zinājām, bet kuras bija palikušas zemdegās – tagad nāk augšā.

Vai pati esi iesaistījusies, lai palīdzētu Ukrainai?

Jā, jau vairākas reizes esam vākuši drēbes, esmu ziedojusi arī naudu, cik nu tas iespējams. Patiesībā katru gadu vairākus apģērba gabalus esmu nesusi uz Sarkano Krustu – patiešām labas drēbes, kas man vairs neder. Tikai reizēm par to pasūkstos – tad, kad paskatos jaunības bildes. (Smejas.) Tāpēc man ziedošana nav nekas jauns: kur labdarībai vajadzīgs, kur bērniem, invalīdiem. Tāpēc to turpinu darīt, tikai šoreiz ir cits mērķis. Un tā ļoti daudzi dara.

Brīžos, kad uzvirmo atmiņas, varbūt esi domājusi par memuāru rakstīšanu?

Tas man ir par smagu. Patiesībā mans brālis Gunārs noteikti atceras un zina daudz vairāk stāstu, un tagad mans dēls Jēkabs ir sācis no viņa vākt informāciju, jo viņu šīs lietas ļoti interesē. Man ir saglabājušās tēva vēstules no Sibīrijas – vesela kastīte, kurām joprojām nevaru pieķerties. Atceros, ka tēvs man rādīja zīmējumu, kurā attēlota tundra, lai gan zinu, ka tēvs nebija nekāds zīmētājs. (Klusē.) Joprojām neesmu izpildījusi tēva vēlēšanos – aizbraukt uz Noriļsku, kur viņš bija izsūtīto nometnē un kur viņi cēla dzelzceļu. Taču kāda sieviete, kas tur dzīvo un ar kuru sazinājos, teica – tas ir neiespējami, jo ir vajadzīgas īpašas atļaujas, un šai vietai vispār netiek klāt. Tur varot aizlidot tikai ar lidmašīnu, kas reisā dodas laikam reizi mēnesī, un par tālāko transportu vispār nav skaidrs, turklāt tā vieta esot pilnībā zudusi – kūstošo ledāju dēļ.

Atgriežoties pie tavas jubilejas, kas būs jau pavisam drīz…

Zini, man nav sajūtas, ka man ir jubileja un ka tā būtu jāsvin. Tajā dienā man jābūt teātrī, jo šogad atkal spēlējam “Skroderdienas”, tā vienmēr ir bijis, ka viss kolektīvs nāk un svin. Katrā ziņā šobrīd ir ļoti grūti par to runāt, atcerēties lomas…

Un tomēr “Skroderdienas Silmačos” tev ir īpaša izrāde: tu esi bijusi Ieviņa, pēc tam – Pindacīša un Bebu māte.

Un tagad mēs, vecā paaudze, esam koros – “Vanagu” un “Dzelzkāju” līgotājos. Tā ir bijis vienmēr, arī tad, kad Elza [Radziņa] un Velta [Līne] beidza spēlēt – pēc tam visi gāja koros. (Domā.) Un esmu ļoti priecīga par to pārmantojamību. Beidzamais iestudējums, kuru pirms desmit gadiem veidoja režisore Indra Roga, bija mazliet citādāks, un sākumā katras mājas saimē uz skatuvi gāja tikai pa desmit cilvēkiem. Taču, kad šajā skatā ielika atpakaļ visu kolektīvu, tas bija kaut kas pilnīgi cits! Un skatītājiem arī cita attieksme, jo – ko tad gaida? Protams, visi gaida līgošanas skatu!

Kura no šīm trim lomām tev ir mīļāka – ja vispār tā par lomām var teikt?

“Kad es dabūju Ieviņas lomu, biju tik ārkārtīgi priecīga, un ar tādu prieku viņu arī spēlēju! Es pati biju Ieviņa!” par vienu no savām mīļākajām lomām un lielisko saspēli ar kolēģiem Uldi Norenbergu (Kārlēns) un Voldemāru Šoriņu (Rūdis) saka aktrise.
Foto: Latvijas Nacionālā teātra arhīvs

Dažkārt aktieriem prasa – nu, kādu lomu tu gribētu spēlēt? Tad, kad studēju, arī pirms tam man bija viena loma, kuru es ārkārtīgi gribēju spēlēt, un tā nebija ne Spīdola, ne Kristīne, ne Džuljeta, bet tā bija Ieviņa! Un, kad es dabūju Ieviņu, jo Jaunušans mani bija ielicis izrādes sastāvā, biju tik ārkārtīgi priecīga, un ar tādu prieku viņu arī spēlēju! Es pati biju Ieviņa! Man bija tāds prieks, es zināju katru frāzi. Piemēram, kur Ieviņa nāk pēc Kārlēna bučas un tās briesmīgās kliegšanas, un viņa ir sapratusi – es tagad esmu pilnīgi citā pakāpē, jo tagad esmu nobučota. (Smejas.) Tagad esmu sieviete! Ir tajā lomā visādas rozīnītes un odziņas, un Jaunušans par mūsu trio – Voldemāru Šoriņu, Uldi Norenbergu un mani – ļoti priecājās.

Ieviņai jau ir vēl tas slavenais skats, kuru es izlūdzos režisoram, – ainā pēc Līgo vakara, kad Kārlēns un Rūdis parādās galīgi paģiraini un saka Aleksim – “gribas kā skāba, kā sālīta”, Aleksis viņiem jautā, kur tad viņi bija palikuši un vai tad bija divi vien, Kārlēns kautrīgi atbild: “Bija jau vēl trešais arī…” Tad režisoram teicu: varbūt es varu vienkārši parādīties durvīs? Vienkārši attaisu durvis un parādos, tikko izlīdusi no siena čupas, nesaprotot vispār neko. Gaidīt gaidīju šīs vietas, bet teātrim par šo skatu nāca draudu vēstules – kā mazā Ieviņa var būt paģiraina?! (Smejas.) Tā ka – jā, Ieviņa man ir ļoti mīļa!

Tā, ienākot teātrī, bija tava pirmā loma?

Trešā. Pirmā bija izrādē “Rudens dārzs”, tas vispār ir brīnums, ka mēs ar Maigu [Siku] tādu lomu dabūjām. Vienīgi man pie Jaunušana bija ļoti grūti spēlēt, jo es viņu kā režisoru par daudz cienīju – man bija tik šausmīga cieņa un tik bail no viņa, ka biju kā sastingusi. Šajā izrādē pirmoreiz spēlēju kopā ar Veltu Līni, kura pēc tam mani paņēma par teātra krustmeitu, jo es “Rudens dārzā” biju viņas krustmeita.

Droši vien tas, ka Velta bija tava teātra krustmāte, ir iespaidojis arī tavu radošo ceļu?

Radošo dzīvi – nē, bet iespaids, protams, no tā palika. Velta nedalījās ar padomiem, viņa ļoti daudzas manas izrādes nav redzējusi; tas nebija tā, ka viņa sēdēja zālē un sekoja man, kā to varbūt darīja citi. Nē! Par tām izrādēm, kuras viņa noskatījās, varbūt pāris vārdus pateica, bet es pat īsti nezinu, vai viņai kā aktrisei īsti kaut ko nozīmēju… Ja es kādam kaut ko esmu nozīmējusi, tie noteikti bija Miks [režisors Mihails Kublinskis. – Red.], Ints Burāns, Antra [Liedskalniņa], kura man ir sekojusi kā aktrisei, un manas ģērbtuves biedrenes Astrīda Kairiša un Māra Zemdega.

Taču sadzīviska saskare ar Veltu gan mums bija izveidojusies: viņa gribēja mani mācīt, kā dzīvot. Velta pēc horoskopa bija Jaunava, un viņa sev apkārt bija savākusi Dvīņus. Viņa bija ļoti valdonīga – gluži kā mans paps, tikai brunčos! Protams, es Veltu bezgala cienīju un klausījos, ko viņa saka, taču Velta ne reizi vien man ir teikusi – tu esi kā ezis! Velta ļoti man mēģināja palīdzēt dzīvē un, reiz runājot, es viņai apliecināju: “Veltiņ, esmu pilnīgi pārliecināta, ka tev ir taisnība!” Kad viņa brīdināja, ka es kļūdīšos, atbildēju – jā, tās būs manas kļūdas, kas man acīmredzot ir jāizdzīvo. Un tā arī bija, lai gan lielākajā daļā padomu, protams, Veltai bija taisnība, ko ar prātu es sapratu, bet tik un tā darīju pa savam.

Ja atgriežamies pie “Skroderdienām” – vai esi sev mēģinājusi izskaidrot, kur slēpjas šīs lugas fenomens?

Bebenes lomu “Skroderdienās Silmačos” teātrī Lāsma Kugrēna spēlēja pirms divdesmit gadiem, bet šogad – Jāņos Druvienā. “Tā man būs tāda kā jubileja, turklāt šoreiz nelikšu ne kripatiņas grima!” Pindacīšas lomā – Zane Burnicka.
Foto: Lauris Vīksne/Latvijas Nacionālā teātra arhīvs

Ilgus gadus šo lugu nebiju lasījusi, bet tagad nācās pārlasīt. Mīļā, es tur atrodu norāžu norādes! It kā sīkumi, taču Blaumanim tās norādes ir tik bagātīgas – uz visādiem krikumiem. Arī tagad, kad man jāspēlē Bebu māte, kas patiesībā kā tēls ir nekāds. Viņa ir kā glodene, kas lodā pa mājām un vāc ziņas; nu, tāds ziņnesis, kā žagata. Viņa mēģina būt pa labam ar visiem. Par Bebu māti domājot, atceros savu Elektras tekstu – it kā manis nav, un tomēr ir daudz košu epizožu: krāsns, veceņu kautiņš, kas izraisās tāpēc, ka es biju “Meņģeļos” un aiznesu ziņu par lakatiņu. Manuprāt, Blaumaņa lugā ir iekodēts kaut kas tāds, ka pat vari tikai norunāt tekstu, un – luga aizies! Tikai jāprot tos teksta “vārtiņus” atvērt, un – skaties! Cilvēkiem šo izrādi vajag, savukārt mēs pēdējā izrādē 22. jūnijā esam nosvinējusi Jāņus – tā, ka pat negribas līgot. Taču man prieks, ka šogad varēšu svinēt uz skatuves, un savus 70 gadus sagaidīšu ar Bebeni; arī savu 50. jubileju sagaidīju ar Bebeni. Sanāk drusku kā jubileja. Bet atšķirība būs ļoti lieta: savos 50 gados šai lomai es ļoti grimējos – biju pelēka, nopīpējusies, taisīju mellu zobu… (Smejas.) Tagad es nevienu kripatiņu grima nelikšu – itin neko! –, jo man ir septiņdesmit! Apsiešu savu lakatu, un uz priekšu! Bet pīpēt es pīpēšu, un papirosu krāsnī bāzīšu, jo – kā nu bez tā!

Druvienas izrādē tu spēlē dēla Jāņa iestudētajā izrādē, savukārt ar Jēkabu atkal augustā satiksies izrādē “Pūt, vējiņi!”. Kā tas ir – strādāt kopā ar dēliem uz skatuves?

Režisora Elmāra Seņkova iestudētajā izrādē “Pūt, vējiņi!” Lāsma Kugrēna uz skatuves saspēlējas ar savu dēlu Jēkabu Reini, kurš iejuties Ulda lomā. “Starp mums ir tāda cīņa kā Lāčplēsim ar Melno bruņinieku! Un tajā brīdī pilnīgi aizmirstu, ka viņš ir mans dēls.”
Publicitātes (Kristapa Kalna) foto

Lieliski! Cik ļoti man patīk kopā ar Jēkabu spēlēt izrādē “Pūt, vējiņi!” un es nemaz nezinu, kā būtu, ja Uldi spēlētu cits aktieris – tad droši vien man būtu loma jāveido citādāk. Jo man kā Zanes mātei Uldis tā nepatīk, es viņu tā neciešu! No pirmā brīža! Jo viņš ir dzērājs, laivinieks, pasaules klimtējs! Un Zane ar viņu ir sarunājusi precēties bez manas atļaujas! Jo man bija jāizvēlas precinieks! Un, protams, ka šajā brīdī es aizmirstu, ka Jēkabs ir mans dēls, jo starp mums ir tāda cīņa – kā Lāčplēsim ar Melno bruņinieku! Jo man nav par ko viņu mīlēt… Tas ir tas analīzes process, un ceru, ka skatītāji zālē to redz un sajūt. Un, kad pēkšņi Uldis manu meitu pamet apkaunojumam – tur taču ir jāsajūk prātā!

Starp citu, Jēkabs nevienam neteica, ka stājas Kultūras akadēmijā uz aktieriem. Ne tāpēc, ka es būtu mēģinājusi viņu atrunāt, bet tādēļ, ka viņam ir sava pasaule un sava domāšana.

Savukārt, tagad mēģinot pie Jāņa “Skroderdienās”, es viņu uztveru tikai kā režisoru; viss pārējais un mātes – dēla attiecības tajā brīdī pabīdās malā. (Domā.) Bet varbūt tas man ir kopš bērnības, jo es spēlēju pie mammas, pie papa, kurš bija ļoti stingrs. Tā ka uz skatuves šīs radu lietas man neko nenozīmē.

Tu taču esi bijusi režisoru lutināta…

“Kad pie Mihaila Kublinska izrādē “Elektra – mana mīla” nospēlēju Elektru, jutu, kā pati mainos – kļuvu drošāka un šerpāka. Miks manī atvēra tādas durtiņas un ejas, par kurām man pašai nebija ne jausmas…”
Foto: Latvijas Nacionālā teātra arhīvs

Man ir bijis tik ārkārtīgi veiksmīgs skatuves mūžs… Tik veiksmīgs! Gandrīz uzreiz jāsāk raudāt, jo es joprojām sēroju pēc Mika [režisors Mihails Kublinskis. – Red.]. Viņš bija tas, kas mani parādīja sev pašai, atvēra visādas durtiņas un ejas manī, par kurām man nebija ne jausmas. Kad nospēlēju pie viņa Elektru izrādē “Elektra – mana mīla”, es arī pati mainījos – kļuvu šerpāka. Iespējams, manā raksturā parādījās kaut kas no papa, kuru es ļoti mīlēju, respektēju un pat drusku baidījos. Savukārt ar mammīti dalījos it visā, un viņa bija cilvēks, kurš nekad ne par vienu nepateica nevienu sliktu vārdu. Un caur Mika izrādēm, kurās nospēlēju Hedu Gableri, Elizabeti un 32 gados – arī Džuljetu, lai gan ļoti negribēju šo lomu spēlēt, – es noteikti mainījos.

Šis laiks ir ļoti sarežģīts un trauksmains. Un tomēr – kas tev šobrīd sagādā vislielāko prieku un gandarījumu?

Tas, ka jauniešos ir radies patriotisms, kuru nevarēja panākt ne ar kādiem stāstiem, ne ar kādām filmām. Šobrīd tas ir, un domāju, ka patriotisms dzimst no jauna. Un, ja kaut kas notiktu – Dievs, stāvi klāt, lai nekas nenotiktu! –, domāju, ka visi mūsu jaunie puiši ietu – tāpat kā agrāk gāja streļķos. Tas šobrīd ir lielais ieguvums, ka jaunieši ir gatavi stāvēt par savu dzimteni – gluži tāpat kā mēs to redzam “Dvēseļu putenī”, “Sarkanajā mežā” vai “Nameja gredzenā”. Un vēl: tas ir brīnums, par kuru nebeidzu brīnīties, – ka mēs, skaitliski mazā tauta, šis mazais cilvēku kopums, esam saglabājušies ar savu valodu, ar savu kultūru. Tas ir brīnums! It kā mēs tiešām būtu Dieva azotē: kaut kas mūs sargā. Varbūt esam kaut kādā aizsardzības kupolā? Jo kā var būt, ka no visas lielās baltu civilizācijas tikai lietuvieši un mēs tomēr esam saglabājušies? Un tad man ļoti, ļoti gribētos visiem mākslas cilvēkiem novēlēt: protams, māksla ir multinacionāla, bet tomēr saglabāt mūsu nacionālo! Pat padomju laikā, kad nedrīkstēja, mēs to saglabājām. Mēs esam zvēra darbu izdarījuši – esam saglabājuši!

Vizītkarte

Lāsma Kugrēna

• Dzimusi 1952. gada 17. jūnijā Bauskā.

• 1975. gadā beigusi Latvijas Valsts konservatorijas t. s. Drāmas teātra aktieru kursu pie Alfrēda Jaunušana un sākusi strādāt Drāmas (tagad – Nacionālajā) teātrī.

• Nozīmīgākās lomas teātrī: “Skroderdienas Silmačos” (1975) – Ieviņa; “Elektra – mana mīla” (1977) – Elektra; “Naktssargs un veļas mazgātāja” (1979) – Barbara; “Lauva ziemā” (1979) – Alē; “Romeo un Džuljeta” (1984) – Džuljeta; “Olivers” (1985) – Inese; “Vivat! Vivat, Regina!” (2002) – Marija, Skotijas karaliene; “Mērnieku laiki” (2007) – Oļiņiete; “Pūt, vējiņi!” (2018) – Māte; “Cīrulīši” (2018) – Zelma.

• Četras reizes saņēmusi Elzas Radziņas ceļojošo balvu (kulonu) par labāko sieviešu lomas atveidojumu.

• Nozīmīgākās lomas kino: Irita (“Atspulgs ūdenī”), Nora (“Ģimenes albums”), Vita (“Vīrietis labākajos gados”), Šarlote Amālija (“Laikmetu griežos”), Ārija (“Lietus blūzs”).

SAISTĪTIE RAKSTI