“Man ir utopisks sapnis, ka reiz varētu nekarot – kā Džona Lenona “Imagine”…” Saruna ar komponisti Gundegu Šmiti 4
Aija Kaukule, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Grieķijā mītošā latviešu komponiste Gundega Šmite saikni ar Latviju uztur dzīvu gan ikdienā, gan mūzikā – starptautiski atzītā komponiste ir pasniedzēja Latvijas Mūzikas akadēmijā, viņa vadījusi Komponistu savienību, bijusi arī Jaunā mūzikas festivāla “Arēna” mākslinieciskā vadītāja, Gundegas Šmites mūzika skan koncertos gan Latvijā, gan ārzemēs, tā novērtēta ar Latvijas Lielo mūzikas balvu, pati komponiste atzīst – viņas daiļradē saplūst gan pasaules elpa, gan latviskais.
Tomēr pēdējos gados komponisti arvien vairāk interesē latviešu tautasdziesmu arhetipiskais mantojums – tikko izdevniecība “Skani” albumā izdevusi Gundegas Šmites apjomīgo dainu kamermistēriju “Es, karā aiziedams…”, bet 1. maijā, pirmajās Baltijas Mūzikas dienās klavieru kvarteta “Quadra” sniegumā pirmatskaņojumu piedzīvoja viņas jaundarbs, kam iedvesma gūta latviešu tautasdziesmu melodijās.
“Es, karā aiziedams” pirmatskaņojumu piedzīvoja jau 2019. gadā Rēzeknē, to ansamblis “Arcandela” iemūžināja arī īpašā video koncertierakstā, tā saņēmusi nomināciju balvai “Kilograms kultūras” kā “Gada pārsteigums”, kā arī “Lielajam Kristapam” par labāko režisora debiju, bet šogad – arī “Zelta mikrofonam”. Jāvaicā, kādēļ klausāmā albumā tā iznāk tagad?
G. Šmite: Pats skaņdarbs uzrakstīts vēl senāk, 2016. gadā, pēc Aigas Bokanovas, ansambļa “Arcandela” dvēseles un dziedātājas, aicinājuma. Dainu kamermistērijas apjomīgo, 40 minūšu ilgo desmit dziesmu opusu, mūziķi apguva pamazām un pamatīgi divu gadu laikā.
Ansamblis “Arcandela” ir mūziķu vienība, kurā kopā darbojas gan etnomūziķi, gan akadēmiskie mūziķi. Savās koncertprogrammās viņi apdarina tautas mūziku izsmalcinātā veidā, bagātināta ar klasiskās mūzikas elementiem. Es biju pirmā komponiste, kuru ansamblis aicināja uz sadarbību.
Mani pirmie radošie impulsi bija radīt ko tādu, kur organiskā veselumā apvienojas tautiskās un klasiskās mūzikas elementi, ņemot vērā “Arcandelas” mūziķu bagātīgo pieredzi. Līdz Dainu kamermistērijas sacerēšanai nebiju bieži smēlusies iedvesmu tautas mūzikā, taču tagad diezgan bieži atgriežos pie tautas melodiju un dainu materiāla, lai to savienotu ar savu, vairāk avangardisku kompozīcijas domāšanu, piešķirot jaunus vaibstus tautiskajam elementam.
Pašreizējais audioieraksts ir Rīgas Reformātu baznīcas studijā notikušā, režisora Aleksandra Okonova veidotā videoieraksta skaņu celiņš. Drīzumā arī pati videofilma būs pieejama skatītājiem pilnā formātā, bet šobrīd tā aizceļojusi uz WOMEX, pasaules mūzikas gadatirgus atlases konkursu.
Dainu kamermistērijas fokusā ir karš, bet, šķiet, jums tā bijusi platforma pacifistiskam vēstījumam, norādot uz kara bezjēdzību, necilvēcību.
Kopš cilvēks sācis dzīvot uz šīs planētas, vienmēr ir notikusi naidīga rīvēšanās, cīņa par varas pozīcijām. Sākumā cilšu, tad – valstu līmenī. Visas robežas bijušas gadu tūkstošiem asinīm slacītas. Manī dziļas pēdas atstājusi, piemēram, Ēriha Marijas Remarka “Rietumu frontē bez pārmaiņām” – jauni puiši iet karā kādas lielākas idejas vārdā, bet… kādā brīdī viņi pārtop “lielgabaļu gaļā”. 20. gadsimta vēsture ar tās upuru pilnajiem kariem ir šausminoša, bet arī šodien, kamēr mēs mierīgi runājam, cīņas par teritorijām un varas apliecināšana pasaulē turpinās.
Jā, arī mūsu valsts ir radusies, pateicoties drosmīgu karavīru pašaizliedzībai, un mans darbs nekādā ziņā nenoniecina šo cilvēku varonību un dzīvības upuri – tas likts mūsu valsts pamatos. Varbūt tāpēc izdomāju īpatnēju žanru – kamermistērija –, jo darbs nedod skaidru atbildi, vai šie upuri ir tā vērti vai nav. Un kur ir šī trauslā robeža, kur jūtīgais, izmisušais cilvēks pārtop jau robotizētā mehānismā, kas vienkārši seko pavēlēm kādas lielākas idejas vārdā?
Man ir utopisks sapnis, ka reiz varētu nekarot – kā Džona Lenona “Imagine”… Karš ir milzīga mašinērija, kas samaļ trauslās personiskās dzīves. Dainu kamermistērijā vēlējos parādīt šo trauslo, emocionālo pasauli – lai cilvēki vienkārši pasapņotu, justu un domātu līdzi senajiem dainu tekstiem gan par to, ko pārdzīvojuši latvieši, gan paraudzītos plašāk, domājot par jebkuru cilvēku jebkurā pasaules malā, kas ir cietis un cieš no karadarbības.
Albums noklausāms digitāli, straumēšanas vietnēs par velti – tā ir priekšrocība, audzējot auditoriju, vai tomēr zināma vērtības nonivelēšana?
Es labi apzinos, ka manu mūziku neklausīsies miljoniem cilvēku, drīzāk neliels klausītāju loks, tāpēc es to nesaistu ar komerciāla labuma gūšanu. Ir jauka apziņa, ka šī mūzika parādās tik daudzās platformās, un tiem, kas to gribēs sasniegt, ir iespēja to viegli izdarīt. No otras puses, es pati jūtos vairāk kā 20., nevis 21. gadsimta cilvēks, man ir svarīga taustāmības sajūta un matērijas klātesamība, skaisti noformēts albuma buklets…
Kur latviešu dainu mistērija slēpjas jums pašai? Varbūt tā top aktuāla tieši attālinājumā, dzīvojot Grieķijā?
Nu jau tā ir apzināta nepieciešamība. Agrāk mūzikā meklēju kaut ko eksotiskāku, neparastāku, bet pēdējos desmit gadus, kopš mana pamata dzīvesvieta ir Grieķija, ir pieaugusi vēlme pievērsties vokālās mūzikas rakstīšanai ar tekstiem latviešu valodā, atgriezties pie dainām, tautasdziesmām. Varbūt tas saistās arī ar manu “pusmūža” vecumu, kad rodas vēlme skatīties atpakaļ.
Arī rīt gaidāmais pirmatskaņojums “Sešas fantāzijas par latviešu tautasdziesmu tēmu” ir balstīts dainās.
Tas ir veltīts tautas mūzikas materiālam instrumentālās mūzikas formā. Vienā brīdī sāku daudz domāt par maniem pirmajiem muzikālajiem piedzīvojumiem agrā bērnībā, kad vecmāmiņa man dziedāja visdažādākās latviešu tautasdziesmas. Pagājušajā gadā viņa aizgāja mūžībā, un es daudz domāju par manu augšanu viņas paspārnē un par viņas dziedātajām tautasdziesmām – par to, kā es šos tekstus izprotu no šodienas skatpunkta.
Tagad mana muzikālā bagāža ir nesalīdzināmi plašāka nekā toreiz – manī ir uzslāņojušās daudz pieredzes – gan radot, gan iepazīstot tik dažādu mūziku. Protams, klāt nākusi arī dzīves pieredze. Vienā brīdī sajutu spēcīgu impulsu atgriezties pie manām pirmatnējām muzikālajām pieredzēm un tās interpretēt it kā no jauna. No šīsdienas skatpunkta. Skaņdarbs ir veltīts manas vecmāmiņas piemiņai un, protams, arī izcilajiem “Quadra” mūziķiem. Esmu sajūsmā, ka šobrīd varu satikt mūziķus nevirtuālā, “dzīvā” mēģinājumā – kaut kas kovidlaikos tik ilgi nepiedzīvots un īpašs.
Tātad šoreiz fokusā ir melodijas, ne teksti.
Jā, bet arī tematika, ko ielieku mūzikas kodos, kas atspoguļo tekstu. Viena no fantāzijām ir par dziesmu “Liku bēdu zem akmeņa / pāri gāju dziedādama”. Klavieru faktūrā ir iekodēts akmens, ko pārējie instrumenti cenšas pārkāpt, bet tomēr visu laiku notiek klupšana… Kaut kādā ziņā mani muzikālie simboli ironizē par šo tekstu – no psihoanalīzes viedokļa bēdas likšana zem akmeņa ir diezgan absurda, jo ar tām bēdām parasti nesanāk tikt tik viegli galā. Vari izlikties, ka to nav, bet kaut kādā brīdī tu pret to bēdu tomēr klupsi.
Kāds dainās meklē dzīvesziņu, cits – etnogrāfisku pārnesumu. Kāda šoreiz ir jūsu pieeja?
Es atļāvos absolūti brīvi un personiski interpretēt šo tautas mūziku. Instrumentālā mūzika pati par sevi ir brīvāka. Man liekas, gan tautas mūzika, gan dainas vienmēr var atdzīvoties jaunā kontekstā, jaunā vidē un jaunā laikmetā. Mākslinieka, mūziķa, komponista spēcīgi izjusts tautas materiāla redzējums var padarīt skaņdarbu interesantu, piešķirt tam jaunu šķautni. Dainu teksti un tautas melodijas ir sava veida arhetips, mūsu kultūras kodols un identitātes nesējs, kurš vienmēr paliks dzīvs un aktuāls, kamēr latviešu valoda un mūsu tauta eksistēs. Ceru, ka ļoti ilgi…
Runājot par karošanu, iedomājos, ka arī jūsu dzīvesvieta, Grieķija, nereti ir karstais punkts ziņu lentēs gan bēgļu krīzes, gan pašu karstasinīgo grieķu dēļ. Kādu iespaidu šī vide atstāj uz jums?
Es dzīvoju Salonikos, Grieķijas otrā lielākajā pilsētā, bēgļu te ir mazāk, turklāt bēgļi vairāk uzturas norobežotās teritorijās. Bet, par grieķu temperamentu runājot, tas gan man kaut kādā ziņā bija tāds kultūras šoks. Grieķi neļauj darīt sev pāri un ļoti asi protestē par kaut nedaudz nepopulāru valdības lēmumu.
Ja 50 cilvēki vienojas rīkot mītiņu, viņu dēļ var bloķēt pat galveno pilsētas ielu. Man tas šķiet ļoti eksotiski, jo mēs, latvieši, esam ļoti pieticīgi, mums mugura dabiski liecas, jā, protams, kaut kādā brīdī tā arī neiztur. Domāju, grieķi kopumā dara pareizi, tāpēc viņu valdība, lai arī tagad centrāli konservatīva partija, ļoti rēķinās ar tautas labklājību. Bēdu un cilvēku “zem akmens” Grieķijā nav viegli palikt.
Arī jūsu dzīvesbiedrs (komponists Dimitris Maronidis) ir viens no šiem temperamentīgajiem grieķiem…
Viņš, protams, ir ļoti inteliģents cilvēks un māk savu temperamentu arī savaldīt, tomēr jāatzīst, ka par daudzām norisēm viņam ir asāks, radikālāks viedoklis nekā maniem latviešu draugiem un man pašai. Mēs, latvieši, cenšamies “pa labam”, lai neviens neapvainojas. Viņš spēj pateikt, ka mākslas darbs viņam nepatīk, un nemeklē diplomātisku izteiksmi, lai nogludinātu viedokli. Reizēm pat nedodu viņam vērtēt savus skaņdarbus.
Kad darbs ir tikko uzrakstīts, tu vēl esi tam ļoti piesaistīts, un tajā brīdī īsti neder, ja kāds paskatās partitūru un tev pasaka – šo gan vajadzētu svītrot ārā, tā daļa neiederas! Kad jau ir noticis pirmatskaņojums, kad emocionāli esmu drusku tālāk no darba, tad ļauju, lai saka, ko domā (smejas).
Kas šobrīd vēl rosās jūsu radošajā laukā?
Man pagājušogad laimējās saņemt Valsts kultūrkapitāla fonda jaunrades stipendiju – nupat ir pabeigts apjomīgs, gandrīz 20 minūšu garš cikls koloratūrsoprānam un pūtēju orķestrim ar latviešu dzejnieku tekstiem – tas veltīts solistei Guntai Gelgotei un orķestrim “Rīga”. Ceru, tas tiks pirmatskaņots orķestra sezonas atklāšanas koncertā rudens sākumā.
Patlaban strādāju arī pie skaņdarba flautai un stīgu orķestrim, kas veltīts izcilajai flautistei, profesorei Ilonai Meijai, kura janvārī svinēja 50 gadu jubileju. Tas būs jau trešo reizi atliktais koncerts, nu pārcelts uz rudeni.
Liels prieks ir arī par sadarbību ar Airu Birziņu un viņas vadīto meiteņu kori “Tiara”, esmu sākusi rakstīt izvērstu ciklu meiteņu korim – tas būs daļa no kora 25. jubilejas koncerta. Kora nosaukums “Tiara” nozīmē vainagu, un arī dziesmu teksti būs vainagu vijumu cikls dažādās valodās, tostarp sengrieķu, katram atspoguļojot savu kultūru. Te sava vieta būs gan grieķu lauru vainagam, gan latviešu līgo vainagam.
