“Mēs mājās tā nerunājam…” Māmiņa paliek “uz pauzes”, ieraugot fragmentu no grāmatas, kas jālasa skolā 0
Fragments no grāmatas, kas iekļauta skolas obligātās literatūras sarakstā, pēdējās dienās izraisījis diskusijas sociālajos tīklos. Sieviete, kura ar to dalījusies, vaicā: “Mēs mājās tā nerunājam. Obligātā literatūra skolā. Kāds var izskaidrot, kas tas ir?”
Publicētajā fragmentā redzams dialogā balstīts teksts sarunvalodas stilā, tajā redzami žargonvārdi, kā arī lamuvārdi. Tieši valodas izvēle kļuvusi par galveno strīdu punktu.
Kā vēlāk noskaidrots, publicētais fragments ir no rakstnieces Rasas Bugavičutes-Pēces darba “Puika, kurš redzēja tumsā”.
Komentāru sadaļā izvērtusies plašāka diskusija. “Mūsmājās tā nerunā, bet dzirdēts ir,” raksta viena no komentētājām.
“Kurā klasē? Tā nevar būt obligātā. Es nenolasu pat to, kuros gados tā varētu runāt. Mūsdienu bērni tā nerunā, tādus krievu vārdus nezina,” vēl kāda spriež.
Tikmēr Ingmāra skaidro: “Es negribu jūs visus satriekt, bet šī pati rupjā autore sarakstīja vārdos dziesmai “Lec, saulīte!”, pie kuras Dziesmu svētkos visi raud. Ja lit.ataino realitāti (un to literatūrai bieži pieprasa!), tad realitātē ir arī šāds noteiktu apstākļu radīts valodas slānis.”
“Grāmata vēsta par redzīgu zēnu, kam vecāki neredz: parādot to, ka nedz neredzīgie ir “svētie invalīdi”, kas dzīvo klosterī, nedz arī zēns uz visu mūžu paliek par savu vecāku uzraugu un paraugzēnu. Ārpasaule, 90.tie, nabadzība, tā visa ir realitāte, kas veido nozīmīgu stāstu,” cita komentētāja papildina.
Cits spriež: ‘Līdzīgs šoks man bija, kad lodēdams nepārslēdzu kanālus un dzirdēju kaut kādu fragmentu no svaiga un tizla latviešu seriāla par policistiem, kur kaut kāds mudaks, kas laikam tur galvenais varonis, izplūda īpaši jēlos tekstos ar krievu matu.”
“Man bērnībā kaimiņos strādnieks/traktorists runājot izmantoja līdzīgu leksiku. Jau tad sapratām, ka mums sīkajiem tas ir smieklīgi, bet mājās tā nedrīkst runāt. Domāju, ka ļoti labi ieskicē konkrēto varoni un viņa kultūras līmeni. Noteikti devītklasniekam šis nav jaunums,” uzsver Jānis.
Kā teikts grāmatas aprakstā, “Puika, kurš redzēja tumsā” ir uz patiesiem notikumiem balstīts stāsts kā gados, tā garā jauniem lasītājiem un viņu vecākiem. Kāds puika, kurš dzimis neredzīgu vecāku ģimenē, ir spiests saskarties ar “citādību” visdažādākajās izpausmēs, galvenokārt tāpēc, ka viņš pasauli, atšķirībā no saviem vecākiem, spēj tvert pilnībā.
Rūpes pašam par sevi un par saviem vecākiem kļūst par puikas pieaugšanas un turpmākās dzīves jēgu, liekot arī lasītājam ieraudzīt neparastajā stāstā pretrunas, kas valda sabiedrībā attieksmē pret vājredzīgajiem.
