Miljoni, kas Stradiņa slimnīcas iepirkumā pastaigājas šurpu turpu 0
Kamēr aizrautīgi tiek lauzti šķēpi starp bijušo zemkopības ministru Armandu Krauzi (ZZS) un ģenerālprokuroru Armīnu Meisteru tā saucamajā kokrūpnieku lietā, klusi un nemanāmi “zem tepiķa” turpina slaucīt Stradiņu slimnīcas A2 korpusa būvniecības skandālu. Ja kokrūpnieku sakarā tiek runāts par 50 miljonu eiro zaudējumiem, kas esot radušies amatpersonu dienesta stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas dēļ, tad Stradiņu slimnīcas zaudējumi dažādu amatpersonu rīcības dēļ diezin vai būs mazāki, bet dīvainības ir pat lielākas. Kā var būt tā, ka iepirkuma konkursa uzvarētāja piedāvājums “aritmētiskas kļūdas” dēļ palielinās un tad atkal samazinās par 19 miljoniem eiro, bet neviens neceļ ne ausu? Kur slēpjas āķis tādai miljonu staigāšanai?
Stradiņa slimnīcas A2 korpuss jau sen vairs nav tikai būvobjekts. Tas ir valsts pārvaldības stresa tests, kurā publiskā vara izskatās nevis pēc saimnieka, bet pēc cilvēka, kurš pie kases pēkšņi atklāj: “Ā, man grozā ielicies vēl kaut kas par nieka deviņpadsmit miljoniem!” Ja tā nav nesaimnieciska rīcība un izšķērdība, par kuru liecina arī nepabeigtās ēkas pamešana likteņa varā uz pāris gadiem, tad kas gan tas ir?
Pilnīgi iespējams, ka formāli ar A2 korpusa būvniecību tagad viss ir sakārtots un VAS “Valsts nekustamie īpašumi” (VNĪ) vēl līdz Jāņiem noslēgs līgumu par būvdarbiem. Tomēr politiski un sabiedriski šis stāsts smird pēc ļoti dārgas nenoteiktības. Valsts vienā kabatā skaita centus un runā par taupību, otrā – valsts projektā miljoni sākumā parādās, tad pazūd, tad tiek pārdēvēti par riskiem, rezervēm, atsevišķiem darbiem un komisijas lēmumiem. Finanšu ministrija norādījusi, ka 2026.–2028. gadā valsts budžeta izdevumus plānots samazināt par 844,1 miljonu eiro, tostarp 2026. gadā par 243,4 miljoniem. Uz šī fona 19 miljoni, kas iepirkuma dokumentos izskatās pēc pingponga bumbiņas, nav grāmatvedības epizode. Tā ir uzticības problēma. Galvenais jautājums nav par to, vai šie 19 miljoni šobrīd ir noņemti no dienaskārtības, būtiskākais ir: vai tie neatgriezīsies būvlaukumā pa sētas durvīm?
Negaidīti pagriezieni seko cits citam
Nedaudz par to, kā situācija ar Stradiņu A2 korpusa būvniecību attīstījās pēc tam, kad to savā pārziņā pārņēma VNĪ. Sākumā, kā jau tas loģiski mēdz būt, tika izsludināts iepirkums. Tajā trīs būvnieku konkurencē ar zemāko cenu –101,56 miljoniem eiro bez PVN, uzvarēja personu apvienība “NSHC Group”. Tad VNĪ šokēja sabiedrību ar paziņojumu, ka piedāvājumā esot aritmētiska kļūda, un cena pēc labojuma izauga līdz 120,37 miljoniem. Tas nav kaut kāds noapaļošanas sīkums, tie ir gandrīz 19 miljoni eiro – summa, par kuru mazākā valstī būvē skolas, remontē slimnīcu nodaļas vai finansē valsts apmaksātus ārstniecības izdevumus. Piedāvājuma cena pieauga par aptuveni piekto daļu un faktiski pietuvojās visai summai, ko slimnīca var atvēlēt projekta pabeigšanai.
Saprotams, ka Iepirkumu uzraudzības birojam (IUB) pret šādu pēkšņu cenas “palēcienu” bija pretenzijas. Sekoja atzinums, ka pasūtītājam nav bijis pamata uzskatīt šo sadārdzinājumu par aritmētisku kļūdu. Vienkārši VNĪ iepirkumu komisija pienācīgi neizvērtēja, vai piedāvātā cena ir pamatota un vai līgums būs reāli izpildāms par šo cenu. IUB secinājums ir skarbs: šāda rīcība var nonākt pretrunā publisko līdzekļu efektīvas izmantošanas mērķim un pasūtītāja risku mazināšanai.
Tad sekoja nākamais negaidītais pagrieziens: pēc atkārtotas izvērtēšanas VNĪ atkal apstiprina “NSHC Group” par saimnieciski izdevīgākā piedāvājuma iesniedzēju! Tagad publiskajā skaidrojumā vairs nefigurē 120 miljoni kā līguma summa, bet 96,8 miljoni par pamata darbiem un 4,76 miljoni par “atsevišķajiem darbiem”, kas saistīti ar jau iepriekš iegādātiem materiāliem un iekārtām.
Sabiedrība vēlas zināt, kā veidojas visas šīs būvniecības izmaksas, kur desmitiem miljonu ripo kā pa reni. Kā sociālajos tīklos vaicā Aigars Kauliņš: “Kādas izmaksas veido jauno iepirkuma cenu? Kas tajā ir paredzēts? Kādus pasākumus veica VNĪ, lai izvērtētu līguma cenas pamatotību? Vai tika vērtēta tikai kopējā piedāvātā līguma cena vai analizētas arī materiālu izmaksas? Kādus riskus uzņemas jaunais būvnieks, pārņemot nepabeigtu būvi par iepriekš izdarītiem darbiem?”
Daudzmiljonu eiro vērtais un sabiedrībai tik vajadzīgais objekts pāris gadus bija pakļauts visiem vējiem un citām dabas stihijām, jo “papīru kārtošana” kā Veselības ministrijai, tā Stradiņu atbildīgajām personām šķita svarīgāka, par A2 korpusa savlaicīgu pabeigšanu. Tāpēc ir ļoti lielas cerības, ka vismaz šos dažus mēnešus pirms vēlēšanām bezatbildīgā naudas šķērdēšanas sērga, kā arī nesaimnieciskums beigsies un premjers Kulbergs pret šo Latvijas nelaimi iestāsies tikpat strikti, kā deputāts Kulbergs apkaroja naudas notriekšanu valsts un pašvaldības kapitālsabiedrībā “Rīgas Siltums”.
Riski ir acīmredzami
A2 korpuss nav tukšs būvlaukums zaļā pļavā. Tas ir nepabeigts, strīdu un defektu apēsts projekts. A2 būvniecība sākās 2020. gadā, līgums ar “Velvi” tika lauzts 2024. gadā, runājot par termiņu kavējumiem, izmaksu kāpumu un pelējuma risku. Līdz tam būvniecībai jau bija iztērēti vairāk nekā 47 miljoni, projektēšanai vairāk nekā 3 miljoni, par vēl 11 miljoniem notiek tiesvedība, bet pēc būvdarbu pārtraukšanas neatliekamajiem darbiem izlietoti vēl vairāk nekā 7 miljoni. Varam secināt, ka “NSHC Group” ir saņēmusi visai problemātisku “mantojumu”.
Riski ir acīmredzami. Iepirkumā paredzētie “atsevišķie darbi” tikšot veikti un arī apmaksāti tad, ja iepriekš iegādātie materiāli un iekārtas faktiski nebūs izmantojami. No kurienes tādā gadījumā tik precīzs cipars – 4,76 miljoni atsevišķiem darbiem? Vai nenotiks tā, ka miljoni sāks ripot kā daudzi pamatoti un komisijas akceptēti lēmumi, lai veiktu darbus, kurus apakšuzņēmēji būtībā jau paveikuši iepriekšējās būvniecības periodā?
Tāpat nav līdz galam skaidrs, cik daudz no iepriekšējā “mantojuma” patiešām tiks lietots. Publiski zināms, ka iepriekšējā būvniecības laikā slimnīca jaunajam korpusam iegādājās tehniku un aprīkojumu aptuveni 18 miljonu eiro vērtībā. Lielākā daļa aparatūras nodota lietošanai esošajās slimnīcas telpās, bet aptuveni 4 miljonu vērts aprīkojums joprojām gaida savu laiku noliktavās. Slimnīcas valdes loceklis Ģirts Ansons minējis pneimopastu, medicīniskās mēbeles un operāciju galdus, norādot, ka tie glabājas apsildāmās noliktavās un tiem neesot objektīva novecošanās riska.
Labi. Bet tad sabiedrībai vajag nevis mierinošu frāzi, bet inventarizācijas tabulu: kas ir nopirkts, kas tiks iestrādāts, kas jau izmantots citur, kas norakstīts, kurš par to atbild un kas notiks, ja “pēkšņi” izrādīsies – neder.
Arī pelējuma sāga nekur nav pazudusi. VNĪ sola detalizētu pelējuma monitoringa un likvidācijas programmu, balstoties uz tehniskajām ekspertīzēm un sanācijas programmu.
Tikai jāatgādina, ka pelējumu objektā 2023. gada decembrī un 2024. gada janvārī pārbaudīja BIOR laboratorija, 2024. gada februārī to veica Tartu Universitātes mikoloģes Jane Oja, ekspertu piesaisti Stradiņa A korpusa defektu konstatācijai, tostarp arī pelējuma apzināšanai, 2024. gada maijā pieprasīja Ekonomisko lietu tiesa, bet tā paša gada novembrī Vācijas kompānijas “Alfons Preisinger Sachverständigenbüro” eksperti secināja: ēka nav pietiekami apsildīta un ventilēta, un pelējuma rašanās izšķirošais faktors ir tieši mitrums. Ja steidzami netiks veikta sanācija, pelējums turpinās attīstīties. Būvkompānija “Velve” ar veselības ministra Hosama Abu Meri svētību tajā laikā no objekta jau bija padzīta.
Arī Ģirts Ansons LTV raidījumam “De facto” sacīja, ka objekts tiek uzturēts sauss, mikroklimats tiek fiksēts, bet pelējums objektā ir un jaunajam būvniekam būs jāizstrādā tā novēršanas plāns un jāsniedz garantija. Par sanācijas plānu runājot, ir ne vien vēl “Velves” 2023.gada pelējuma novēršanas plāns, bet arī VNĪ un Veselības ministrijas paziņojumi par “izstrādātu sanācijas programmu” uz kuras pamata tad tikšot izstrādāta detalizēta pelējuma likvidācijas un monitoringa programma. Jādomā, visas šīs ekspertīzes un plānu izstrādāšana nenotika par pliku “paldies”, kāds par to maksāja. Kas un cik?
Pārāk daudz “vēlāk”
Šajā stāstā pārāk daudz kas balstās uz “vēlāk izvērtēsim”. Vēlāk komisija lems, vai materiāli der. Vēlāk būvnieks pārbaudīs. Vēlāk redzēs, cik daudz jādemontē. Vēlāk noskaidrosies, cik maksā pelējuma novēršana. Bet “vēlāk” publiskajos projektos parasti nozīmē vienu: vēlāk rēķinu samaksās nodokļu maksātājs un neviens nevar garantēt, ka negaidot aizgājušie 19 miljoni eiro tikpat negaidot atkal neatnāk atpakaļ.
VNĪ saka, ka piedāvājuma pamatotība esot detalizēti izvērtēta un līgumu iespējams pilnvērtīgi realizēt par piedāvāto cenu. Ļoti labi. Tad šo pārliecību vajag pārvērst maksimāli atklātā kontrolē: skaidrā līgumā, stingrā izmaiņu režīmā, publiskā atskaitē par katru būtisku sadārdzinājumu un nulles tolerancē pret “tehniski sarežģītu situāciju”, kas pēkšņi kļūst par jaunu miljonu prasību. Valsts taupības režīms nav tikai par komandējumu apgriešanu un amata vietu optimizāciju. Tas ir arī par spēju pateikt: publiskajā būvniecībā miljoni nepeld kā migla virs Daugavas. Ja 19 miljoni vienā brīdī tiek pielikti un pēc tam noņemti, sabiedrībai ir tiesības prasīt nevis preses relīzi, bet ķirurģisku skaidrību.
Stradiņu A2 korpuss ir vajadzīgs. Par to nav šaubu. Tur paredzēts Neatliekamās medicīnas centrs, operāciju zāles, intensīvā terapija, dzemdību bloks un citas kritiskas funkcijas. Tieši tāpēc šim projektam nevar piemērot atlaides. Jo svarīgāks projekts, jo stingrāka kontrole. Nevis otrādi.
