“Ja cilvēks prot pasmieties pats par sevi, tad ar viņu viss ir kārtībā!” Saruna ar grupas “Ducele” dibinātāju Arni Veisbārdi 8
Vita Krauja, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Smalko biznesmeņa žaketi nomainījis pret košu, papildinājis to ar rūtainām biksēm un šiku cilindru, uzaudzējis garu bārdu, kas nu gan tapusi īsāka, Arnis Veisbārdis izveidojis grupu “Ducele”, kura laidusi klajā jau trīs mūzikas albumus – “Tā viš i”, “Tā viš i 2” un “Trīs no Pārdaugavas. Dziesmas”. Arnis Veisbārdis teic, ka ir doma par nākamo, lai viss “vienos vāciņos”.
Šajā vasarā līdztekus jau ierastiem koncertu formātiem “Ducele” uzaicināta spēlēt arī kapu svētkos. Vai nav tā kā neierasti šīs grupas jestrajai mūzikai?
Tā būšot pirmā šāda pieredze, atzīst Arnis, bet kāpēc gan lai šajās reizēs neskanētu uzmundrinoša mūzika, jo kapu svētkos, atceroties un ar labu vārdu pieminot tuviniekus, cilvēki taču patiesībā svin dzīvi, to, ka mēs esam šeit.
Ilmārs Dzenis izteicies, ka būvinženieri, kas pēc profesijas bija arī Dzenis, esot garlaicīgi tipi, tāpēc pievērsies mūzikai, lai dzīvi padarītu krāsaināku. Jūs, Arni, arī esat bijis gan mūzikas menedžeris, gan mārketinga direktors…
Bērnībā esmu bijis pat sportists, deviņus gadus trenējies peldēšanā, startējis pat Latvijas izlasē. Bet tad vectēvs uzdāvināja ģitāru. Bija diezgan lieli draudi nonākt dienestā Afganistānā, bet laimīgā kārtā Naurim Puntulim piedzima dvīņi, viņš demobilizējās un karavīru ansamblī “Zvaigznīte” steidzami vajadzēja dziedātāju.
Pēc mana pirmā pusgada padomju armijas rindās iesauca arī Uģi Prauliņu, ar kuru šajā karavīru ansamblī tā arī satikāmies. Radās strēlnieku dziesmu un folkmūzikas programma, kuru sākotnēji plaši izmantojām arī “Duceles” repertuārā.
Arī tagad mums ļoti daudzas dziesmas no tiem laikiem, kad mēs ar “Zvaigznīti” “Liepājas dzintarā” divus gadus pēc kārtas plūcām augstākos laurus.
Pēc “Zvaigznītes” strādāju par signalizācijas meistaru, esmu mācījos Kultūras darbinieku tehnikumā un Mediņos, tad sagatavošanas kursos konservatorijā, spēlēju grupā “Vecās mājas”, līdz nolēmu beigt mūziķa karjeru. Ģitāru un tās apskaņošanas iekārtu uzdāvināju vienam Latvijā vēl joprojām labi pazīstamam mūziķim, teicu, viss, mana mūzikas dzīve galā. Bet tā tomēr nesanāca.
Astoņdesmito gadu beigās gan ar “Lādezeru”, gan “Vecajām mājām”, gan “Odis” bijām iesaistījušies dāņu organizētajā “Baltic Music Network” un kopā ar viņiem muzicējām Zviedrijā, Dānijā, Norvēģijā, Vācijā. Tad kopā ar Viktoru Runtuli un domubiedriem ienāca prātā nodibināt mūzikas klubu “Bimini”. Čaka ielā pie mūsu kino muzikālā centra regulāri stāvēja milzu rinda apkārt visam kvartālam.
Bet nav ko slēpt, divdesmit četras stundas diennaktī nodoties šāda kluba vadīšanai prasīja gan nervus, gan pabojāja veselību.
Un tad AS “Rīgas vīni” un “Rīgas alus” mani uzaicināja par reklāmas un mārketinga direktoru. Jā, bija arī vēl manis izlolotais alternatīvās rokmūzikas klubs “MadMix”. Biznesa jomā esmu stažējies arī Norvēģijā, bijis atbildīgos amatos “Rīgas Centrāltirgū”, Lielupes “Akvaparkā” un pie lidostas “Rīga” attīstības…
Pirms sešiem gadiem dzīve atkal apmeta kūleni, un domāju – ko tālāk darīšu? Te vasarā piezvana Uģis Prauliņš – atbrauc pie manis uz Ērmaņu muižu, uzspēlēsim divatā etnonakts koncertā! Saku, klau, bet neesmu ģitāru rokā turējis vairāk nekā divdesmit gadu… Nu, aizņemies no Aivara Jermičuka… “Veco māju” skaņu operatora, kuram pieder mūzikas preču veikals.
Tā arī izdarīju, aizņēmos ģitāru un no “Zvaigznītē” un “Vecajās mājās” spēlēto dziesmu klāsta uztaisīju savas apdares. Nospēlējām divpadsmit dziesmas, Uģis, protams, mazliet rauca degunu, jo tās bija manas apdares, kas šur tur atkāpās no viņa priekšstatiem par etnogrāfisko mūziku un tās interpretāciju…
Man jau šķiet, ka jauniešiem tāda “tīra” etnogrāfija ir svešāka, tāpēc tai ir jāpievieno mazliet laikmetīgāks skanējums…
Tāpēc arī “Duceles” skanējumā vai tautasdziesmu aranžijās šad un tad parādās roka un dažādu citu žanru elementi, ne velti mūsu žanriskais apzīmējums mazliet ar joku ir ekoloģiskās mūzikas, pop, folk, hipster, svinger, roka grupa.
Bet nopietnais skaidrojums ir tāds, ka 21. gadsimtā daudzi žanri savienojas un pārklājas… Pēc pāris nedēļām piezvanīju Andrim Alviķim, kuram Siguldā ir sava skaņu studija – tagad arī “Ducele” tur mēģina –, savulaik tur savus mūzikas albumus ierakstīja ļoti daudzas grupas, tajā skaitā “Lādezers”, arī “Prāta vētras” pirmie diski tapuši tur.
Vēlējos iespēlēt divas trīs dziesmas studijā vienkārši sev, lai vēlāk atskaņotu mazmazbērniem, kuri būs dzirdējuši tikai baumas par manu muzicēšanu…
Ko tur slēpt, klusībā cerēju, ka Andris kaut kā reaģēs uz manu sniegumu, bet viņš tādā kurzemnieciskā stoiskā vēsā mierā – neko.
Domāju, aizbraukšu mājās, atdošu Aivaram Jermičukam jeb Jermim, kā mēs sakām, ģitāru un miers, bet pēc nedēļas Andris tomēr piezvana: brauc uz studiju, samēģināsim kopā. Samēģinām, ierakstām vienu demo variantu. Kārtējo reizi izejam uzvilkt dūmu, un viņš saka: Arni, tu nekur nesteidzies? Mums ar tevi šovakar koncerts… Bet es kā stāvu…
Tā “Turaidas” muzeja rezervāta korporatīvajā pasākumā notika mūsu pirmais koncerts. Sajutām, ka varam, tautai patika. Visi joki, ko pa vidu sarunājām, arī. Nolēmām ierakstīt mūzikas albumu. Kā skaņu inženieris un producents pievienojās Mārcis Kalniņš, apsēdies pie kloķiem, zināmais “Latvian Blues Band” basģitārists teica, ka arī vēlētos ar mums pamēģināt uzspēlēt…
Tad pieaicinājām Kārli Jirgenu (RUDRA), pirmajā albumā “Tā viš i” viņš iespēlēja flautu, bet Kārlis vairāk, mūsuprāt, ir tāds puķu bērns ar nenoteiktu režīmu un savu skatu uz dzīvi, pavisam savādāku nekā mums, “strukturētiem cilvēkiem”…
Tad pēkšņi zvans no Artura Uškāna, “Laimas muzikantu” līdera un dibinātāja. Vai drīkstot izmantot divas dziesmas no “Veco māju” repertuāra savām apdarēm? Labi, bet atbrauc pie mums uz studiju, mums diviem gabaliem vajag ierakstīt akordeonu, varbūt arī stabules!
Nosēdinājām pie mikrofona, Arturs iespēlēja akordeonu, pie pults sēžot, mēs ar Andri saskatījāmies, viņš iegāja ierakstu telpā un mirklī izteica Arturam piedāvājumu nākt pie mums spēlēt grupā.
Un tā kopā sanāca četri muzikāli spēcīgi un dzīves vētrās rūdīti vīri.
Andris Alviķis spēlē kontrabasu, arī basģitāru, perkusijas un vijoli. Artūrs Uškāns ir multiinstrumentālists, spēlē akordeonu, kokli, stabules, vargānu, dūdas un, kā jau folkmuzikants, vēl dažādus tautas instrumentus. Mārcis Kalniņš ir ļoti augstas klases basģitārists, bet “Ducelē” spēlē bandžo, bazuki, ģitāru.
Es pamatā spēlēju ģitāru un kopā ar Andri esam vadošie vokālisti. Andris dzied apakšējo balsi, es augšējo.
Lai gan publiku joka pēc uzvaicājot, izrādās, visiem šķiet otrādi, jo runājot Andrim ir augstāks tembrs nekā man.
Jūs tā interesanti – apakšējā, augšējā – raksturojat vīru balsis, kur parasti runā par tenoriem, baritoniem vai basbaritoniem kā Operā direktoram Egilam Siliņam.
Mani arī skoloja basbaritonos, sagatavošanas kursos konservatorijā mācījos pie tā paša Gurija Antipova, pie kura Egils Siliņš…
Ko nozīmē “Ducele”?
Andris ir uzaudzis pie Liepājas ezera, viņa vecāmāte nāk no suitu puses. Un manas dzimtas leģenda vēsta, ka arī manas saknes daļēji Kurzemē. Tā radās ideja meklēt nosaukumu, kas nāk no tās puses. Gāju cauri suitu vārdnīcai.
Tā kā sākumā bija doma muzicēt ar Andri divatā, trāpīgs šķita vārds “ducele”, kas nozīmē divriči, pajūgs ar diviem ratiem uz vienas rumbas.
Bet laika gaitā uzzināju, ko nozīmē darbības vārds “ducelēšana”. Kad pirms diviem gadsimteņiem vēl krāsoja karietes, bija krāsu pūšamās pariktes un mācekļi pūta plēšas, lai dabūtu matētu krāsu. Vēl sešdesmitajos auto remonta darbnīcās kungi meistariem mēdza teikt, lūdzu, noducelējiet to auto melnu! Tas nozīmēja nevis spīdīgu, bet matētu krāsu.
Piezemētāku, kā tautasdziesmās, kuras būtībā ir ļoti pašironiskas, bet šo lielisko īpašību latviešu tauta ilgajos pakļautības un pakalpības laikos, īpaši pēdējos divos gadsimtos, pazaudējusi.
Senos laikos cilvēki mācēja par sevi pasmieties, apzinoties, ka šajā dzīvē nekas nav spīdīgs, absolūti melns vai balts. Esmu strādājis ar norvēģiem, ar angļiem, ar daudziem ārzemniekiem dažādos biznesa projektos, un it sevišķi man patīk norvēģu melnais humors.
Ja cilvēks prot pasmieties pats par sevi, tad ar viņu viss ir kārtībā.
Ja tauta māk iesmiet par savām vājībām vai nepilnībām, atzīstot savas kļūdas un darot visu, lai šīs kļūdas izlabotu, tad ar šo tautu arī viss ir kārtībā.
Tā nu “Ducele” ar tautasdziesmu mantojumu, uzkrājot tajos ratos arī jaunas lietas un varbūt pat pieaicinot jaunus mūziķus – kā paši jokojam, bija divi rati, nu ir zirgs un kučieris un šad tad pievienojas arī Katrīna Dimanta un vēl daži citi pieducelētāji –, dudina pa grants, bruģainajiem un smilšainajiem Latvijas lielceļiem.
Kā atrodat dziesmas, kas ir jūsu, kā sataustāt?
Tā sanācis, ka pēdējā laikā Dainu skapī dziesmas “Ducelei” meklēju es. Uztaustu melodiju, ideju struktūru pēc savām sajūtām, kā es saprotu šo tautasdziesmu, un pēc tam dodos pie kolēģiem, viņi sijā cauri, skatoties, kā mums četriem tas varētu skanēt. Un tēmu bezgala daudz!
Bandinieku – karavīru dziesmas, meņģēšanās un precību, gadskārtu dziesmas, kā līgavas tika atrastas un piespēlētas… Viscaur veselīga iesmiešana, pašironija pašiem par sevi. Puišu un meitu attiecības, mūsu tikumi un netikumi…
Katrā tautasdziesmā gadu simteņiem gan ritmiski, gan filozofiski noslīpēts kods, kodolīgi, vienā, divos vārdos pati lietas sāls.
Varbūt “Ducelei” tautasdziesmas neskan tīri etnogrāfiski… Bet vai nu atrodu jau esošu dainu savirknējumu un caur to rodas iedvesma melodijai, dziesmai, vai, diezgan bieži pēdējā laikā, atrodu dainas un savirknēju tā, lai izklausītos pēc iespējas autentiskāk.
Latviju “Ducele” droši vien izducinājusi krustu šķērsu?
Vēl ļoti daudz kur braukt! Esam bijuši arī Vācijā un diezgan bieži viesi Lietuvas pirmajā televīzijā. Ar jaunāko programmu “Monika, Trīs no Pārdaugavas dziesmas, Ducele” mūs vēlas redzēt Kanādas un Amerikas latvieši, ir uzaicinājums arī no Austrālijas un dažām Eiropas latviešu diasporām.
Kā nonācāt pie idejas, ka “Ducele” dziedās trimdas latviešu grupas “Trīs no Pārdaugavas” dziesmas?
Pērnvasar braucot no koncerta Liepājas pusē, radio skanēja “Čikāgas piecīši”. Aizdomājāmies: kālab vienmēr un visur tikai “Čikāgas piecīši”? Liela daļa latviešu sabiedrības tā laika trimdas mūziku joprojām asociē tikai ar “Čikāgas piecīšiem”, jaunākā paaudze putrojas vēl trakāk, turpat pieskaita pat Larisu Mondrusu. Bet bija taču ļoti daudzas grupas – “Prusaki”, “Akacis” un citas.
Kad “Trīs no Pārdaugavas” 1990. gadā viesojās koncerttūrē Latvijā, sapulcināja tikpat daudz cilvēku kā savulaik “Čikāgas piecīši”. Vienīgais no grupas mūsu vidū vēl Vilnis Baumanis. Savulaik “Amerikas balss” no Vašingtonas latviešu raidstacijas viens no galvenajiem moderatoriem, trimdas latviešu darbinieks, vairāku grāmatu un lugu autors.
Šķita ļoti svarīgi atcerēties kā viņu, tā viņsaulē aizgājušos grupas biedrus Mārtiņu un Feliksu.
Piezvanīju Norai Ikstenai, kura, ne mirkli nešauboties, piekrita uzrakstīt grāmatu par un ap Viļņa Baumaņa gaitām. Bija iecerēta koncertizrāde “Monika, Trīs no Pārdaugavas, Ducele” ar Ivara Mailīša dekorācijām un Ilzes Vītoliņas tērpiem, Valsts kultūrkapitāla fonds atbalstīja mūzikas albuma ierakstu, koncertuzveduma finansējumam līdzekļu nepietika, bija citi vērā ņemami atbalstāmi projekti.
Uztaisījām savu koncertprogrammu, lasot starp dziesmām fragmentus no grāmatas ar trimdas mūziķu dzīvesstāstiem. Viena no lustīgākajām dziesmām pašās beigās ir daudzu līdzdziedātā par Moniku, bet sākumā ļoti interesantas par latviešiem.
Starp citu, kas, jūsuprāt, kopš senseniem laikiem ir bijuši latvieši? Neuzminēsit! … Hipiji, jo “gan ar maizi, gan bez maizes kaņepes tie rijuši”. Tā Vilnis Baumanis kodolīgos tekstos balādiski izstāsta latviešu tautas vēsturi.
Daudzas dziesmas ar nostalģisku pieskaņu, bet arī jautras, kur viņi pajoko par sevi, par trimdas latviešiem.
Un, kas interesanti, visu dziesmu teksti skan tik aktuāli šobaltdien Latvijā!
Politika, globalizācija, tās ietekme, politiķu divkosīgie un nepildītie solījumi. Ir tāda dziesmiņa “L.L.A”, kurā stāsts par latviešu protestiem pie ANO sešdesmitajos. Grupa ir no hipiju laikiem, tātad, no vienas puses, liberālais redzējums, no otras puses, konservatīvisms latviešu sabiedrībā, par ko viņi paši iesmej. Pašironiski kā tautasdziesmā. Eleganta melnā humora piešpricīte. Cilvēki koncertos vaicāja, vai tās nav “Čikāgas piecīšu” dziesmas? Kaut zināja vārdus un dziedāja līdzi…
Ir publika, kas arī uz koncertu ierodas, tērpusies krāsainos, ducelīgos ģērbos. No kurienes jums tās cepures un cilindri?
No tā laika, kad ar Uģi Prauliņu “Zvaigznītē” lasījām Grīnu, kad mēģinājām sataustīt streļķu noskaņojumu, izdarības, kad atskanēja starta šāviens latviešu bataljoniem, no tām baltajām rozēm un baltās puķes pogas caurumā, ar kuru gāja karā cerībā, ka vienā mēnesī sakaus vāciešus. Kaut nabagi, cilvēki centās uzpucēties, kad devās uz balli…
“Duceles” cepures un cilindri saistās ar tādu mazliet nostalģisku skatienu uz kādreizējo griščenes (Grīziņkalna) publiku. Es arī bērnībā esmu četrus gadus nodzīvojis blakus Grīziņkalnam, Artilērijas ielā, puspagrabā komunālā dzīvoklī. Un divričos jau arī iederas kučierim līdzīgs tērps.
Varbūt izskatāmies bišķiņ ķēmīgi, bet tas ir labi.
Māksla ne vienmēr ir smagais stāsts. Un arī grūtu stāstu jāmāk pasniegt viegli. Kad ej pie slima bērna, uzlicis sarkanu degunu, kā to dara dakteri klauni, pat mazais ar tevi komunicē vieglāk.
Sākām tomēr ar mazliet minorīgu, kapu svētku noti, sarunas izskaņā mažorīgāk – vai “Ducele” spēlē arī kāzās, kristībās un citos lustīgos godos?
Esam spēlējuši privātos sarīkojumos, kur cilvēki to novērtē un var atļauties. Bet diemžēl joprojām no padomju laikiem velkas tās domāšanas aste, ka māksla pieder tautai un tāpēc tā pienākas tāpat. Kad skaidro, ka jāmaksā par transportu, aparatūru, to vēl tā kā saprot…
Bet kāpēc tu nevarētu uzspēlēt par kādiem divdesmit pieciem eiro? Saku, nu labi, bet vai nomaksāsi man arī nodokļus?
Esmu pašnodarbināta persona, pārskaitīsi nodokli uz kontu? Nu nē… Balles budžetā par šņabi un ēdamo rēķina divus tūkstošus, muzikantiem tāmē paliek divi simti. Bet kas svētkos ir galvenais?
Tagad darbojos Pašnodarbināto mūziķu biedrībā. Esam 130 cilvēki, mūsu vidū Raimonds Pauls, Mārtiņš Brauns, Jānis Lūsēns, Aivars Hermanis, Mārcis Auziņš, Kaspars Zemītis, daudz citu ievērojamu mūziķu. Vairākums piederam privātajam biznesam, bet ir, kas spēlē valsts nodibinājumos. Taču šobrīd pašnodarbināti mūziķi nav konkurētspējīgi, ja vēlas paši organizēt savus koncertus.
Un kāds tam iemesls?
Valsts un pašvaldību subsidētie kultūras nodibinājumi – teātri, koncertzāles, orķestri – koncertus un izrādes rīko uz valsts vai pašvaldību subsīdiju pamata. Tās nav privātas investīcijas. Viņi neriskē ar savu māju, suni, sievu, kaķi, mašīnu, viņi neņem kredītus, lai producētu koncertprogrammas vai izrādes.
Mēs privātajā sektorā to darām, paši investējam naudu, laiku, īrējam aparatūru, telpas, ieguldām savu naudu reklāmas un mārketinga aktivitātēs, maksājam nodokļus.
Valsts un pašvaldību kultūras nodibinājumiem ir savas telpas, valsts apmaksāts nodrošinājums pilnā spektrā. Un galu galā, ja viņi sarēķinātu izdevumus un ieņēmumus, vairumā gadījumu izrādītos, ka pasākumi nerentabli, bez pievienotās vērtības, par māksliniecisko vērtību šoreiz nerunājot. Mēs kaut ko tādu vienkārši nevaram atļauties! Līdz ar to esam daudz nelabvēlīgākā, nekonkurētspējīgā situācijā.
Kopā ar privātā sektora producentu domnīcu gatavojam priekšlikumu paketi kultūras ministram Naurim Puntulim, jo līdzekļu sadalē kultūrā valda liela netaisnība, nekur pasaulē tā nav. Tajā pašā Francijā, piemēram, prioritāte ir privātais sektors.
Metropolitena opera nav valsts subsidēta, to uztur biedrība, tāpat ir ar “La Scalu”, Veronas amfiteātri… Bet, protams, galvenā problēma šādā sistēmā, ka privāti organizēto pasākumu biļetes ir dārgākas par subsidēto pasākumu biļetēm.
Tas neļauj attīstīties privātajai iniciatīvai mūzikas biznesā.
Mūsu priekšlikums – par sabiedrības naudu uzbūvētajās kultūras ēkās ir jābūt izlīdzinātai piekļuvei gan privātajam sektoram, gan publiskajam. Jābūt izlīdzinātiem tarifiem. Ir jābūt paritātei, lai izlīdzinātos konkurētspēja, jo šobrīd valsts un pašvaldības nodibinājumi ir privileģēti.
Un vēl parādījies tāds absurds jēdziens kā “neakadēmiskā” mūzika, un diemžēl ir daļa mūziķu, kas caur šo savu nosacīto “akadēmiskumu” cenšas sevi pasniegt kā superelitāru mūzikas sabiedrības daļu! Bet Mocarts savulaik bija 17. gadsimta popmūziķis…
Protams, nozīme jau nav mūzikas žanram vai stilam…
“Ducelei” bija kāds fans, vīrs gados, tulznainām rokām, riktīgs letiņš, radījis un uzbūvējis divas mazgabarīta lidmašīnas un neskaitāmus aviomodeļus – Āris Kļaviņš. Jau vairāk nekā mēnesi viņsaulē.
Viņš teica: “Klausoties “Duceles” jestro mūziku, sirds līksmo, tai pašā laikā vienmēr kaklā sakāpj tāds prieka asaru kamols.”
Tāpēc jau spēlējam – lai pašiem un citiem vieglāk dzīvot.
