Eksperta padoms. Ar nekontrolētu stādu pavairošanu aizrauties nedrīkst 0
Visos laikos bijusi šķirņu salīdzinātāju, arī audzētāju ieinteresētība jaunu šķirņu iegūšanā, gan introducējot, gan veicot hibridizāciju. Ne vienmēr viņi bijuši pietiekami kritiski jauno šķirņu un hibrīdu novērtēšanā un brāķēšanā. Katru gadu publikācijās, izstādēs parādās liels skaits jaunu šķirņu skaisto augļu fotogrāfiju, aprakstu. Stādu pārdevējiem tiek prasīti šo šķirņu stādi. Piesardzīgāki ir komercdārzu stādītāji, lai gan bieži bez kādas kritikas pērk citās valstīs izaudzētu šķirņu stādus, jo tie lētāki un nereti labāki. Dažiem laimējas, ja augšanas apstākļi, vieta, klimats gadās šķirnes dzimtenei līdzīgs.
Diemžēl iegūt vai izdalīt jaunu šķirni, kas pārspētu jau ilgāku laiku – ne dažus gadus, bet vismaz dažus gadu desmitus – audzētas šķirnes, izdodas ļoti reti. Lielāko daļu no kādreiz ieteiktām šķirnēm vairs var atrast tikai kādā no kolekcionāru vai cita mīļotāja dārzā. Tomēr ir arī šķirnes, kas aizvien vēl ir vēlamas, populāras, lai arī kritizētas, tomēr audzētas.
Aizraujoties ar introdukciju un krustošanu, nedrīkst piemirst par jau dārzos audzētajām šķirnēm. Mēs kritizējam jebkuru dārzā augošu šķirni, bet nerūpējamies par to labāko īpašību saglabāšanu, par labāko variantu ieviešanu. Ideālas šķirnes nav, bet katras šķirnes lielākā stādījumā var atrast kokus, kas ir labāki salīdzinājumā ar citiem. Arī ārzemju pieredze rāda, ka, mērķtiecīgi pieejot rūpnieciska rakstura stādījuma aprobācijai, iespējams izdalīt kokus ar vērtīgākām īpašībām. Varbūt kādam kokam raža neliela un augļi necili, bet tas spēcīgāk aug, tam daudz jauno dzinumu, kurus tā vien gribas sagriezt potzariem. Iespējams, stādu audzētājs iegūs labus stādus, bet dārzā turpretī cerētās peļņas nebūs.
Ar stādāmā materiāla nevērīgu pavairošanu var degradēt jebkuru augstvērtīgu šķirni.
Šķirnes labāko īpašību saglabāšanas – uzturošās selekcijas – nozīmi izprot gan graudaugu, gan kartupeļu selekcionāri un ne tikai vietējo, bet arī introducēto šķirņu sēklaudzētāji, kuri novērojuši, kā var izmainīties šķirņu īpašības, tās nekontrolēti vairākkārt pavairojot.
Kāpēc to nedara augļkopji?
Pierasts uzskatīt, ka, veģetatīvi vairojot, mēs saglabājam vairotā auga īpašības. Bet vai tā vienmēr ir? Augļkopji zina, ka potcelmu forma izmaina uzacotās šķirnes vienu vai vairākas īpašības, tās ražību, augumu, pat vainaga formu, koku ziemcietību un augļu kvalitāti. Ja potcelms ir veģetatīvi vairots, šo īpašību izmaiņas ir pētītas un vairāk vai mazāk prognozējamas. Sēklaudžu potcelmiem turpretī gan mežābeļu, gan ziemcietīgu šķirņu, piemēram, ‘Antonovkas’, sēklaudžiem zināma tikai apputeksnētā šķirne, bet putekšņu devēja šķirne – tēvs – nav zināms, tāpēc šādu potcelmu sēklaudžu variācijas var būt visai lielas. J. Zirnīša pētījumi liecināja, ka 1939./40. gada ziemā izsala ap 50% ‘Antonovkas’ sēklaudžu potcelmi.
Kā plūmju potcelms tik plaši lietotā un par ziemcietīgu atzītā Kaukāza plūme arī zaudējusi gan savu viendabību un, iespējams, arī saderību ar mājas plūmēm, pazeminot to ziemcietību un izraisot pat to bojāeju.
1911. gadā E. Celmiņš Priekuļos ieveda ķiršplūmes varietāti Pr. divaricata, bet no Vācijas regulāri ieveda mazāk ziemcietīgo Pr. myrobalana. Abas sauca par Kaukāza plūmēm, un, abām krustojoties, tagad konstatējami augi ar dzelteniem, sarkaniem, apaļiem vai iegareniem augļiem. Kuri ir tie labākie potcelmiem?
Kā izmainās šķirnes, nekontrolēti veģetatīvi vairojot?
Mūsu priekšteči augļkopji novērojuši, ka daudzas šķirnes, tās vairākkārt pavairojot veģetatīvi, sāk novecot, ar to domājot daudzu šķirnei raksturīgo īpašību zušanu. Tieši tāpēc ieteica neņemt potzarus no neražojošiem kokiem un no kokaudzētavas stādiem, sevišķi atkārtoti, jo novērojuši, ka tas šķirnes novecošanos paātrina. Novērots, ka viena un tā pati šķirne vienādos apstākļos uzrāda īpatņus ar ļoti dažādu ražību un slimībizturību.
Modernās ģenētikas atklājumi apstiprina, ka ne vienmēr veģetatīvā pavairošana saglabā auga īpašības. Izmaiņas, protams, nav vienmēr, bet tās var izraisīt dažādi stresa faktori un ilgstošas modifikācijas process, ko mūsdienās sauc par epiģenētiskām izmaiņām (nemainās paši gēni, bet to regulācija, kas var pārmantoties). Tās saglabājas. Stresu var izraisīt gan pati acošana vai potēšana, gan ārējās vides faktori, droši vien arī pesticīdi. Tātad pat šķirnei raksturīgo gēnu īpatnējo variāciju klātbūtne ne vienmēr liecina, ka pavairojot visas īpašības saglabāsies. Acīmredzot ‘Latvijas Dzeltenās Olplūmes’ pašauglības zudums arī saistīts ar pašneauglīgas mutācijas izveidošanos. Ja šo šķirni vairoja ne ar sakņu atvasēm, bet acojot vai potējot, labus potzarus noteikti vairāk varēja iegūt no neražīgiem kokiem.
Vai no klimata un augsnes ziņā atšķirīgām zemēm introducētajām šķirnēm Latvijas apstākļi arī nebūs stress, kas ar laiku radīs lielākas vai mazākas izmaiņas? Ņemot potzarus pavairošanai no jebkura šo šķirņu koka, arī var sākties šo šķirņu novecošanās. Piemēram, ‘Zarja Alatau’ komercstādījumos jau atrodami koki ar šķirnei neraksturīgiem augļiem, arī ‘Auksim’ ir kloni, kas, audzēti vienos un tajos pašos apstākļos, ļoti atšķiras virskrāsas intensitātes ziņā, turklāt, iespējams, Latvijā vairotais pagaidām ir tas labākais, ja vien to ar nekontrolētu pavairošanu nesabojāsim. Iespējams, variācijas ir arī citām tikai dažus gadu desmitus vairotām un audzētām šķirnēm, tāpēc ciltskoku izdalīšana un sertifikācija būtu vajadzīga jebkurai šķirnei, ko pavairo kokaudzētavas.
Izmaiņas krāsojumā, kas parādās uz kāda zara, varbūt ir spilgtākas, pievilcīgākas, tāpēc daudzās zemēs tās tiek meklētas un izdalītas turpmākai pavairošanai, pieliekot pamatšķirnes nosaukumam klāt Red vai arī vietas nosaukumu, piemēram, ‘Red Aroma’, ‘Red Melba’, ‘Rudens Svītrainā’ sarkanaugļu klons vai ‘Sarkanais Cukuriņš’, ‘Mālābeles’ un ‘Akero’, arī ‘Ničnera Zemeņu’ krāsojumā ir atšķirīgi kloni. Jo vecāka šķirne, jo vairāk variāciju iespējams. Izmaiņas krāsojumā pamanīt viegli, bet ne tik viegli pamanāmas ir izmaiņas ražībā, augļu lielumā, koku ziemcietībā, slimībizturībā vai augumā. Tās parasti izskaidro ar potcelma, augsnes, vainaga veidošanas vai citu faktoru ietekmi.
Mūsdienās, pavairojot kādu šķirni in vitro, t. i, meristēmās, izmaiņas notiek. Ja netiek izvērtēta pavairošanai izmantotās tehnoloģijas nianšu ietekme uz iegūto augu atbilstības saglabāšanu, tālāk tiek pavairota kāda šķirnei neatbilstoša forma, kā tas notika ar plūmju šķirni ‘Lāse’ un skābo ķiršu šķirni ‘Latvijas Zemais’, kad no bagātīgi ražojošas šķirnes vai klona, pavairojot meristēmās, tika iegūtas mazražīgas formas ar šķirnei pilnīgi netipiskiem augiem.
Kā ciltskoku vai dārzu izveide notika 20. gadsimtā
Kā rāda pagājušā gadsimta pieredze, kokaudzētavas vienmēr bija ieinteresētas stādu pārdošanā, ne dārza ziemcietībā un ražībā. Arī pirms simts gadiem augļaugiem dažādās variācijās ne vienmēr šķirnes īpašības mainījās uz labo pusi. Tāpēc aizvien aktuālāka kļuva labāko klonu saglabāšana. Potzarus acošanai ieteica ņemt tikai no ražojošiem kokiem, ne no jauniem vai kokaudzētavas stādiem. 1938. gadā Latvijas Zemkopības ministrija jau bija izstrādājusi un pieņēmusi noteikumus, kā vērtējami reģistrācijai pieteiktie ciltskoki potzaru iegūšanai un arī ar sēklām pavairojamiem potcelmiem. Veco un arī jauno šķirņu kokiem, lai iegūtu sertifikātu, dārzkopības instruktori trīs gadus vērtēja ražību un citas īpašības. Potcelmu audzēšanai pieteikto koku sertifikācijai sēklas vajadzēja sūtīt Pūres dārzkopības izmēģinājumu stacijai to atbilstības pārbaudei. Ciltskoku reģistrācija arī tika uzsākta.
Arī padomju laikā to, ka vecās kultūršķirnes ir dažādu klonu sajaukums, atzina ne tikai dārzkopji praktiķi, bet arī profesors J. Sudrabs un pazīstamais Bulduru dārzkopības tehnikuma pasniedzējs J. Kārkliņš. Viņi rakstīja, ka mazākā neuzmanība potzaru griešanā var novest pie tā, ka šķirne piesārņojas ar mazvērtīgiem variantiem. Šķirņu veģetatīvai pavairošanai tāpēc esot nepieciešama koku individuāla atlase, atlasot labākos, ražīgākos, veselīgākos, salizturīgākos klonus. To varot panākt ar augļu koku aprobāciju, kas palīdz māteskoku fondā iedalīt vērtīgākos kokus. Aprobācija esot jāorganizē Lauksaimniecības ministrijai, aprobējot vienīgi ražojošu augļu koku stādījumus. Šķirņu mātes koku dārzi jāveidojot pie augļu koku kokaudzētavām. Nevarēja gan just ministrijas darbu, bet labāko kokaudzētavu vadītāji to sāka darīt.
Kaukāza plūmes, atlasītas formas potcelmu vajadzībām, audzēja Krievijas dienvidos. Ar tur iegūto sēklas materiālu apgādāja arī citas republikas, tostarp Latviju.
Labākie kloni visvairāk vajadzīgi komercdārzos
Augļkopībā ciltskoku sertifikācija ir vairāk vajadzīga nekā viengadīgajām kultūrām. Tiem jebkura variācija, arī negatīvā, konstatējama tikai pēc gadiem, bet dārzā tā var radīt lielus zaudējumus. Tieši tāpēc komercdārzu īpašniekiem šķirņu uzturošajā selekcijā jābūt visvairāk ieinteresētiem. Stādus vajadzētu iegādāties kokaudzētavās, kas var uzrādīt veselīgus, ražīgus šķirnes ciltskokus potzaru iegūšanai, kas var uzrādīt potcelmu mātesdārzu vai arī sertifikātu par iepirktajiem potcelmiem. Ir valstis, diemžēl vairāk Rietumeiropā, kur ciltskoku un ciltsdārzu sertifikācija jau izsenis ir obligāta. No mūsu tuvākajiem kaimiņiem stādus varam iegādāties lēti, bet diemžēl, kā rāda pieredze, ne vienmēr tie ir iegūti no šķirnes labākā klona.
Vairāk lasiet žurnāla Agro Tops aprīļa numurā
