“Tie ir tumsas spēki, kas mums uzbrukuši, un neatliek nekas cits kā vien noturēties.” Ukraiņu stāsti par pārdzīvoto pēdējā gada laikā kopš sākās karš 47
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Drīz, 24. februārī, apritēs gads kopš Krievijas okupācijas Ukrainā sākuma. Gads karā, neapšaubāmi, ukraiņu dzīvē bijis pats smagākais, kāds vien iepriekš pieredzēts. “Laikam esam kļuvuši vienaldzīgāki pret sevi, kļuvuši par lielākiem fatālistiem. Daudzi vairs nesteidzas uz bumbu patvertnēm vai pagrabiem, kad atskan gaisa trauksme,” tā man sarunā saka Nataša, Ukrainas karavīra atraitne.
Līdzīgi mēdz izteikties daudzi. Tas gan nenozīmē padošanos liktenim, jo jau sen šeit nav ilūziju par to, kāda ir iebrucēju izturēšanās un mērķi. Ar to Kremlim izdevies panākt iepriekš pilnīgi negaidītu Ukrainas iedzīvotāju vienotību un gribu cīnīties. Krievija smagi pārrēķinājās.
Robežsargi un muitnieki, šķiet, darbojas veiklāk nekā parasti, un Polijas–Ukrainas robežu šķērsojam negaidīti ātri – tikai vienas stundas laikā. Pretējā virzienā automašīnu vairāk, tādēļ parasti iebraukšana Polijā prasa daudz vairāk laika. Ukrainas robežsargi ar labvēlību atbild uz mūsu teikto, ka Latvija ukraiņus sveicina. Kad vaicāju, kā klājas, vienā mierā viens no viņiem atbild: “Bombardē.” Tieši iepriekšējā dienā gaisa trauksme tika pasludināta četras reizes. Tālāk ceļš līdz Koveļai, līdz jau iestājusies pilnīga tumsa. Esam uz šosejas, ko sauc par Varšavas trasi, līdz Kijivai atlikuši nepilni četri simti kilometru.
Neatliek nekas cits kā noturēties
Saša ar segvārdu Vēsturnieks pirms sešām dienām atgriezies mājās. Tagad, ja būs lemts, varēs tur pavadīt atvaļinājumu līdz pat marta sākumam. No frontes karstā iecirknī pie Bahmutas atgriezusies visa viņa rota, kam beidzamā smagā kauja bijusi 23. decembrī, kad krituši astoņi šīs vienības karavīri. Pavisam kopš pagājušās vasaras sākuma rota zaudējusi 26 biedrus.
Saša labprāt stāsta par Ukrainas vēsturi, rakstniekiem un māksliniekiem. Pēc 2014. gada Cieņas revolūcijas aizstāvējis vēstures zinātņu kandidāta disertāciju. Uz fronti savā mugursomā ņēmis līdzi vairākas grāmatas, bet vienu allaž turējis karavīra jakas iekškabatā. Saprotami, kāpēc ieguvis segvārdu Vēsturnieks. Taču frontē vairāku mēnešu garumā 54 gadus vecais Saša pildījis ierindas karavīra kājnieka pienākumus. Labi mākot rīkoties ar zemstobra granātmetēju.
“Tie ir tumsas spēki, kas mums uzbrukuši, un neatliek nekas cits kā vien noturēties. Tie nāk, un vienīgais, ko šie spēki nes līdzi, ir nāve un iznīcība,” saka Saša. Viņa vērtējumā, Krievijas sabiedrība ir tāda, kurai nepieciešams bargs cars. Krievijas iedzīvotāja ieskatā cars var būt netaisnīgs, var pat pārlieku bargi sodīt savus pavalstniekus, taču viņš nedrīkst zaudēt karā, to viņam vienkārši nepiedotu.
Impērijas būtība ir aizvien jaunu zemju iekarošanā. Šajā ziņā Vladimirs Putins cenšas turpināt tradīcijas. “Viņu ir daudz, ļoti daudz. Tos sūta uzbrukumā vienu vilni pēc otra. Taču uzvarēt viņiem vienalga nav spēka. Bet arī mums nepietiks jaudas, lai tos uzveiktu. Tas ir mans privātais viedoklis, kas izveidojies pēc novērojumiem mūsu frontes iecirknī.”
Nebijām gatavi
Par to, vai 24. februārī, kad apritēs gads kopš Krievijas okupācijas sākuma, gaidāms jauns liels Krievijas armijas uzbrukums, domā un runā daudzi. To saka arī Sašas kritušā cīņu biedra atraitne Nataša, kas dzīvo Belojes Cerkvas pilsētā 80 kilometru attālumā no galvaspilsētas. Atbraukusi uz Kijivu, lai apciemotu kritušā vīra karabiedrus.
“Toreiz pirms gada mēs nebijām gatavi tādiem notikumiem. Nebija nekādu krājumu, nebija degvielas automašīnās. Pirmajā rītā visi steidzās uz veikaliem, pie bankomātiem izņemt naudu, bet es nekur neaizbraucu, paliku mājās. Mans vīrs bija īsts tūrists, kāpa kalnos. Tādēļ, nokļuvis vienībā, ieguva segvārdu Alpīnists,” stāsta Nataša.
Natašai ir interneta veikals, kas piedāvā visu nepieciešamo šūšanai un izšuvumiem. “Nodokļi jāmaksā, īre arī jāapmaksā, citi komunālie izdevumi arī, tāpat iztieku,” par savu darba ikdienu stāsta sieviete.
Ievainots un smaidīgs
Dmitrijam liktenīgs bija pagājušā gada 2. decembris, kad kopā ar vēl vienu savu biedru, nokļuvuši mīnu laukā, viņi uzkāpa uz mīnām. Abi guva smagu ievainojumu un zaudēja vienu pēdu.
“Nācām atpakaļ no novērošanas posteņiem, kur bijām pavadījuši divas diennaktis. Pa priekšu rotas komandieris, vadinieks, tad vēl viens karavīrs un mēs divi. Sākumā uz mīnas uzkāpa Abdula, atskanēja sprādziens. Nesapratām, kas noticis, komandieris lika visiem nomesties uz ceļgala, ieroci kaujai! Sapratu, kas noticis ar Abdulu, devos palīgā un arī uzkāpu uz mīnas. Pārsteidzoši, nebiju panikā. Paskatījos atpakaļ – ieraudzīju savu zābaku projām no paša. Kādas tik domas izskrēja cauri prātam! Viena no tām – kā lai piezvanu Natašai un pastāstu, kas noticis? Nākamā – tagad vairs nevarēšu atbrīvot okupēto teritoriju un padzīt moskaļus no savas dzimtās pilsētas Lisičanskas…” tā Kijivas dzīvoklī tagad stāsta Dmitrijs.
Pēc ievainojuma viņam dažādās pilsētās veiktas vairākas operācijas, un pēc divām trim nedēļām varētu būt gatava protēze, kuras mehāniskā daļa tikšot atsūtīta no ASV.
Dmitrijs, ar kuru iepazinos jau pagājušajā vasarā, šķiet nemainīgi optimistiski noskaņots. Viņa dzīvesbiedre Natālija to apstiprina. Varbūt pat pārāk enerģisks, jo, ja vien viņam ļaušot, ar visu protēzi došoties atpakaļ uz karu. Tiesa gan, ja atradīšoties darbs štābā.
Kā pagājis šis gads? Nataša nesteidzīgi un plaši pastāsta, kā karš atnācis uz viņu Lisičansku.
“Mani vecāki mitinājās dzīvoklī pilsētas daļā, kuru sākumā apšaudīja vairāk. Tas bija virziens, no kāda Lisičanskai tuvojās krievi. Kad viņiem vairs nebija iespēju kaut cik normāli tur uzturēties – nebija elektrības, nebija ūdens, tad viņi pārcēlās pie mums. Tad mūsu mājā bijām seši cilvēki, četri suņi, astoņi kaķi un vairāk nekā desmit vistas. Ilgi negribēju braukt projām. Pirmās aizbrauca abas vecākās sievietes. Es ilgi domāju, pārdzīvoju, kā lai atstāju savus dzīvniekus. Beigās tā arī notika – visi palika mājās, jo mašīna, kas mūs izveda, bija parasta vieglā mašīna un tajā vienkārši nebija vietas suņiem…” Mājā palicis viens pats Natašas 72 gadus vecais tēvs. Kopš vasaras ar viņu neesot nekādu kontaktu. Zinot tikai to, ka esot dzīvs, pirms kāda laika devusi ziņu kaimiņiene.
Dmitrijs pastāsta par savu māsu, kas dzīvo Krievijā. Telefonsarunā ar māti viņa pateikusi, ka “mīlot Putinu” un neticot tam, ka ukraiņus apšaudot Krievijas armija. “Spriežot pēc dažādu kaimiņvalsts iedzīvotāju izteikumiem, viņi mūs neieredz par to, ka neesam padevušies, ka karojam, tas viņos izraisa īstu sašutumu un naidu,” stāsta Dmitrijs. Viņš esot pamanījis, ka būtiski mainījusies citu pilsoņu attieksme pret cilvēku formā. Pavisam nesen uz ielas pienākuši klāt divi vīrieši un pateikušies viņam par paveikto.
