“Nekādas remdenības un pieticības” Ingrīdas Burānes ieteikumi kultūras baudīšanai 0
Ingrīda Burāne, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
“Kultūrzīmes” sāk jaunu rakstu sēriju, kurā mākslas zinātniece Ingrīda Burāne katra mēneša pirmajā numurā dalīsies ar saviem spilgtākajiem novērojumiem un ieteikumiem pilnvērtīgai kultūras baudīšanai.
NOTIKUMS: Ditas Lūriņas šāviens ar lielgabalu trāpa mērķī
Nacionālā teātra Lielās zāles pirmizrāde 16. septembrī manā skatītājas pieredzē kļuva par notikumu, kurš paceļas pāri ikdienībai ar reti redzamu, sajūtamu meistarības pilnīgumu visos uzveduma sarežģītajos un pretrunīgajos sastāvdaļu kopumos.
Pamatakmeni, Šillera 18. gs. drāmu “Mīla un viltus”, režisore Dita Lūriņa ar savu komandu un aktieru ansambli uzvedusi uz skatuves kā šodienas Latvijas realitāti viegli nolasāmās izpausmēs un sajūgumos.
Izrāde “Ferdinands un Luīze” ir tik precīza koptēlā un detaļās, ka to varētu mācīt studentiem kā prāta un emociju sintēzi. Režisores kapitāls un līdzautori: mūzika – Zane Dombrovska, skatuves telpa – Aigars Ozoliņš, kostīmi – Liene Rolšteina, kustība – Inga Raudinga, virs grīdas deja, vingrojumi – Andris Kačanovskis, citi mākslinieciskuma un tehnisko iemaņu meistari (gaisma, skaņa, video) strādājuši kā līdzvērtīgi domubiedri.
Tas ļauj aktieriem (Maija Doveika, Uldis Anže, Mārtiņš Brūveris, Gundars Grasbergs) tēla dārgakmeņos mirdzināt visas iespējamās slīpējuma šķautnes, līdz acis žilbst un prāts dzied, dejot kopā ar Millera kundzi, privātsekretāru, hofmaršalu, hercoga galma kancleru.
Nekādas remdenības un pieticības! Tā ir izrāde jauniem cilvēkiem un visiem, kas saglabājuši jaunības gēnu.
Izrāde ar enerģijas lādiņu – azartu, uzticēšanos, neapdomību, trauksmainumu, mīlestību, godīgumu, drosmi, ar visām tām vētrām un dziņām, kuras ir tīras un skaistas.
Manuprāt, izdevies darbs, kurš atklāj skatītāja dziļāko būtību kā visdrošākais tests. Cik atvērti un pieņemoši esam sarežģītajam, blīvajam, vienlaikus – skaidrajam, talantīgajam, negaidītajam.
Aigara Ozoliņa pelēki (neitrālā, arī necaurredzami pelēkā zona) zilā (gaisma, koncentrētība, neaizsniedzamās debesis) krāsu partitūra un daudzveidīgi nolasāmā detaļa – pulksteņa pendele ar svārstību ritmiku un izmantojamību – rosina sakarību plūdumu par laiku un garīgo telpu sevī, ārpus sevis.
Lienes Rolšteinas kostīmi nevainojami iederas vizuālajā koptriepienā. Ar precīzām atsaucēm uz vēsturisko stilu (ampīra, romantisma, Viljama Hogarta laika galmu un gleznotāja traktātu “Skaistuma analīze”) tērpi rāda, cik viegli (?!, ha, ha!) tos tuvināt šodienas sportiskajam vai kankariem pārbagātajam, izspīlēto seksualitāti pasvītrojošajam ikdienas apģērbam.
Turklāt tie ir tērpi, kuros aktieri veic cirka akrobātu cienīgus lidojumus, vingrojumus trosēs, šūpošanos dažādās konstrukcijās un kāpšanu augšup/lejup pa stāvām virsmām.
Ditas Lūriņas šāviens ar lielgabalu trāpa mērķī. Laikā, kad sabiedrība aizvien neatgriezeniskāk sirgst ar šķelšanos, noslāņošanos nesamierināmās grupās, biedrībās, partijās, minoritātēs, ticībās utt., izrāde “Ferdinands un Luīze” dod virzienu, sintēzi, ticību iespējamībai vienoties, sadarboties, pastāvēt. Būt! Bravo!
IZSTĀDE: vīzijas par krāšņo un pretrunīgo karnevālu
Kad sagrabējušais lifts uzved arhitekta Ernesta Poles 1911. gadā projektētā nama augšstāvā – Romāna Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejā –, tad var doties viesos pie Arlekīna un Pjero.
Populārākie masku komēdiju tēli ir ekspozīcijas nosaukuma saīsinātais variants. Tās pieteikuma teksts ietver visu, ko viesistabā var redzēt, pētīt, uzzināt, jaunatklāt: “Arlekīns un Pjero. Mūžīgie svētki – starpkaru laika gars. “Commedia dell’arte” tēli latviešu modernistu darbos.” Latviešu mākslinieku rīkotie karnevāli. Fotogrāfijas un tērpi no Aleksandra Vasiļjeva kolekcijas (2021. gada 4. jūnijs – 2022. gada 15. janvāris).
Maska, maskošanās kopš 2019. gada decembra, kad pasaule uzzināja par tā sauktā Uhaņas koronavīrusa izplatību, ir viena no aktualitātēm, kura saista vai ietekmē katru un visus. Pasaules pulsa klātbūtne ir arī izstādes un pirmās Latvijas Republikas mākslinieku vērienā.
To ļauj saprast un tam tuvoties izstādes veidotājas Dr. art. Nataļjas Jevsejevas ilgstošie un rūpīgie pētījumi, sadarbība ar Maskavas mākslas zinātnieku Alekseju Petuhovu.
Fotogrāfijas, teksti, gleznas, tērpi uzbur atmosfēru un vīzijas par krāšņo un pretrunīgo karnevālu 20. gs. pirmajā pusē un salīdzinājumus ar šodienas kaislībām. Visu eksponātu loģisks un acis priecējošs sakārtojums ir muzeja vadītājas veikums. Tas jo sevišķi uzteicams, jo mākslas zinātnieki visai reti spēj savas ieceres arī vizualizēt.
IZDEVUMS: veltījums Fridrihsonam un “franču grupai”
Latvijas Okupācijas muzeja atjaunotajā ēkā 7. septembrī notika mākslas pētnieku Riharda Pētersona un Kristīnes Čakstiņas grāmatas “Mākslinieks Kurts Fridrihsons un “franču grupa”” atvēršanas svētki; tā iecerēta kā pirmais izdevums sērijā “XX gadsimta politiskā vēsture piemiņas vietās”.
Zīmīgi, ka saviļņojošā un rūpīgi sagatavotā svētku norise notika mākslinieka Kurta Fridrihsona 110. dzimšanas dienā, jo pats izdevums ir veltījums “franču grupai”.
Savā ziņā jauniespieduma 33 lappuses ir ceļvedis Okupācijas muzeja krājuma vērtībās. Katrs atvērums ietver unikālu informāciju un attēlus par vēstures samezglotajām un sūrajām dienām, izsūtīto Nr. 3 – 436 un viņa 12 domubiedriem, notiesātajām Latvijas kultūras personībām.
Vērtības ar nezūdamības starojumu un, kā minēju savā svētku uzrunā, šim prāta un sirds darba rezultātam vajadzētu atrasties katras skolas, vēstures un mākslas pedagogu, Latvijas patriotu bibliotēkās. Informatīvā un emocionālā jauda, kvalitāte, protams, prasīt prasās pēc pavisam cita formāta, taču zināmas arī iespējas.
Latvijas Okupācijas muzejs ir privāts muzejs un var darīt savus svētīgos darbus, tikai pateicoties ziedojumiem.
Izdevuma atklāšanas notikumā atgādināju arī franču eksistenciālista Albēra Kamī vārdus: “Savi principi jātaupa lieliem notikumiem. Mazajiem pietiek ar līdzjūtību.”
Pēc Gundegas Repšes atzinuma, šo atziņu Kurts Fridrihsons bija pieņēmis par savas dzīves moto.
