Māris Antonevičs: Nekas vairs nebūs tā kā agrāk – politiskā dienaskārtība ir mainījusies par 180 grādiem 43
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Lielai daļai lasītāju droši vien jau piemirsies, kādi jautājumi bija vadošie Latvijas politiskajā dienaskārtībā tieši pirms gada ap šo laiku. Piemēram, valdības vadītājs Krišjānis Kariņš bija apņēmības pilns panākt, lai visi iedzīvotāji turpmāk lietotu tikai pareizās FFP2 maskas un darītu to vēl plašāk, nekā noteikts priekšrakstos.
No otras puses, toties arvien biežāk izskanēja šaubas par valdības ieviesto tā saukto zaļā sertifikāta režīmu, kas par galveno kritēriju sabiedrisko vietu apmeklējumam, dažādu pasākumu rīkošanai un citām iespējām noteica vakcinācijas apliecinājumu. Jau tolaik nācās secināt, ka tas īsti nedarbojas, jo jaunais kovida paveids turpina aktīvi izplatīties arī šajā (vakcinēto) vidē, Latvijā lēmumu pieņēmēji turējās pie nostājas, ka tas tomēr ir pareizais virziens.
Vēl tika spriests, vai ārkārtējā situācija ilgs līdz februāra beigām vai arī to vajadzēs atkal pagarināt. “Pandēmijas ēnā” – tā šis laiks precīzi nodēvēts vienā no publikācijām. Proti, problēma tolaik bija vairs ne tik daudz pati pandēmija, cik to pavadošā neziņa un šaubas, vai kovidu jau var sākt uztvert par līdzvērtīgu citām slimībām vai tomēr tam atstājams kāds īpašs statuss. Kā nu jau tas daudzreiz secināts, pandēmija psiholoģiski 2022. gadā beidzās vienā konkrētā datumā – 24. februārī.
Intervijā laikrakstam “Sestdiena” Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs atstāstīja kādu Ukrainā populāru joku: “Cilvēks izvilka no kabatas masku un melanholiski pasmaidīja, sakārtodams savu bruņuvesti.” Nez, vai Ukrainā savulaik tika popularizēta kampaņa “Paliec mājās”, taču arī tai tagad noteikti varētu veltīt kādu skumju joku.
Protams, politiskā dienaskārtība ir mainījusies par 180 grādiem ne tikai Ukrainā, bet arī citur. Tomēr zīmīgi, ka nav piepildījusies iepriekš tik daudz izskanējusī atziņa, ka tieši kovids visā pasaulē atstās lielu ietekmi uz cilvēku paradumiem, dzīvesstilu un pat domāšanu. Nekas vairs nebūs tā kā agrāk – mums iepriekš tika teikts. Taču, ja šobrīd jāvērtē, kas tad nav tā kā agrāk, tad spilgtus piemērus uzreiz pat būtu grūti nosaukt.
Protams, var teikt, ka internets un dažādas attālinātās saziņas platformas tagad spēlē lielāku lomu, bet šī tendence parādījās ne jau 2020. un 2021. gadā. Iespējams, kovida ierobežojumu laiks, kad to visu vajadzēja darīt piespiedu kārtā, drīzāk vairojis nostalģiju pēc saskarsmes klātienē – cilvēki saprata, ka no tā atteikties tomēr nevēlas. Vēl grūtāk ir nosaukt kādas paliekošas politiskas sekas. Lietojot populāru apzīmējumu no angļu valodas (“overrated” – pārvērtēts), var teikt – pandēmijas kā iepriekšējo gadu tēmas nr.1 iespējamā ietekme gan uz cilvēci kopumā, gan uz atsevišķām tautām ir bijusi pārvērtēta.
Turpretī Krievijas sāktais karš Ukrainā ir veicinājis tādus iepriekš tiešām grūti iedomājamus plaša mēroga procesus starptautiskajā politikā kā ilgstoši stingru neitralitāti ieturējušās Zviedrijas un Somijas lēmums pievienoties NATO un vēl daudz kas cits. Tomēr šoreiz gribētos izcelt to, cik ļoti lielas pārmaiņas šī gada laikā ir notikušas latviešu pašapziņā. Kā īsā laikā ir pieņemti un daļēji jau īstenoti lēmumi, par kuriem iepriekš neauglīgi ticis diskutēts visus trīsdesmit neatkarības gadus, atrunājoties, ka vēl nav pienācis laiks. Vēl vairāk, visas šīs – sauksim īstajā vārdā – okupācijas sekas nereti pat mēģināts pasniegt kā nācijas daudzveidības apliecinājumu, kam nav jāpretojas, bet jāpieņem kā daļa no savas identitātes.
Pirmkārt, ir novākti daudzi te palikušie okupācijas laika simboli. “Okupekļi” – šo vārdu liela daļa bija gatava sākt lietot tikai 2022. gada pavasarī, pirms tam tas būtu skaitījies politnekorekti. Ja pagājušajā decembrī kāds teiktu, ka nepaies pat gads, kad no Rīgas ainavas būs pazudusi labi zināmā smaile, kas jau sen bija kļuvusi par putinistu sludinātās “krievu pasaules” galveno simbolu Latvijā, tā tiktu pasludināta kā vēlmju domāšana un nosaukti kādi desmit iemesli, kāpēc tas nekādi nevar notikt. Tur būtu gan atgādinājumi par juridiskajām saistībām Krievijas priekšā, gan apelēšana pie šī un citu līdzīgu pieminekļu “mākslinieciskās vērtības”, vaimanas, cik ļoti negatīvi šis lēmums ietekmēs sabiedrības saliedētību un, iespējams, izraisīs iekšējus nemierus. Droši vien būtu arī agrāk dzirdētās atsauces uz kaut kādām tur interneta portālu aptaujām, kas it kā rādot, ka ne vien krievi, bet arī latvieši atbalsta šādu objektu saglabāšanu mūžīgi mūžos. Tagad ir skaidrs, ka tie visi bija aizbildinājumi, vienkārši pietrūcis izlēmības, lai tiktu galā ar visiem šiem svešķermeņiem.
Otrkārt, pilnīga pāreja uz izglītību valsts valodā. Ticu tiem, kas saka, ka tehniski atteikšanās no segregētas izglītības sistēmas nav vienkāršs process – trūkst skolotāju, mācību materiālu, vajadzīgs pārejas periods un tā tālāk. Tomēr vienmēr ir bijis jautājums – cik ilgi? Taču nu šis lēmums beidzot ir pieņemts.
Treškārt, Kremļa propagandas kanālu atslēgšana. Ilgstoši ignorēts fakts, ka tie jau sen nav nekādi mediji, bet informatīvā kara ieroči. Zīmīgi, ka par to, cik lielu kaitējumu tie var nodarīt, iepriekš bija brīdinājuši tieši ukraiņi, taču mums acīmredzot bija šķitis, ka mēs labāk saprotam demokrātiju un vārda brīvību. Kremļa propaganda Latvijā tika atslēgta kara pirmajā dienā, diemžēl tās atstātās sekas mēs jutīsim vēl ļoti ilgi.
