Ārstēties ir dārgāk, nekā mirt? Nespējot samaksāt ārstēšanās izdevumus, cilvēki bieži izvēlas paši aiziet no dzīves 0
Kanāda nepilnu desmit gadu laikā ir kļuvusi par valsti ar visaugstāko eitanāzijas gadījumu skaitu pasaulē. Kopš 2016. gada, kad tika ieviesta programma “Medicīniskā palīdzība mirstot” (MAID), šo ceļu izvēlējušies jau vairāk nekā 60 tūkstoši cilvēku, tostarp arī tie, kuru slimības netika uzskatītas par nāvējošām.
Aizvien biežāk cilvēki vēršas pie ārstiem ar lūgumu izbeigt viņu dzīvi finansiālu grūtību dēļ.
Problēmas rada nespēja segt ārstēšanās izmaksas, kas smagu slimību gadījumā bieži ir ļoti augstas.
Par šo satraucošo tendenci raksta žurnāls “The Atlantic”, norādot, ka Kanādas eitanāzijas programma šobrīd ir viena no straujāk augošajām visā pasaulē.
Rekordi, kas rada satraukumu
2023. gadā ar MAID palīdzību mūžībā devās vairāk nekā 15,3 tūkstoši kanādiešu – tas ir par gandrīz 16% vairāk nekā gadu iepriekš.
Kopumā eitanāzija veido jau 4,7% no visiem nāves gadījumiem valstī. Tas pagaidām ir mazāk nekā, piemēram, Nīderlandē (5,4%), taču Kvebekas provincē tas ir sasniedzis 7%, un tas ir augstākais rādītājs pasaulē.
Eitanāzija un asistētā pašnāvība Kanādā kļuva pieejamas 2016. gadā.
Sākotnēji šī programma bija paredzēta pacientiem, kuri bija smagi un neārstējami slimi un tāpat drīz mirtu.
Lēmumu par procedūru bija jāapstiprina diviem ārstiem. Turklāt pacientam tika dotas desmit dienas laika, lai pārdomātu šo lēmumu.
Kopš 2021. gada programma kļuva divu līmeņu: pirmais līmenis — cilvēkiem slimības terminālajā stadijā, atceļot obligāto pārdomu pauzi; otrais līmenis — tiem, kuri izjūt nepanesamas ciešanas, bet viņu dzīvība nav apdraudēta.
Kopš 2027. gada programma tiks attiecināta arī uz pacientiem ar garīga rakstura traucējumiem, kuriem nav citu smagu diagnožu.
Programmas pamatprincips ir nodrošināt neārstējami slimu pacientu tiesības izvēlēties medicīniski asistētu nāvi, lai pārtrauktu nepanesamas ciešanas.
Tomēr ārsti bieži nonāk pretrunīgās situācijās: likuma kritēriji ir izpildīti, taču medicīniski pacienta dzīvība vēl būtu glābjama.
Īpaši satraucoši ir dati, ka aptuveni 50% pieteikumu iesniedzēju par galveno iemeslu min bailes kļūt par slogu tuviniekiem vai veselības aprūpes sistēmai.
Pacienti nereti savu lēmumu pamato arī ar finansiālām grūtībām, tostarp ar ārstēšanās izdevumu pieaugumu un nespēju strādāt.
Speciālisti norāda, ka tieši šādos gadījumos likums kļūst neskaidrs, pārnesot uz ārstiem morālo atbildību par izvēli starp dzīvību un nāvi.
Kritiķi uzskata, ka eitanāzijas legalizācija faktiski spiež sociāli neaizsargātos cilvēkus izvēlēties nāvi, ja valsts nespēj nodrošināt viņiem cienīgus dzīves apstākļus.
Diskusijas par eitanāzijas morālajiem aspektiem turpinās arī Eiropā. 2024. gadā šo ceļu, lai dotos mūžībā izvēlējās bijušais Nīderlandes premjerministrs Drīss van Agts un viņa kundze. Abi bija 93 gadu veci un devās aizsaulē vienā dienā.
Tāpat sabiedrību satrieca gadījums, kad eitanāzijas atļauju saņēma 29 gadus veca fiziski vesela sieviete, kura cieta no hroniskas depresijas, autisma un citiem garīgiem traucējumiem.
