“Nevaru saskaitīt reizes, kad vēlējos aiziet no situācijas, bet to nespēju.” Jaunā mākslas kritiķa bijusī draudzene dalījusies ar vardarbības stāstu 227
Svētdien, 26. decembrī, ar šokējošu stāstu dalījusies 21 gada vecā mākslas kuratora un kritiķa Tomasa Pārupa bijusī draudzene, Ģertrūdes ielas teātra producente Kate Geceviča. Viņa Facebook ierakstā atklāti izstāstījusi par piedzīvoto vardarbību attiecībās, publicējot arī foto ar savu seju pēc kārtējās vardarbīgās epizodes.
“Nesena saruna par pašcenzūru, man deva iespēju dalīties ar pieredzi, kuru dažādu iemeslu dēļ ilgstoši noklusēju. Saruna mani mudināja atklāti runāt par sabiedrībā un, diemžēl arī manā dzīvē, ļoti akūtu tematu, uz kuru nereti tiek pievērtas acis.
Šajā foto redzams tas, kas patiesībā ir stāvējis aiz manu attiecību visām smaidošajām kopbildēm divu gadu garumā. To uzņēmu, jo toreiz grasījos vērsties policijā, tomēr tā nebija pirmā reize, kad to neizdarīju. Mani atturēja bailes, kauns, situācijas nopietnības noliegšana un kaut kāds mistisks priekšstats par beznosacījumu mīlestību, kas lika atkārtoti noticēt viņa vārdiem “es mainīšos” utt.
Nevaru saskaitīt reizes, kad vēlējos aiziet no situācijas, bet to nespēju. Murgam vienmēr uz brīdi sekoja īss miera stāvoklis, pat prieks, un likās, ka man līdzās ir vismīlošākais, rūpīgākais cilvēks. Taču pēdējais strīds, kas beidzās ar kārtējo šķiršanos, man lika beidzot saprast to, ka vairs neeksistē nekas, ko spēju mīlēt, ka esmu nonākusi traumējošās attiecībās, neaiziedama jau pēc pirmā asiņainā sitiena.
Galvenais iemesls, kāpēc ar šo dalos — vēlos uzrunāt visas sievietes, kuras cieš fiziski un emocionāli vardarbīgās attiecībās, runāt par notiekošo un neklusēt. Lai arī limbo šķiet bezgalīgs, lai cik iebiedētas jūs nebūtu par notiekošā atklāšanu, runājiet par to skaļi. Rodiet spēku laicīgi būt atbildīgām par sevi. Tikai tas spēs šo briesmīgo, gadiem izstrādāto paternu lauzt, un laicīgāk mainīt tādu gļēvuļu rīcību un veiksmīgu manipulēšanu.
Pateicoties tieši tam, ka kādu laiku atpakaļ pārstāju par to klusēt, es saņēmu atbalstu, kas man patiešām palīdzēja beidzot ieraudzīt šīs attiecības to patiesajā gaismā. Pārvarēt gan emocionālo, gan fizisko vardarbību, rast drošību, kā arī apzināties, ka pieredzētais nenosaka to, kas es esmu.”
Tomēr par savu atklātību viņa saņēmusi arī pārmetumus.
Sitāciju ir komentējis arī pats Tomass Pārups, attaisnojot savu rīcību ar alkoholu un citām atkarībām:
“Pagātni nekā nevaru mainīt, lai kā es gribētu. Kopš 2018. gada, kad atvadījos no savas mātes, mana dzīve pakāpeniski izgāja no sliedēm un sāka velties alkoholisma bezdibenī. Tāpēc izmisīgi ķēros pie katra cilvēka, kura klātbūtne man varētu uz mirkli palīdzēt aizmirst par zaudējuma sāpēm.
Es mēģināju aizstāt pagātni ar nākotni – iesaistījos visos projektos, izdomāju pats savus. Bet visdārgāko nevar aizstāt ar neko citu. Tāpat es meklēju patvērumu sabiedrībā, kurā jutos pieņemts. To, protams, nekad neizdevās atrast. No sirds nākušais, bet īslaicīgais mierinājums parasti nāca komplektā ar glāzi dzēriena. Pastiprināti lietoju alkoholu, paralēli konsultējoties ar vairākiem kompetentiem psihoterapeitiem un kompetentu psihiatru.
Vēl pirms uzsāku sadarbību ar psihoterapeitu, man tuvu stāvošas paziņas iepazīstināja ar nervu nomierinošām vielām no benzodiazepīnu zāļu grupas, sakot, ka šīs zāles man ir bezmaz vai nepieciešamas, lai pārvarētu manā dzīvē notiekošo. Ātri vien sāku lietot alkoholu komplektā ar antidepresantiem, trankvilizatoriem un antipsihotiķiem, kas nereti rezultējās ar psihozēm, par kurām vai nu neko, vai nu ļoti miglaini kaut ko atceros.
Ilgstoši nespēju izkļūt no šī apburtā loka un turpināju attīstīt savu atkarības problēmu, kuru tobrīd par problēmu neuzskatīju. Cilvēki, kurus ļoti cienu, taču arī lietoja Xanax tabletes savienojumā ar labu vīnu. Tādēļ ātri vien šādu “ārstniecības metodi” sāku uzskatīt par pavisam normālu. Tikai uz manu apziņas stāvokli šis toksisko vielu toksiskais savienojums atstāja graujošu iedpaidu.
Visvairāk intoksikācijas laikā notiekošais skāra attiecības ar tuviniekiem, tostarp romantiskās attiecības. Es ļoti novērtēju to ieguldījumu, ko tuvākie man sniedza. Tomēr konflikti notika, iesaistītajām personām atrodoties reibuma stāvoklī. Neatkarīgi no psihoterapeitu ieteikumiem, turpināju lietot un turpināju sāpināt citus un sevi. Nožēla un kauns visu padarīja tikai ļaunāku – viegli ietekmējamu un manipulējamu.
Pienāca brīdis, kad, nokļūstot ļoti tuvu paša izraisītam nāves slieksnim, patiešām apzinājos to, ka mana dzīve jau ilgstoši bija kļuvusi nevadāma. To, ka mani tuvinieki cieš manas atkarības dēļ. Būdams izsmēlis šķietami visas zināmās ārstniecības metodes, vērsos pēc palīdzības pie Anonīmo alkoholiķu sadraudzības. Sākumā nebija viegli. Arī sabiedrības neizpratne un aizspriedumi lika par sevi manīt. “Tu taču neesi alkoholiķis!” un “Vienu jau var!” es dzirdēju katru dienu.
Lai arī patiesi vēlējos mainīties un ticēju tam, ko ilgstoši nedzeroši alkoholiķi teica sapulcēs, man bija grūti pieņemt dzīvi bez alkohola. Sekoja “norāviens”, pēc kura nonācu klīnikā, kurā manu organismu attīrīja no visām toksiskajām vielām, kuras biju uzņēmis divu mēnešu garumā. Iznācis no klīnikas, uzreiz un daudz par to nedomājot, atgriezos AA sapulcēs, kurās aktīvi iesaistījos, paralēli sekojot 12 soļu programmai. Kopš tā brīža šīs vasaras nogalē neesmu lietojis alkoholu.
Tuvojas gads, kopš esmu AA sadraudzībā. Sekojot AA sniegtajiem atveseļošanās paņēmieniem, mana dzīve ir radikāli izmainījusies uz labo pusi un šobrīd es atrodos uz ārstniecības ceļa. Arstējos tāpēc, lai pats un citi no manas rīcības nekad vairs neciestu.
Es saprotu līdzcilvēku dusmas, aizvainojumu un sašutumu. Alkoholiķu sapulcēs nav pieņemts ielaist nedzērājus tikai tādēļ, ka pieredzes, ar kuriem šie cilvēki dalās, ir šausminošas, sāpīgas un kaunpilnas, bet nav citiem saprotamas. Tādēļ es nerakstu cerībā uz izpratni. Tikai gribu atgadināt, ka alkoholisms, tāpat kā narkomānija un virkne atkarību, ir nopietna slimība, kura spēj izpostīt dzīves tiem cilvēkiem, kuri no tās cieš, kā arī tiem, kuri ir līdzatkarīgi.
Tā nav kāda abstrakta psiholoģiska kaite, ļauna griba vai vienkāršs rakstura defekts. Tas, protams, nav arī attaisnojums rīcībai intoksikācijas stāvoklī. Cilvēkiem, kas visur ir bijuši klāt un vienmēr zina, kā vajadzēja, ir viegli demonizēt alkoholiķus, izslēdzot viņus no sabiedrības. Vīriešus alkoholiķus var norakstīt kā varmākas un manipulatorus, nolinčot viņus, šādi it kā atrisinot problēmu. Saprotams, nevienam tādi slimie kaitnieki nav nedz izdevīgi, nedz vajadzīgi.
Tomēr aicinu paskatīties uz patiesi neskaitāmo daudzumu piemēru — gan sievietēm, gan vīriešiem — kuri ir spējuši izveseļoties, atvainoties un atlīdzināt tiem, kurus sāpinājuši, uzsākot “jaunu” un pilnvērtīgu dzīvi. Arī es atvainojos visiem tiem cilvēkiem, kurus esmu sāpinājis savā lietošanas periodā, tostarp arī savai kādreizējai draudzenei Katei Gecēvičai, par incidentiem, kas notikuši vēl pirms mana atlabšanas perioda sākuma.
Divpadsmit soļu programmas 8. un 9. solis vēsta:
8. Sastādījām visu to cilvēku sarakstu, kuriem bijām darījuši pāri, un vēlējāmies atlīdzināt viņiem visiem.
9. Atlīdzinājām šiem cilvēkiem, kur iespējams, izņemot gadījumus, kad tas varēja kaitēt viņiem vai citiem.
Es šobrīd vēl esmu ceļā uz to — līdz pat 12. solim.”
Tomēr Kate nepiekrīt Tomasa paustajam. Viņa ievietojusi atbildes komentāru savā Facebook profilā, jo pie ieraksta tas vairākas reizes esot izdzēsts:
“Šeit tipiska manipulatora rīcības paraugstunda, šim cilvēkam īpaši piekopta- padarīt galu galā sevi par cietušo. “Žēlo mani, es tā nemaz negribēju, tam ir daudz attaisnojumu, arī man nav viegli, saproti?”
Šis ir mans komentārs, kurš tika vairākkārt izdzēsts, līdz iespēja postu komentēt pazuda:
Tomas, tu esi lielākais melis no visiem meļiem pasaulē. Tu aa darbu ar programmu nestrādāji pēdējo mēnesi, kura laikā vēl bijām kopā. Tu zini (vai izliecies, ka nezini), ka biji vardarbīgs pret mani arī savā skaidrības gājienā. Gan emocionāli, gan fiziski. Tu pat izšķirties nespēji ar cieņu.
Ļoti viegli tagad visu novelt uz savu alkoholismu, kura dēļ, ne vienu reizi vien, es Tev ar to centos palīdzēt. Tu vienmēr zināji, kas notiek, ko dari, jo tik ļoti daudz reizes, kad izturējies pret mani tā kā izturējies, biji skaidrā prātā.
Pieminēšu, ka pie psihoterapita tu aizgāji pāris reizes, un vēl neilgi pirms mūsu šķiršanās (esot skaidrā) man stāstīji, ka tas viss ir sviests un bullshits. Tāpat kā psihiatru tu nevis jelkad apmeklēji (atskaitot to reizi, kad pēc tava kārtējā brutālā izgājiena aizbraucām kopā, jo pierunāju tevi), bet tikai zvanīji, lai sarunātu xanax recepti.
Skaidrā prātā mani kontrolēji, apšaubīji, pārbaudīji manu telefonu katru reizi, kad saņēmu kādu ziņu, tad liki man parādīt no kā tā ir saņemta. Ak šausmas! Vai Tev šoreiz atkal izdosies izlikties? Sen piekopta klasika- padarīt galu galā sevi par cietušo.
P.S. Man ir neērti Tavā vietā, lasīt to, ka esi spējīgs izspēlēt mātes nāves “kārti”. Pats zinot, ko esi darījis ar viņas pelniem un kā esi par viņu izteicies.
P.S.S. Tu arī savu bijušo draudzeni fiziski un emocionāli ietekmēji jau pirms nomira tava mamma.
Un galu galā, bļāviens, tu burtiski centies attaisnot savu vardarbību, jo tā notikusi alkohola vai narkotiku iespaidā??? Turklāt neko neminot par reizēm, kurās neesi bijis nekādu vielu reibumā.”
