Drošības ilūzija. Nica – pirms un pēc… 0
Šis raksts sākotnēji bija iecerēts kā ceļojuma apraksts par ambiciozo un spožo Franču Rivjēras piekrasti. Protams, arī Nicu, kas nešaubīgi ir ne tikai Francijas piektā lielākā pilsēta, bet visas Rivjēras centrs un tās pulsējošā sirds.
Liktenīgajā 14. jūlija vakarā jau biju lidmašīnā, kas no Nicas devās uz Rīgu. Pēc pusnakts, mājās izlasot portālu jaunākās ziņas, jutos kā pēc zibens spēriena. Ne tikai tāpēc, ka vēl pirms dažām stundām Angļu promenādes flīzes jutu zem pašas kājām, bet galvenokārt tāpēc, ka meita un viņas draugs atceļā no lidostas grasījās uzkavēties Nicā, lai papriecātos par svētku uguņošanu. Par laimi, iejaucās providence, puisim piezvanīja draugi, uzaicināja uzspēlēt volejbolu, un Bastīlijas ieņemšanas kārtējai gadskārtai veltītā salūta vērošanu izkonkurēja sporta aktivitāte. Par laimi…
Droši vien pēc baisajiem notikumiem daudzviet pasaulē var dzirdēt stāstus, kas beidzas ar šiem atvieglojuma pilnajiem vārdiem – par laimi… Diemžēl tos nekad nevarēs teikt to 84 cilvēku tuvinieki un draugi, kurus nāve balta furgona izskatā pārsteidza slavenajā un pēc skata tik drošajā kūrortā…
Ziedi un akmeņi
Ziedi – bojāgājušajiem, akmeņu krāvums kā antilīdzjūtības apliecinājums mežonīgajam slepkavam jeb “Wild killer”, kā viņš tagad tiek dēvēts. Tāda patlaban esot promenādes “skumjā dekorācija”. Skaidrs, ka piecus kilometrus garā “Promenade des Anglais” vairs nekad nebūs tikai vecā labā elitārās tusēšanas vieta. Teju pusi no tās garuma, cerams, vēl ilgi klās ziedi, piemiņas lietas un vārdi, kas cilvēkiem neļaus aizmirst par līdzās mītošo un nu jau pavisam vāji slēpto ļaunumu, kas spēj izpausties gluži neparedzamās formās un veidos. Aizvien nežēlīgākos, ciniskākos un joprojām neapturamos.
Gluži tāpat kā divarpus metru augstā mūra siena atdala šķembaino pludmali no promenādes, greznās viesnīcu fasādes piesedz dzīvojamos rajonus, kuru dziļumā mīt izdaudzinātais multikulturālisms – iespējamā visu nelaimju un radikālisma sakne.
Nicā imigrantu ir daudz. Īpaši liels skaits melnādaino. Vietējie pret viņiem ārēji cenšas būt iecietīgi, taču patiesībā franči noskaņoti gana rasistiski. Lai atrisinātu ieceļotāju problēmu pilsētā, valdība iebraucējiem piešķīra atsevišķu kvartālu, taču šī norobežošana radīja pretēju efektu, un nereti pilsētā vērojamas agresīvas sadursmes starp vietējiem un imigrantiem. Vietējā autobusā gadījās novērot kādas eleganti tērptas franču kundzītes “salēkšanos” ar melnādaino sievieti. Domājams, ķilda sākās, kad, autobusam apstājoties, šī sieviete nejauši uzgrūdās virsū franču dāmai un piepeši kļuva par verbālu uzbrukuma objektu vai pusei autobusa, kas sāka ielaisties rasistiskās diskusijās. Melnādainā sieviete, neizrādīdama nekādas emocijas, nākamajā pieturā izkāpa no transporta.
Arī citu piekrastes pilsētiņu kvartālos jūties kā tādā folkloras festivālā, kur pretim savos tautastērpos nāk gan arābi, gan indieši, gan afrikāņi. Lai arī lielākā šo cilvēku daļa Francijā nonākusi jau sen – tā teikt, bijušo kolonizatoru oficiālās vainas apziņas mudināti, tomēr joprojām daudzi, īpaši sievietes, līdz elitārajiem hoteļu rajoniem nemaz neaiziet. Sak’, ziedi pie ziediem, akmeņi pie akmeņiem. Un “plaukstošajai” franču sabiedrībai imigranti vienmēr būs tikai akmeņi.
Francijas Iekšējās drošības galvenās direkcijas vadītājs Patriks Kalvārs esot sacījis, ka valstī aizvien vairāk radikalizējas galēji labējais spārns, kas varot aiz atriebības rīkot soda ekspedīcijas imigrantu apdzīvotās vietās. Vēl daži terorakti, un Francijā varot izcelties pilsoņu karš starp ekstrēmajiem islāmistiem un labējiem.
Mums kaimiņos dzīvoja kāds tunisietis, kurš nu jau vairāk nekā 20 gadu ir Itālijas pilsonis. Tagad viņš saka, ka esot radīts teju jauns potenciālā terorista portrets – diezgan savrups arābs, islāmu nepiekopj, nav īpašā naidā ar likumdošanu, drošības orgānu redzeslokā nav manīts, mēdz ielūkoties iepazīšanās portālos… Viņš saka: “O, dios! Tas taču varētu būt arī es! Ir skumji, ka laikmetā, kad ir visas iespējas būt stipriem un pārliecinātiem par to, ko zinām un darām visās jomās, patiesībā esam kļuvuši tik vāji, ka pat attiecīgās iestādes nespēj atšķirt maniaku no terorista un militāru valsts apvērsumu no inscenējuma…”
Tostarp “Islāma valsts” priecājas par kārtējo reklāmu un gatava nostāties priekšgalā teju jebkurai vardarbības un masu slepkavības izpausmei. Sak’, lai jau tie glancētie eiropieši lauza galvu par to, vai gadījumā neesam izdomājuši kādu īpašas iedarbības klizmu, pēc kuras jebkurš var radikalizēties 10 minūšu laikā…
Drošības ilūzija
Vēl pirms dažām dienām Francijas un Itālijas robežas šķērsošana bija tik nemanāma, ka saprast, kurā pusē īsti esi, varēja pēc tā, vai pirmajā bodītē tev saka “bonžūr” vai “bondžorno”. Tiesa, ceļojuma laikā gadījās robežas apkaimē ieraudzīt pārīti bruņotu vīru, kas slinki ielūkojās mašīnas salonā. Šobrīd kontrolētāju esot vairāk, jau tiek prasīts uzrādīt personu apliecinošus dokumentus un dažbrīd arī atbildēt uz jautājumiem, kas gadiem netika uzdoti.
Pastiprināta uzraudzība arī uz Francijas un Monako robežas, kas dabā faktiski ir nemanāma. Pagaidām tikai motociklisti varot to šķērsot, neuzrādot dokumentus, bet mašīnas tiekot pārbaudītas, turklāt to darot ar automātiem bruņoti vīri, kas iepriekš uz šīs robežas tikpat kā nav manīti.
Tomēr tur dzīvojošie cilvēki teic, ka uzskatot to tikai par drošības ilūziju vai tādu kā šovu. Jā, jā, mēs kaut ko darām, rosāmies, “pieņemam mērus”, visu uzraugām un kontrolējam, bet ticamības koeficients līdzinoties nullei.
Ne velti cilvēki aizvien biežāk nāk klajā ar pārmetumiem žurnālistiem, kuri vairāk tīksminoties ar traģisko notikumu detaļām un veidojot slepkavu portretus, it kā tie būtu nez kādi varoņi, bet mazāk vēsta par to, kam, kas un kā būtu jādara, lai cilvēki justos droši. Turklāt pieprasot šo informāciju kaut līdz vemšanai bieži, līdz atbildīgo amatpersonu un institūciju šķietamā rosība tiešām kļūst par nopietnu un darbotiesspējīgu programmu, nevis tās imitāciju.
Bet pagaidām – cēloņi ir un paliek. Cilvēkus, kuri policistu “uzraudzībā” vienā no drošākajām pasaules valstīm šīs valsts svētku dienā devās noskatīties uguņošanas izrādi, vairs neatgriezt, un viņu piederīgo zaudējumu nav iespējams kompensēt ne ar līdzjūtībām, ne politisku vārsmu retoriku, ne spriedelēšanu par vientuļā vai ne tik vientuļā terorista psihi, orientācijām un radikalizācijas pakāpi…
Svētki ir ienesīgāki par sērām
Cinisks secinājums, taču pie tāda nonākuši daudzi cilvēki, kas šobrīd dzīvo Franču Rivjēras apkaimē. Jau tagad promenādes dzīve sit gana augstu vilni un jaunieši ar skrituļdēļiem braukājas turpat starp ziediem. Šķiet, Francijā izsludinātās trīs dienu sēras lielu tūristu daļu mudinājušas doties uz tuvākajiem Itālijas kūrortiem. Jau piektdienas vakarā Sanremo esot bijis uzskatāmi vairāk atpūtnieku. Neraugoties uz to, ka arī itāļu puse sēroja līdz ar tuvējiem kaimiņiem un daudzviet tika izkārtas sēru lentes Francijas karoga krāsā, cilvēki ielās priecājās, tiesāja nost picas, dzēra un dejoja. Kafejnīcās muzikanti jautri spēlējuši slaveno “Lašada mi kantare” – it kā nekas nebūtu noticis. Tirgotāji, viesnīcu un restorānu īpašnieki nespējuši vien sagaidīt, kad “oficiālā” sērošana beigsies un atkal pilnā sparā varēs darbināt naudas ražojamo mašinēriju. Pat televīzijas ziņās Nicas traģēdija esot bijusi aktualitāte numur viens tikai pirmās trīs četras dienas, bet nu jau atkal seriāli, dienišķās reklāmas, šovi par vīru un sievu greizsirdību un nesadalīto īpašumu jeb “show must go on”…
Protams, dzīve turpinās un sabiedrībai it kā nebūtu jājūtas kaut kādā veidā ierobežotai un noteikti ne atbildīgai par notikušo, tomēr šo teroraktu virtene noteikti ietver sevī kādu “mesidžu”, kuru varbūt savas ērtības labad izliekamies neredzam, nedzirdam un nesaprotam. Vienmēr taču var sarīkot raganu medības, atrast sodāmos grēkāžus, jo tas ir gan “šovīgāk”, gan vienkāršāk nekā atzīt pašu kļūdas un to smagās sekas, jo tad taču beidzot kāds – kaut vai tikko Nicā nogalināto cilvēku dvēseles, kas tepat vien lidinās, – var sākt prasīt par tām maksāt cenu, kuru, šķiet, neviena valsts nav gatava darīt.
