“No Balviem līdz Latvijai – mēs dzīvojam droši, saticīgi un ar ticību nākotnei!” saka Balvu mērs Jānis Trupovnieks 0
Kas Tev ir Latvija? Balvu mērs Jānis Trupovnieks.
Kas tad īstenībā mēs paši esam? Gan Pēteris, gan Jānis? Nu cilvēki, kuri auguši, dzimuši Latvijā un katram bijusi sava vieta, kur ir iet skolā, kur ir uzsāktas darba gaitas. Un caur to mēs esam guvuši savu pārliecību par Latviju, par piederību, nu īstenībā vismaz esmu tā to guvis. Bet šī dzīve Balvos, Balvu novadā, Ziemeļlatgalē ir šobrīd tāda zināmā mērā ļoti izaicinoša.
Jo tā ir Austrumu pierobeža, pierobeža ar Krieviju. Krievija karo Ukrainā, tur ir nemiers, jo viņiem tur mirst cilvēki. Arī mums, teiksim, cilvēkiem ir iekšējs satraukums. Un meklējam viens pie otra atbalstu runājot, spriežot, klausoties ziņas, jā, uzdodot arī jautājumus atbildīgām amatpersonām, vai tas ir Aizsardzības ministrijā, vai tas ir Satiksmes ministrijā, vai arī, teiksim, premjeres līmenī. Mēs saņemam daudzas atbildes un arī gūstam iekšējo pārliecību, ka tā Latvija, neskatoties, kur viņa ir, vai tā ir austrumu pierobeža, vai tas ir Rietumkrasts, mēs varam justies pietiekami droši. Un ar tādu pārliecību mēs Latgalē un Balvu novadā arī dzīvojam.
Šogad rudens varbūt nav īsti pateicīgs zemniekiem; šis viss vasaras periods bijis pārmēra lietains, ka tīrumi ir pārmirkuši. Bet mēs strādājam. Kombaini ir druvā, cilvēki pietiekami smaidīgi un apņēmīgi, un viņi nesūdzas. Viņi nesūdzas par to, ka ir varbūt kaut kādi grūti laiki, kad ir kaut kādi grūti pārdzīvojumi, kad ir jauni izaicinājumi. Caur jebkuriem izaicinājumiem cilvēks jau dzīvē iet uz priekšu, attīstās un, iespējams, ka viņš gūst jaunas uzvaras un sasniedz jaunus mērķus.
Pirmajā septembrī Balvu sākumskolā mācības uzsāka astoņdesmit trīs pirmklasnieki. Re, kur liels skaits! Četras klases. Nepieredzēti. Pilsētā, kur ir seši tūkstoši iedzīvotāju, un novadā, kurā ir septiņpadsmit tūkstoši iedzīvotāju kopumā. Tas ļoti priecēja. Un viņus uz šo savu pirmo klasīti veda viņa katra tētis un mamma, un tas ļāva viņiem tā mierīgāk iejusties šajā skolas ritmā; šajā pirmajā klasē. Un viņi visi smaidīja. Viņi smaidīja. Viņiem ir cerību pilni skati. Viņi satiek draugus, viņi veido jaunas draudzības, un tā jau ir tā Latvijas nākotne uz priekšdienām. Jo, ja mēs būsim ieguldījuši bērnos, ja mēs būsim devuši viņiem pienācīgu izglītību un iespējas, neatkarīgi no tā, kur viņš ir dzimis, kur viņš ir audzis, vai tā ir galvaspilsēta, vai tas ir pierobežas novads, viņš noteikti būs noderīgs mūsu valstij. Viņš būs noderīgs saviem vecākiem, vecāku vecumdienām, jo būs atbalsts, un viņš veidos savu ģimeni pārticībā un laimē. Bērni ir indikators tam, vai valstī cilvēki jūtas laimīgi.
Ja mēs dzirdam šīs bērnu čalas, vai tas ir bērnudārzs, skola, uz ielas, skvērā, sporta nodarbībās, tas nozīmē, ka mums kā nācijai, kā tautai, ir nākotne. Nākotne tāda, kādu mēs
paši pratīsim, protams, viņu arīdzan veidot.
Un veidojam jau; neaizmirstami bija skolēnu dziesmu un deju svētki, kad noslēguma koncertā tika sumināts viens no koriem. Un izrādās, šis koris bija no Balvu novada. Šī kora diriģente bija Linda Vītola. Un, kad visa sudraba birzs un skatītāji tribīnēs cēlās kājās un skandināja vārdu Balvi, man tiešām sariesās asaras un kaklā bija kunkulis. Es domāju, dēļ šāda mirkļa ir vērts dzīvot un to arīdzan piedzīvot.
Tas ir pateicībā skolotājiem, pateicībā bērniem, pateicībā vecākiem, kuri kaut kādā ilgstošā laika periodā ir sasnieguši šādu izcilu rezultātu, ka mēs tiekam novērtēti kā pirmie valstī.
Un atgriežoties mājās, gan mēs, gan protams kolēģi mūzikas skolā, gan pašvaldībā viņus sumināja un iedzīvotāji bija priecīgi lasīt šīs ziņas arī vietējā laikrakstā. Un vietējais laikraksts īstenībā cilvēkam ir ļoti nepieciešams. Lai gan dzird, ka daudz kur tie jau tiek aizklapēti ciet
finansiālu apstākļu dēļ, jo ir maz lasītāju, mazas tirāžas. Bet mums ir vietējais laikraksts
“Vadugunis”, kur mēs varam ļoti daudz ko interesantu izlasīt. Un es domāju, tas arī ir tāds
signāls pašvaldībai, pilsētai; ja ir savs vietējais laikraksts, tad tur ir dzīve, tur ir attīstība,
un tur ir šī nākotne.
Nezinu. Man šķiet, ka mēs tur dzīvojam saticīgi un laimīgi. Neskatoties uz to, ka it kā esam pierobeža, bet esam viens no latviskākajiem novadiem valstī. Mums ir dziļas kultūras tradīcijas. Mums ir nemateriālās kultūras centrs “Upīte”. Mums ir kori, izcils mūzikas skolas orķestris un Tautas orķestris “Balvi”. Mēs esam ar to bagāti, un mēs ar savu bagātību lepojamies un nekautrējamies teikt labus vārdus un atzīties, ka mēs nākam no Balviem, no austrumu pierobežas.
