VIDEO. “Latvija ir tīrradnis. Mēs esam gaiši ļaudis, kas nebaidās darba!” Saldējumu meistare Lelde par savu dzimteni 0
“Mana Latvija ir ārkārtīgi garšīga un smaržīga. Mana Latvija man ir ārkārtīgi daiļa un skanīga, un arī sirdsgudra. Bet pirmais vārds, kas man ienāca par visiem šiem vārdiem prātā, bija – ka Latvija ir kaut kas dzidrs. Latvija ir tīrradnis. Mēs esam gaiši ļaudis. Mēs esam gudri ļaudis un mēs nebaidāmies darba. Man liekas, mēs esam kosmiskas būtnes. Latvija man ir mūsu cilvēki,” atbild “Skrīveru mājas saldējums” īpašniece un veidotāja Lelde Sotniece.
Mēs. Mēs esam Latvija. Mani sauc Lelde. Es gatavoju Skrīveru mājas saldējumus jau astoņpadsmito vasaru, un esmu ļoti, ļoti priecīga, ka man ir tik kaifīga nodarbe. Bet es neesmu viena. Mēs esam ģimene. Man ir ģimenes uzņēmums un ar šo savu kaifīgo nodarbi, būdama par saldējumu amatnieku, es varu tik labi izpaust visas šīs latviešu kaifīgās lietas.
Es esmu pateicīga par to saviem vecākiem un vecvecākiem, un vispār, šai mūsu dzīves ziņai, kas nāk līdzi, ka es varu gatavot oriģinālu saldējumu, dabīgu saldējumu. Bet tas viss nebūtu, ja mēs nedzīvotu Latvijā. Nu lūk, viennozīmīgi Latvija ir mūsu zeme. Mēs esam. Mēs esam spēcīgi savā zemē un mēs mīlam savu dabu. Nu tu nevari būt nelaimīgs cilvēks, kad tu izej pastaigā pa mūžzaļajiem mežiem un lūko tās debesu gleznas. Tu nevari būt nelaimīgs cilvēks, tu vari domāt tikai visskaistākās, visgaišākās domas un smelties to spēku un arī iedvesmu, esot tajā dabā.
Latvija! Latvijā mēs dzīvojam. Mēs esam lutināti. Mēs esam bagāti ļaudis, jo mums ir visi četri gadalaiki. Un mēs vienmēr esam aicināti būt klātesoši. Līdz ar to mēs dzīvojam pārmaiņās. Mēs baudām šo mirkli šeit un tagad, un tādā veidā mēs esam bagātāki ļaudis. Vispār, domājot par to, man liekas, tas ir kaut kas kosmisks. Mēs šeit, dzīvojot pie jūras, ar to bagāto dabu, esam tiešām tā kā cauri visumam savienoti. Mēs jūtam to Pērkoņa tēvu un Laimas māti, un Austraskoku. Visas šīs mūsu spēka zīmes sakņojas dabā, kas ir īsta. Visur, kur pasaulē mēs ejam, mums ir šis stingrais pamats zem kājām, šī pārliecība, šis spēks, šis miers, tā sirdsgudrība. Tā es to vārdu izvēlējos.
Mēs vienmēr būsim mēs paši, lai kur mēs ietu. Un nepazudīsim. Līdz ar to lepni varam pastāvēt par savām lietām. Vai tā ir dziesma vai tā ir mūsu virtuve, vai tā ir kultūra. Vēsture – jā! Mums visādi ir gājis, bet mēs vienmēr esam mēs paši savā sirdsgudrībā.
Kas vēl man ir Latvija un kas man liekas ārkārtīgi fantastiski, brīnišķīgi? Mēs iedvesmojamies no visas pasaules. Mēs esam atvērti visai pasaulei, un gandrīz viss, ko mēs radām, ir tā kā oriģināldarbs, kā kaut kas ģeniāls. Mums ir savs skatupunkts, savs pavērsiens – mēs to darām.
Tas ir kaut kas tāds, ko neviens nevar atkārtot, jo tas saslēdzas šajā mūsu kombinācijā, mūsu īpašajā redzējumā par pasauli ar visām mūsu kaifīgajām nodarbēm. Katram tās ir citas. Man tā patīk dziedāt! Ak Dievs, un tie mūsu Dziesmu svētki, kad tu ar katru izdziedāto frāzi mēģini kļūt pēc iespējas labāks un skaistāks un izdarīt darbu pēc iespējas labāk. Tie ir arī tie pīrādziņi un kanēļmaizītes, un ķimeņmaizītes, kad tās ķimenes sacepas cukurā ar sviestu uz mīkliņas. Vecmammas gatavotais sviests. Es zinu, ka tas ir visgaršīgākais sviests pasaulē, un visgaršīgākās ir tās zemenes, kas izaug mūsu dārzā. Patiesībā absolūti vienkāršas lietas. Tās ir mūsu dārzs, tā ir mūsu ģimene.
Tā ir mūsu daba, laiks, kas ir apkārt un laiks arī – laikapstākļi apkārt un laiks, ko mēs pavadām ar saviem mīļajiem. Un tā ir taisnība. Ir jāizvēlas nodarbošanās visai savai dzīvei gandrīz kā tāds hobijs, lai tev nebūtu jāstrādā visu mūžu. Un es esmu priecīga par savējo, jo caur savu saldējumu gatavošanu es varu izpaust ne tikai, smeļoties šīs zināšanas un gatavojot tieši kā savienot ogas.
Kādu šķirni labāk izvēlēties? Mums ir savs dārzs, kur var to izdarīt. Tu vari reāli uztaisīt tādus saldējumus kā nevienam citam pasaulē. Lai gan mēs labi zinām, ka tur citām kultūrām ir daudz slavenāki saldējumi, vēsturē ilgāk balstīti. Bet mēs manā ģimenē ar šo rotaļīgo veidu, ar šiem svētkiem, ar šo sajūtu varam paust visas šīs kaifīgās latviešu lietas. Tādas kā nevienam citam pasaulē. Nu, piemēram, visu latviešu lepnums – pacilājošs, biezpiena saldējums ar fantastiskām avenēm. Nu nav tāda biezpiena nav nekur citur kā mums, mūsu reģionā.
Un tik fantastiskas avenes arī citur neizaug, jo mēs esam ogu zeme. Vai visslavenākais no visiem mūsu saldējumiem, ko pat Izraēlas prezidents zina, ir mārrutku saldējums, ko mēs pasniedzam kopā ar ķilavām. Arī tāda latviešu virtuve. Visas ogas, parastās ierastās, kas ir dzērvenes, zemenes, brūklenes, dēļ kurām mēs, latvieši, esam tik daiļi,– un spēka rupjmaizē, dēļ kuras mēs esam tik spēcīgi. Visus šos mūsu oriģinālos produktus es varu ielikt tajā saldējumā un izstāstīt par to, kā tas ir radies. Kas šie ir par produktiem? Kāpēc mums nav tur kādi ārzemju saldējumi, ārzemju garšas iecienītas? Un tad es atklāju, ka visai pārējai pasaulei mēs esam interesanti, lai kur mēs ietu. Esot sev pašam, paliekot uzticīgam pašam sev, tu vienmēr būsi dzīvs, tu būsi brīvs, tu būsi brīvs spēlēties, izgudrot un pastāvēt par savu lietu. Nav tev obligāti jāpieņem kaut kas cits un svešs. Vienkārši esi tu pats. Lūk.
Es gribu pateikt, ka es varu par to saldējumu ne tikai par garšām un smaržām pastāstīt, bet arī ar dziesmu. Mūzika man tiešām ir ļoti, ļoti svarīga – kā Vītola “Dārgakmeņi” kā Emīla Dārziņa “Melanholiskais valsis”, visas mūsu tautas dziesmas, kuras man vismaz korī vieglāk nodziedāt ir.
Un es varu arī dzeju par to stāstīt. Es varu par to rakstīt. Tiešām, mana Latvija man ir mans saldējums, mana ģimene, mans darbs, mans dārzs. Vienkārši visi šie cilvēki, mēs šeit, apkārt, tā ir mana Latvija. Un es gribu piebilst vēl dažus Čaka vārdus. Ziniet, viņam arī traki garšoja saldējums. Aleksandram Čakam, mūsu brīnišķīgajam dzejniekam. Ne tikai pilsēta Rīga un trotuāri, un nakts, bet arī saldējums.
Viņš no tā iedvesmojās un saldējuma iespaidā rakstīja dzeju. Bet mums katram var būt šis iedvesmas un radīšanas prieks, un es no sirds novēlu, lai mums viņš ir katru dienu pēc iespējas lielāks. Viņš par saldējumu rakstīja tos pašus pēdējos vārdus garā dzejolī – ka saldējumu mīlot, viņš mācījās mīlēt visu dzīvi un arī ilgas.
Tie ir mani mīļākie vārdi no šī dzejoļa. Es esmu simtiem, nu tiešām simtiem reižu šo dzejoli deklamējusi un katru reizi esmu mēģinājusi saprast – nu, kā viņš to domā, kādā tembrā viņš būtu pats to teicis, kā viņš par to sapņoja? Bet vienmēr atgriežos pie tās domas, ka es ļoti saprotu, ka sevi mīlot, kas ne vienmēr ir viegli, tu mācies mīlēt dzīvi un arī ilgas.
Novēlu jums visiem svinēt Latvijas dzimšanas dienu un lepoties! Būt lepniem latviešiem! Paldies!
