Samazināt samaksu par virsstundām un atcelt arodbiedrību piekrišanu atlaišanai? Advokāts par Darba likuma izmaiņām 0
Autors: zvērināts advokāts Jānis Strencis
2025.gada rudenī sākās diskusija par diezgan būtiskiem grozījumiem Darba likumā, kuru ietvaros plānots samazināt samaksu par virsstundām, atteikties no arodbiedrību piekrišanas sniegšanu gadījumos, kad darba devējs plāno atbrīvot darbinieku no ieņemamā laikā, un citi jautājumi.
Publiskajā telpā “šūmēšanās” ir liela, jo arodbiedrības uzskata, ka tādā veidā tiek būtiski aizskartas darbinieku tiesības, ierobežotas tiesības, kā arī jau šobrīd daudzos sektoros, kā sabiedrisko pārvadātāju biznesā daudzi strādā virsstundas, kas faktiski sagraus pārvadātājus, jo šoferi gluži vienkārši nestrādās virsstundas.
Tiek cilāti divi svarīgi jautājumi:
1. grozījumi Darba likuma 110.pantā par arodbiedrību iesaisti;
2. grozījumi Darba likuma 68.pantā par virsstundu apmaksu.
Abi jautājumi ir aktuāli, jo tie būtiski skar darba ņēmēja tiesības, intereses, kā arī nopietni apdraud sociālo drošību valstī. Abi panti ir imperatīvas normas, kurām ir jāsargā darbinieks no darba devēja patvaļas. Strīdus gadījumos darbiniekam ir jābūt skaidri zināmiem šiem nosacījumiem, lai strīdus gadījumos varētu pareizi un adekvāti izvērtēt savu tiesību aizskārumu, kā arī prasības celšana tiesā nepārvērstos par papildus zaudējumu gan finansiālā ziņā, gan arī morālā ziņā, kas veidosies tādos gadījumos, kad prasība tiks noraidīta.
Arodbiedrībā esoša darbinieka atlaišana
Vispirms tiks apskatīts jautājums par grozījumiem Darba likuma 110.pantā. Īsumā – lai darba devējs varētu atbrīvot no ieņemamā amata darbinieku, kurš ir arodbiedrības biedrs ilgāk kā sešus mēnešus, ir nepieciešama arodbiedrības piekrišana, kā arī ir jāievēro noteikta procedūra un termiņi saziņā ar arodbiedrību, gan arī iespējamo procesuālo darbību veikšanai. Ērtības labā norādīšu, ka par arodbiedrības biedrs ir darbinieks ar dalību arodbiedrībā ilgāku par sešiem mēnešiem.
Mans viedoklis – grozījumi ir nepieciešami, ar kuriem tiek atcelts 110.pants pilnībā, jo šis pants būtiski ierobežo darbinieku-arodbiedrības biedru tiesības, it sevišķi gadījumos, ja darbiniekam ir piemērojams amatpersonas statuss. Uzskaitīšu būtiskos argumentus grozījumu veikšanai:
1. Dalība arodbiedrībā faktiski ierobežo iespējas saņemt pabalstus. Lai gan Darba likuma mērķis ir aizsargāt darba ņēmējus, mans personīgais viedoklis ir tāds, ka Latvijā tiesas pārsvarā aizsargā darba devēju intereses. Faktiski nav un nevar būt strīds par to, ka tiesas ir grozījušas Darba likuma normu piemērošanu tik tālu, ka ar judikatūru darba ņēmēju intereses netiek aizsargātas. 2013.gada 23.janvārī Augstākā tiesa paplašinātā sastāvā pieņēma spriedumu civillietā nr.SKC-103/2013. Ļoti svarīgi norādīt, ka šis Augstākās tiesas spriedums nav pieejams Augstākās tiesas mājas lapas judikatūras sadaļa, kā arī nav atspoguļots Darba likuma 2020.gada komentāros, kas arī ir pieejami Augstākās tiesas mājas lapā. Īss sprieduma atreferējums – darba devējam ir tiesības pārkāpt un neievērot Darba likuma 58.panta (5.).daļā noteikto ierobežojumu, ka darbinieku nedrīkst atstādināt ilgāk par trīs mēnešiem, izņemot šī panta (2.).daļā noteiktajā gadījumā, kas ir gadījumos, kad ar tiesībsargājošu iestāžu nolēmumu ir noteikts drošības līdzeklis darbiniekam, piemēram, aizliegums ieņemt kādu amatu. Atkāpi no darba likuma 58.panta (5.).daļas ir atļauts izmantot, kad ir nepieciešams atstādināt darbinieku ilgāk par trīs mēnešiem, kurš ir arodbiedrības biedrs. Argumentācija – prasības celšana par darbinieka atbrīvošanu no ieņemamā amata un lietas iztiesāšana līdz tiesas galīgais nolēmums stājas spēkā darba strīdos visās trīs tiesu instancēs ilgst ilgāk nekā trīs mēnešus. Parasti termiņš šādām tiesvedībām ilgst no 12 – 18 mēnešiem. Kā izpaužas darbinieka tiesību ierobežošana:
1.1. Darba devējs, gribot atbrīvoties no darbinieka, “sazīmē” pārkāpumu vai atrod kādu citu ieganstu darbinieka atbrīvošanai no amata.
1.2. Darbinieks tiek atstādināts no ieņemamā amata saskaņā uz Darba likuma 58.panta (1.).daļu.
1.3. Tiek prasīta no arodbiedrības atļauja atbrīvot no ieņemamā amata darbinieku.
1.4. Saņemot atteikumu, darba devējs ceļ prasību tiesā par darbinieka atbrīvošanu no ieņemamā amata.
1.5. Uz tiesvedības laiku darbiniekam tiek noteikta atstādināšana, kas kopā pārsniedz četrus mēnešus.
Atgādinu, ka atstādināšanas laikā darbiniekam netiek izmaksāta darba alga, netiek maksāti nodokļi par darbinieku, netiek veiktas VSAOI iemaksas.
Tālāk jau ir vismaz divi scenāriji darba devējam, kā mocīt arodbiedrības biedru, kuru arodbiedrība aizsargā.
1.6. gadījums nr.1., kad tiesvedības laikā tiek likvidēta darbavieta.
1.6.1. atstādināšanas laikā tiek likvidēta darbvieta.
1.6.2. atstādināšanas laikā tiek izbeigtas darba tiesiskās attiecības sakarā ar darba vietas likvidāciju.
1.6.3. tiek izbeigta prasība par atbrīvošanu no ieņemamā amata, jo nevar atbrīvot no ieņemamā amata un turpināt prasīt tiesas ceļā atbrīvot no ieņemamā amata.
1.6.4. Civilprocesa likuma likums ir devis darba devējam kā prasītājam tiesību atsaukt celto prasību. Tāda tiesība ir jebkuram prasītājam neatkarīgi no prasības būtības.
1.6.5. Darbinieka atstādināšana tiek izbeigta sakarā ar atbrīvošanu no ieņemamā amata neatkarīgi no Darba likuma panta.
1.6.6. Darbinieks ir atbrīvots no ieņemamā amata, kā arī netiek vērtēts atstādināšanas pamatojums, jo darbinieks ir atbrīvots no amata.
Šāda šobrīd ir tiesu prakse jeb judikatūra.
Sekas, kuras iestājas darbiniekam sakarā ar darba devēja celto prasību, ir graujošas, jo atstādināšanas laikā netiek maksāti nodokļi, atbilstoši pēc darba tiesisko attiecību izbeigšanos nav tiesības darbiniekam uz bezdarbnieka pabalstu. Daudzi prasīs, kāpēc? Atbilde vienkārša: jo nav maksātas VSAOI 16 mēnešu periodā vismaz 12 mēnešus, atbilstoši likums neparedz izņēmumus un VSAA izdod atteikumu piešķirt bezdarbnieka pabalstu.
Teorētiski atstādināšanas laikā varētu mēģināt nodarbināties pie cita darba devēja, bet ja darbiniekam darba līgumā ir iekļauta klauzula par aizliegumu bez darba devēja piekrišanas apvienot ar darbu pie cita darba devēja, vai arī darbiniekam ir piemērojams amatpersonas statuss, tad bez darba devēja rakstiskas atļaujas arī to nevarēs piestrādāt, skatīt arī likumu “Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu statusā” pantus.
Secinājumi – dalība arodbiedrībā ir darbinieka tiesību ierobežojums, kas var viegli var rezultēties ar izdevumiem par tiesvedību, palikšanu bez bezdarbnieka pabalsta, un citiem nepatīkamiem izdevumiem.
Tagad daudzi teiks, bet tā nav godīgi, taisnīgi, nevienā brīdī tāds nav bijis likumdevēja mērķis! Tiesām tas neinteresē, ir Augstākās tiesas spriedums, pie tam, pieņemts paplašinātā sastāvā, spriedumi tiek pieņemti likuma vārdā, līdz ar to, ar tiesu spriedumiem taisītie Darba likuma grozījumi ir jāņem vērā.
“Upuri” var būt jebkura ranga darbinieks, kā arī valsts un pašvaldību iestāžu un uzņēmumu vadītāji, kuriem problēmas sākas pēc politiskās varas maiņas valstī un pašvaldības.
1.7. Gadījums nr.2., kad tiek sadzejots iesniegums policijā. Šis scenārijs ir nedaudz sarežģītāks, jo aizvien vairāk pirmās instances tiesneši ir sākuši ignorēt Augstākās tiesas judikatūru, jo tiesnesim ir tiesības spriest lietu pēc pārliecības lai sasniegtu taisnīgu noregulējumu. Tātad:
1.7.1. Tiek sacerēts iesniegums policijā par “kaut ko”. Vēl labāk, ja šāds iesniegums parādās darba devējam “no malas”, tas ir, pēc citu personu iesnieguma.
1.7.2. Nav svarīgi, pēc tam tiek ierosināts kriminālprocess vai nē, darba devējam uz rokas ir papīrs par iesniegumu policijā.
1.7.3. Darbinieks tiek atstādināts bez darba algas samaksas.
1.7.4. Arodbiedrībai lūdz atļauju atbrīvot no amata.
1.7.5. Arodbiedrība atsaka dot atļauju atbrīvot no amata.
1.7.6. No darba devēja puses tiek celta prasība tiesā par darba tiesisko attiecību izbeigšanu, jo darba devēja noteiktie ētikas un reputācijas nosacījumi neļauj turpināt darba tiesiskās attiecības.
1.7.7. Prasītājs sāk vilcināt tiesas procesu, attiecīgi atstādināšana tiek pagarināta ilgāk par 4 mēnešiem.
1.7.8. Darbinieka pretprasība par atstādināšanas prettiesiskumu netiek vērtēta, jo svarīgāka ir prasība par darba tiesisko attiecību izbeigšanu. Šeit ir svarīgi norādīt, ka pirmās instances tiesas pēdējā laikā sāk rīkoties par labu darbiniekam, primāri vērtējot atstādināšanas pamatojumu, tikai pēc tam skata prasību par darba tiesisko attiecību izbeigšanu pēc būtības.
1.7.9. atstādināšanas laikā tiek izbeigtas darba tiesiskās attiecības sakarā ar reputācijas riskiem. Valsts policijas nolēmums par atteikumu ierosināt kriminālprocesu, policijas nolēmums par uzsākta kriminālprocesa izbeigšanu, vai kāds cits nolēmums, kurš attaisno darbinieku, nav iemesls atzīt atstādināšanu par prettiesisku. Tiesu motivācija – darba devējam bija pamats uzskatīt, ka “ir slikti” un tāpēc var vērsties pret darbinieku.
Kā jau minēju, vairākas pirmās instances tiesas šādu darba devēju darbību un iniciatīvu vērtē kā neatbilstošu darba likuma mērķim un jēgai, un faktiski aizsargā darbinieku.
Identiski ar pirmo gadījumu, sekas, kuras iestājas darbiniekam sakarā ar darba devēja celto prasību, ir graujošas, jo atstādināšanas laikā netiek maksāti nodokļi, atbilstoši pēc darba tiesisko attiecību izbeigšanos nav tiesības darbiniekam uz bezdarbnieka pabalstu, jo nav maksātas VSAOI 16 mēnešu periodā vismaz 12 mēnešus, atbilstoši likums neparedz izņēmumus un VSAA izdod atteikumu piešķirt bezdarbnieka pabalstu.
Secinājumi – dalība arodbiedrībā šodien ir darbinieka tiesību tiešs ierobežojums, kas var viegli var rezultēties ar izdevumiem par tiesvedību, palikšanu bez bezdarbnieka pabalsta, un citiem nepatīkamiem izdevumiem. Tāda ir likuma piemērošanas kārtība, ko ir iedibinājusi tiesu veidota judikatūra.
Atkal daudzi teiks, bet tā nav godīgi, taisnīgi, nevienā brīdī tāds nav bijis likumdevēja mērķis! Šeit ir jādodas pie arodbiedrībām, kuras nav aizstāvējušas darbinieku intereses. Savukaŗt tiesas, visticamāk, pretēji likumdevēja iniciatīvai, domai, vēlmei, labai gribai, ir atļāvušās grozīt “pa kluso” Darba likuma normu piemērošanas kārtību, pie tam, pretēji Darba likuma mērķim aizsargāt darbiniekus, par to nesniedzot arī nesniedzot publisku paziņojumu, kā arī izvairojoties no kritiski svarīgu spriedumu publicēšanu un ievietošanu Augstākās tiesas mājas lapas judikatūras nodaļā. Ar šo ir pierādīts, ka kopš 2013.gada sākuma slepeni no sabiedrības tiesu judikatūrā ir nostiprināta likuma piemērošanas kārtība, kura ir pretēja Darba likuma jēgai un mērķim aizsargāt darba ņēmējus. Ar Augstākās tiesas spriedumu nr.SKC-103/2013 ir būtiski grozīti vairāki svarīgi Darba likuma panti un to piemērošanas kārtība strīdus gadījumā, tas ir, darbinieks, arī profesionāli advokāti, juristi, un citi darbinieku tiesību aizstāvji un pārstāvji līdz pat 2025.gada beigām nezināja par tiesu piekopto tiesu praksi saistībā ar arodbiedrību biedriem. Vismaz publiski nav sniegti paziņojumi par to, ka arodbiedrību biedriem pastāv reāls risks palikt bez bezdarbnieka pabalsta sakarā ar arodbiedrību atteikumu dot piekrišanu atbrīvot darbinieku no ieņemamā amata.
Savukārt, ja darbinieks nav arodbiedrībā, darba tiesiskās attiecības tiek izbeigtas, un ja darbinieks vēlas celt prasību tiesā par uzteikuma atzīšanu par spēkā neesošu, to var izdarīt mēneša laikā, tiesvedības laikā saņemt bezdarbnieka pabalstu, meklēt citu darbavietu, utt. Stipri mazāk stresa, mazāk uztraukumi par ienākumiem, ir “drošības spilvens” līdz nākošajām darba attiecībām, vai iespējamam strīdam tiesā.
Tātad secinājums ir tikai viens, un arodbiedrībām ar to ir jāsamierinās, jo tās neaizstāvēja darba ņēmēju intereses ne tiesās, ne arī pie likumdevēja, un tas ir: darbība arodbiedrībā šodien ir darbinieka tiesību ierobežojums, kurš būtiski ierobežo darba ņēmēja tiesības un intereses, kā arī ierobežo Satversmes 109.pantā noteiktās tiesības. Darbinieks – arodbiedrības biedrs ntos gadus var būt darba tiesiskās attiecības, bet gadījumos, kad darba ņēmējam ir vēlme atbrīvot tādu darbinieku no ieņemamā amata, likuma un tiesu prakse jeb judikatūra ir par labu darba devējam.
P.S. Ņemot vērā to, ka Latvijas tiesu sistēmā daudz kas ir ņemts vērā no ģermāņu tiesību sistēmas, šī brīža esošā situācija ir absurda kalngals, jo sarunās ar Vācijas kolēģiem, pēc izklāstīto situāciju un lietu apraksta, saņēmu atbildes, ka Vācijā kas tāds nebūt iespējams, jo arodbiedrības jau pēc pirmās lietas būtu izvedušas visu darbiniekus ielās, un streiki paralizētu valsti un ilgtu tik ilgi, kamēr attiecīgā tiesa vai augstāk stāvoša tiesa būtu atcēlusi judikatūras nolēmumu. Kad es teicu, ka šādu Darba likuma interpretāciju izveidoja Augstākā tiesa jeb pēdējā instance, atbilde bija vienkārša – streiki ilgu tik ilgi, kamēr atkārtotā izskatīšanā Augstākā tiesa atzītu judikatūras maiņu par neatbilstošu likuma mērķim, jo tiesa Augstākā sākotnēji kļūdaini vērtēja likuma jēgu. Vācijā tiesas nebaidās uzņemties atbildību par kļūdainiem nolēmumiem, ja tas skar sabiedrības intereses, un ja tiesu nolēmumi atbilst Vācijas Konstitūcijas 20.panta (1.).daļai, kas nosaka, ka Vācijas Federatīvā Republika ir sociāla valsts.
Ņemot vērā augstāk norādīto, ir pierādīts, ka grozījumi Darba likuma var tikt veikti sekojošos gadījumos:
1) pilnībā tiek izslēgts Darba likuma 110.pants. Atlaišanas gadījumā darbiniekam netiek liegta iespēja saņemt bezdarbnieka pabalstu, un tālāk darbiniekam tiek dota tiesība celt prasību tiesā par uzteikuma atzīšanu par neatbilstošu normatīvajiem aktiem, uzteikumu atzīšanu par nepamatotu, utt. Lai darbinieks vienmēr ir prasītājs un spējīgs izmantot visu no tā izrietošajām tiesībām. Ja darbinieks ir arodbiedrības biedrs, tad arodbiedrība par saviem līdzekļiem var apmaksāt darbiniekam izdevumus par juridisko palīdzību.
2) darba devējam tiek atņemtas prasījuma tiesības. Tas nozīmē, ka darba devējam ir tiesības nodibināt vai izbeigt darba tiesiskās attiecības, savukārt darbiniekam ir prasījuma tiesības apstrīdēt darba devēja izdotos nolēmums tiesā. Strīdus gadījumā, ja tiek turpinātas darba tiesiskās attiecības bez darba algas samaksas, kas ir atstādināšana bez darba algas samaksas, par darbinieku obligāti ir jāveic nodokļu samaksa. Kaut vai tāpēc, ka IIN saņem pašvaldība, VSAOI saņem valsts, un atstādināšanas gadījumā, neatkarīgi no termiņa, darbiniekam ir tiesības saņemt pabalstu no valsts, no pašvaldības. Sociāli taisnīgs risinājums.
Es šobrīd neticu arodbiedrībām kā darba ņēmēju tiesību aizsargam, jo bez būtiskiem vairāku normatīvo aktu grozījumiem, ir pierādīts, ka dalība arodbiedrībā ierobežo darbinieka tiesības. Mani patīkami pārsteigs, ja arodbiedrības spēs sapulcēt visus darbiniekus, un ar likumisku streiku palīdzību piespiest likumdevēju papildināt vairākus normatīvos aktus, ar kuriem tiek aizsargāts darba ņēmējs atstādināšanas gadījumā, tai skaitā nodrošināt darbinieka tiesības saņemt bezdarbnieka pabalstus ilgstošas atstādināšanas gadījumos, saņemt materiālu atbalstu ilgstoša streika gadījumos, it sevišķi šobrīd priekšā stāvošo mediķu un pedagogu streiku riskos.
Grozījumi par virsstundām
Šis jautājums tiešā veidā skar valsts drošību, sociālo kārtību, Eiropas Savienības noteikto pārvietošanos brīvību un kārtību, jo būtiski skar darbinieku intereses saņemt atbilstošu atalgojumu paveiktajam darbam. Darba devēju konfederācija šajā jautājumā vispirms varēja vērsties pie pašiem darba ņēmējiem, lai saprastu un izprastu rosināto grozījumu sekas.
Šajā jautājumā es pieskaršos tikai vienai kategorijai – pārvadātāji. Šajā kategorijā ietilpst gan kravu pārvadātāji, gan pasažieru pārvadātāji. Lai šīs kategorijas bizness pastāvētu, ir nepieciešami vadītāji ar C, CE, DE kategorijas autovadītāja tiesībām. Vispār nav un nevar būt strīds par to, ka šis sektors noveco, un Latvijai draud profesionālu vadītāju trūkums. Jau nesen tika pieņemti grozījumi normatīvajos aktos, ka D kategorijas jeb autobusu šofera tiesības var saņemt no 18 gadiem. Lai saņemtu D kategoriju, ir jābūt B un C kategorijas tiesībām. Bet kāpēc tāds autovadītāju deficīts? Nav noslēpums, ka daudzi šodien strādā Skandināvijā, Rietumeiropā, kur vadītājiem maksā daudzas reizes lielākas algas nekā Latvijā.
Faktiski sabiedrisko pārvadātāju sistēma strādā uz patriotismu, jo darba devēju piedāvātais atalgojums ir tikai nedaudz lielāks par minimālo algu valstī. Autobusu šoferi mīl savu valsti, mīl savu novadu, pilsētu, ciemu, un ir palikuši Latvijā. Un par to saņem neatbilstošu atalgojumu. Ne velti katru dienu var lasīt paziņojumus par atceltiem sabiedrisko pārvadājumu reisiem sakarā ar šoferu trūkumu, jo vienkārši nav citu šoferu. Un arī nebūs, ja grozīs likumu par virsstundām, kuru samaksas apmēru plāno mazināt uz 50% no pamatlikmes. Neviens autovadītājs nestrādās virsstundas par 50% no pamatlikmes. Darīt to pašu darbu ar tādu pašu atbildību kā normālā darba laikā, ir pilnīgs absurds salīdzināt to ar tik episkiem vārdiem – labklājība vai ekonomika. Tas ir īsts komunistu sauklis – katrs pēc spējām, katram pēc vajadzībām. To var vērtēt no sērijas – kāpēc jāgaida 5 gadi, lai izpildītu plānu, ja varam arī 4 gados to izpildīt. Un par to saņemt ceļojošo sarkano karogu. Jo pēc definīcijas atzinība nevar būt mūžīga, tāpēc upurēšanās un ziedošanās ir vienreizējs pasākums, kas bija skaidri saprotams pat komunistiem izdaudzinātajā sociālisma celšanā.
Kāpēc pieminu populistus? Šlesera partija un tās atbalstītāji ir saistīti ar pārvadātājiem kā darba devējiem, un peļņas nolūkā daži pārvadātāji ļoti slikti izturas pret autovadītājiem. Izpētīju publikācijas, Šlesera partija nav publicējusi nevienu rakstu par autovadītāju tiesību un cieņas aizsardzību. Jo bizness prasa maksimāli ierobežot šoferu tiesības un maksimāli samazināt darba spēka izmaksas. Samazināt izmaksas uz šoferu rēķina.
Man ir neērti publicēt darba sludinājumos norādīto, jo Latvija nekādā veidā nevar sacensties ar to, ko autovadītājiem piedāvā Eiropa, nemaz nerunājot par Skandināvijas valstīm. Latvijā AirBaltic pilotam-kapteinim piedāvā EUR12000 algu, savukārt to pašu atalgojumu Skandināvijas valstīs saņem kravas mašīnas autovadītājs. Atbildības kategorijas vispār nav salīdzināmas. Nemaz nesalīdzināsim autobusu vadītāju atalgojumu. Kamēr citur autovadītājam ar CE, DE kategorijas tiesībām maksā algu kā lidmašīnas pilotam Latvijā, tikmēr ikdienā Latvijā, lūdzu piedodiet man par salīdzinājumu ar pārdevējiem, kasieriem, un citiem mums tik svarīgi darbiniekiem ikdienas nodrošināšanai, maksā “santīmus”. Un Latvijas patrioti to pacieš, jo virsstundu darbs tika novērtēts 100% apmērā no pamatalgas. Bet pacietībai ir savas robežas. Neviens nevar piespiest strādāt virsstundas.
Ar Darba likuma grozījumiem valsts riskē apturēt sabiedriskos pārvadājumus. Tas nav bizness! Tas ir iedzīvotāju spēja tikt no savas dzīvesvietas uz novada/pilsētas centru, tas ir lokālekonomisks notikums, kurš ir tiešā sakarā ar valsts kopējo gada IKP. Šodien ir seši valsts reģioni, kas ir Rīgas apgabals, Vidzeme, Latgale, Kurzeme, Zemgale un Sēlija. Politiķi negrib pieņemt, ka Vidzemē laukos jeb ārpus pilsētām dzīvo vairāk iedzīvotāji nekā pilsētās. Jo diemžēl Latgalē, Sēlijā, arī Zemgalē un Kurzemē ir pretējs process.
Sekas – braucam ar personīgo autiņu. Arī Pierīgā. Jo vienīgā Rīgas Satiksmes park and ride vieta ir netālu no kapiem. Bija satiksmes ministra ieteikums parkoties pie dzelceļa līnijas Valka – Rīga pieturā Baltezers. Tikai piemirsa pieminēt, ka pieturā Vai Vai vilcieni nepietur, jo nav pasažieru plūsma.
Kravu pārvadātāji atalgojuma ziņā ir daudz labākā situācijā. Latvijā kravas auto vadītājs mēneši var nopelnīt ap EUR 2500,00. Savukārt Eiropā EUR 5000,00, Skandināvijā EUR10000,00 un vairāk, ja jābrauc aiz polārā loka ziemas mēnešos.
Tāpēc ir jautājums gan darba devēju federācijai, it sevišķi cien.Anetei Neilandei, un arodbiedrībām, vai darba devēji un arodbiedrības vispār apzinās patieso situāciju darba tirgū. Vai arodbiedrībām ir zināms un akceptējams, ka darbinieku, kurš ir arodbiedrības biedrs, var “mocīt un spaidīt”, lai nodarītu darbiniekam pēc iespējas lielāku kaitējumu, kas ir atbrīvošana no ieņemamā amata, liegt saņemt bezdarbnieka pabalstu, radīt izdevumus par tiesvedību, jo tiesas piedzen tiesāšanās izdevumus no darbinieka. Vai darba devēji apzinās, ka atsevišķas kategorijās virsstundu darba apmaksa šodien jau ir iekaulkulēta valsts un pašvaldību iepirkumos?
Mans personīgais viedoklis par rosinātajiem grozījumiem Darba likumā:
1. Darba likuma 110.pants ir pilnībā izslēdzams, citādi ir jāgroza Darba likuma 58.panta (5.).daļa.
2. Darba likuma 68.pants ir negrozāms, virsstundu apmaksa ir jānosaka vismaz 100% apmērā no pamatalgas.
P.S. Ceru, ka šobrīd sakarā ar tuvojošajām Saeimas vēlēšanām gan komunisti, gan populisti, gan arī opozīcija un neatkarīgie deputāti aizdomāsies par Darba likumu, tā jēgu un mērķi, jo šis likums ir vairāku simtu gadu laikā radīts normatīvais akts, kā arī tas ir radīts tikai un vienīgi ar mērķi ierobežot darba devēja patvaļu.
