Noķēris pareizo sajūtu: šķēpmetējs Gailums šosezon stabili met pāri 80 metru robežai 0
Gints Narogs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Latvija jau kopš Jāņa Lūša un Ineses Jaunzemes laikiem pasaules vieglatlētu aprindās saukta par šķēpraižu zemi. Pēc Vadima Vasiļevska, Aināra Kovala un Zigismunda Sirmā ēras šķēpi nav sākuši rūsēt, jo ir izveidojies cits trio – Gatis Čakšs, Rolands Štrobinders un Patriks Gailums. Pirmie divi jau ir labi zināmi, bet 24 gadus vecais ikšķilietis Gailums tieši šosezon par sevi licis runāt vairāk nekā par kolēģiem. Maijā Patriks sacensībās Grieķijā laboja personīgo rekordu (83,65), kas šobrīd ir 12. labākais pasaulē. Tāpat viņam nesen bija piecu uzvaru sērija, kas pirmdien aprāvās ar otro vietu Prāgā notikušajā Jozefa Odložīla memoriālajās sacīkstēs. Piecos no šosezon septiņiem aizvadītajiem mačiem pīķis lidojis tālāk par 80 metriem, kas liecina par stabilitāti. Intervijā “Latvijas Avīzei” Gailums neslēpj, ka ir gatavs spert nākamo soli.
Daudziem tavs šīs sezonas sniegums ir pārsteigums. Pašam arī?
P. Gailums: Drīzāk jāteic, ka šķēps beidzot lido. Sen bija laiks tā mest. Trenējos un cenšos tāpat kā citus gadus, bet mūsu sporta veidā progress ir tā – atkod vienu vai divas tehnikas nianses, un šķēps lidos ievērojami tālāk. Man šosezon pāris tādu nianšu atklājās.
Kādas tieši tās bija?
To grūti pat tā izstāstīt, tas vairāk ir sajūtu līmenī. Pietiek noķert to pareizo sajūtu, pie tās palikt, pilnveidot tālāk, un rezultāts ir labāks. Treniņos jau tāpat visu laiku strādā pie galvenajām lietām, bet vajadzīga arī paša metiena izjūta. Tā šobrīd man ir.
Sezonai gatavojies, kā ierasts, vai kaut kas mainījās?
Kopš sāku trenēties pie Ginta Palameika, treniņu process, protams, pamainījies. Treneri jau nav visi vienādi. Pagaidām viss strādā labi. Vajadzēja laiku, lai saprastos ar treneri, pierastu viens pie otra, jo katru dienu vairāk nekā divas stundas tomēr sanāk pavadīt kopā. Nav tā, ka mēs katrs citu operu dziedātu. Pie Ginta strādāju kopš 2020. gada vasaras beigām. Pirms tam biju pie Valentīnas Eidukas, taču nācās meklēt citus variantus, jo trenere vairs nevarēja izbraukāt mums līdzi uz nometnēm un lielajiem mačiem. Visu korekti un zolīdi izrunājām, sapratām, ka ir laiks pārmaiņām. Joprojām esmu pateicīgs viņai.
Kā vispār nokļuvi šķēpmešanā?
Vieglatlētikā sāku no pirmās klases, Ogrē pie trenera Jura Iklāva. Šķēpu pirmo reizi rokā paņēmu ceturtajā vai piektajā klasē. Tas sakrita ar laiku, kad Ainārs Kovals Pekinas olimpiskajās spēlēs izcīnīja sudrabu. Mammai bija ideja, ka arī man jāiet pamēģināt. Labi, ka vieglatlētikas vidi jau zinājām, ieteica, pie kā iet trenēties. Tā mazpamazām sāku, pēc pirmās sezonas jau sapratu, ka patīk un interesē, bet vēlāk šķēps ievilka arvien dziļāk un dziļāk. Līdz junioru vecumam trenējos Rīgā pie Indras Eversones, tad pie Eidukas. Vieglatlētika manā dzīvē nav nejauša, jo savulaik tētis startēja augstlēkšanā.
Vieglatlētiem šī ir īpaša sezona, jo viena gada laikā notiek gan pasaules, gan Eiropas čempionāts. Mērķis piedalīties abos?
Jā, tas ir šīs sezonas pamata uzdevums, kam tika pakārtota visa gatavošanās. Ne tikai piedalīties, bet arī jēdzīgi tur nostartēt. Normatīvi (attiecīgi 85 un 84 metri. – G. N.) ir reāli izpildāmi. Negribu teikt hop, kamēr kvalificēšanās vēl notiek, bet šobrīd uz startu pretendēju arī pēc vietas pasaules rangā (23. pozīcija). Tajā skaita piecus labākos rezultātus, un šobrīd rangs man izskatās cerīgs. Vēl būs sacensības, kur pie normatīviem tikt. Varu vēl daudzās lietās pielikt klāt, jo zinu, ka mans ķermenis spēj to izturēt.
Šosezon rezultāti ir ļoti augsti, daudzi metuši pie 90 metru robežas.
Vidējais līmenis aug. Tas ļoti labi atspoguļojas arī normatīvos: uz 2018. gada Eiropas čempionātu tas bija 80,50 metri, bet šobrīd jau 84. Ir daudz labu šķēpmetēju no šai disciplīnām ne tik ierastām valstīm, piemēram, Grenādas, Indijas. Lielajos mačos, ja domā par augstām vietām, tad ar 84 vai 85 metriem īsti vairs nav ko darīt, vienīgi tad, ja pārējiem ir sliktā diena. Protams, vispirms man pašam tie 85 metri ir jāsamet. Pats gribu un zinu, ka varu progresēt un spert nākamo soli uz priekšu.
Kā esi iejuties augstākajā šķēpmetēju kompānijā?
Mēs savā starpā nekaujamies. Esam sava veida komūna, mēģinām uzturēt draudzīgas attiecības ar pārējiem. Tas pats šīs sezonas līderis Andersons Pīterss no Grenādas ir fantastisks džeks, pērn izdevās vairāk ar viņu parunāties. Visi ir draudzīgi, vienīgi citreiz valodas barjera traucē. Ir forši papļāpāt, nav tā, ka kāds apvainotos uz otru, ka tas met tālāk.
Kad tev zvanīju pirmo reizi, teici, ka esi aizņemts darba lietās.
Paralēli sportošanai strādāju par būvniecības tehnikas tirdzniecības pārstāvi firmā “Kono”. Pārdodam un izīrējam “bobkatus”, lielākus un mazākus ekskavatorus, iekrāvējus. Ļoti pretimnākošs uzņēmums, kuram esmu pateicīgs, ka varu visu savienot ar sportošanu. Pārdošanā viss ir diezgan demokrātiski – tavus rezultātus mēra pēc tā, cik daudz tu vari pārdot. Ja vari būt produktīvs darbā arī pēc dienas vidū aizvadīta treniņa, tad kāpēc ne. Es ļoti novērtēju doto iespēju, jo tas ir arī finansiāls atspaids. Visi zinām, ka vieglatlētikā skarbo naudu nenopelnīsi, tāpēc sportošana ir manu personīgo ambīciju apliecināšana, savukārt darbs ļauj neuztraukties par to, ka nebūs ko likt galdā vai samaksāt par īri. Ja tā būtu problēma, tas būtu lieks stress. Šobrīd man ļoti patīk tas, kas notiek manā dzīvē, spēju savienot šīs lietas un viss ir kārtībā.
