Izteiksmīgs noslēgums latviešu mūzikas mēnesim 1
Lai gan nekādi oficiāli paziņojumi nav izskanējuši, nekādas skaļas reklāmas kampaņas nav bijušas, 2018. gada martu pilnā mērā varēja uzskatīt par latviešu mūzikas mēnesi.
Šajā laikā tika piedzīvoti pirmatskaņojumi un jaunas interpretācijas latviešu komponistu simfoniskiem un vokāli simfoniskiem lieldarbiem, Mūzikas akadēmijā noritēja c eturtais Mūsdienu mūzikas festivāls “deciBels”, turpretī citās Rīgas koncertzālēs – festivāls “Latvijas Jaunās mūzikas dienas”, arī tā noslēgumam pienākot Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Lielajā zālē. Un, iespējams, tā arī ir labākā atskaņotājmākslinieku un koncertu organizētāju dāvana Latvijas simtgadē – regulāri spēlēt latviešu autoru partitūras, turklāt ne tikai vispāratzītu meistaru darbus, bet arī daudzu citu komponistu daiļrades paraugus. Īstenojot pirmatskaņojumus un, kas varbūt ir vēl svarīgāk, otrreizējus atskaņojumus nedaudz senāk radītiem opusiem. Līdz ar to interpreti klausītājiem atklājuši pēc iespējas plašāku un visaptverošāku latviešu mūzikas panorāmu, ko starp citu salīdzinājumā ar iepriekšējām sezonām publika arī ir novērtējusi atsaucīgāk.
Viss iepriekšminētais attiecas arī uz ansambļa “Art-i-Shock” uzstāšanos “Latvijas Jaunās mūzikas dienu” noslēgumā 27. martā – pianiste Agnese Egliņa, čelliste Guna Šnē un perkusioniste Elīna Endzele jau kopš “Art-i-Shock” izveidošanas vienmēr aicinājušas latviešu autorus radīt jaunus skaņdarbus, un daļa no tiem arī palikusi pastāvīgajā repertuārā. Par to vēstīja koncerta pirmā daļa ar Santas Ratnieces, Georga Pelēča un Riharda Dubras opusiem, bet pēc pārtraukuma sekoja visjaunākās paaudzes latviešu komponistu – Līvas Blūmas, Madaras Pētersones un Agitas Reķes – partitūru pirmatskaņojumi, klāt pievienojot arī Santas Ratnieces vienaudzes Marinas Vidmontes jaundarbu.
Agnese Egliņa, Guna Šnē un Elīna Endzele muzicē aizrautīgi, krāšņi un virtuozi. Tāds kopumā bija arī 27. marta priekšnesums, kam Mūzikas akadēmijas Lielās zāles akustika gan nebija pati pateicīgākā. Čella spēlētajās līnijās nācās ieklausīties rūpīgāk nekā citkārt, kas tomēr radīja arī secinājumu, ka spilgtāki un izteiksmīgāki tembrālie rakursi Gunas Šnē sniegumu tikai bagātinātu, arī klavieru partijas dinamiskie akcenti vairs nebija tik uzsvērti – bet tas jau ir gaumes jautājums –, savukārt ansambļa kopainā instrumenti izklausījās viens no otra salīdzinoši atrauti. Georga Pelēča skaņdarba “Pieneņu lauks” uztverei tas gan nenāca gluži par sliktu, ar dziļāku ieskatu tembru, faktūru un intonāciju diferenciācijā ļaujot vēl vairāk iepazīt šī opusa oriģinalitāti komponista daiļrades kontekstā, un – galu galā – ansambļa “Art-i-Shock” saspēles saliedētība un interpretācijas parametru viengabalainība divdaļīgā koncerta laikā nekur nepazuda. Tiem, kuriem nebija iespēja dzirdēt pirmatskaņojumu Santas Ratnieces darbam “Lakstīgala”, tagad varēja šo partitūru noklausīties arī pēc “Art-i-Shock” gaitām kā Latvijas Radio rezidences ansamblim – un izrādās, ka komponiste arī šeit ir saglabājusi spēju uzburt emocionāli jūtīgu un konceptuāli pārliecinošu muzikālu ainu ar apzināti ierobežotiem un kontemplatīviem izteiksmes līdzekļiem. Un šeit pat neradās īpaši iebildumi pret autores programmatiskajai iecerei nepārprotami pakļautajiem meditatīvajiem formas izvērsumiem, vēl jo vairāk tādēļ, ka instrumentālo krāsu izvēle arī šajā Ratnieces darbā saucama par patiesi profesionālu. Visbeidzot, jau iepazītais Riharda Dubras opuss “Rudens kaislības”, kas arī šajā programmā saistīja mazāk – te nenoliedzami jūtama emociju un kompozicionālo skatpunktu dažādība, tomēr nevarētu teikt, ka darba teatrālā patētika un aprobētais intonāciju loks aizrautu.
Arī koncerta otrajā daļā reprezentētos jaundarbus iespējams uztvert un vērtēt dažādi. Vispirms jāteic, ka prieku sagādāja gan Līvas Blūmas “Rope-A-Dope”, gan Madaras Pētersones “The Min”, gan Agitas Reķes “Tauriņi” – kolorītas un nereti ekscentriskas idejas tika iedzīvinātas pietiekami līdzsvarotā formā un daudzveidīgos instrumentālos rakursos, kur vienlīdz uzrunāja Līvas Blūmas skaņdarba tiešums un muzikālā stāsta pavērsieni, Madaras Pētersones konceptuālā opusa kontrastu ritējums un Agitas Reķes partitūrā ietverto izjūtu un afektu virmojumi un uzplūdi. Turpat gan varētu izteikt iebildi, ka šajos jaundarbos vietumis izmantots otrās šķiras tematiskais materiāls, kas likumsakarīgi drīz vien pazūd no atmiņas, bet tam, lai no šāda skaņuraksta radītu profesionāli noslīpētu mūziku ar spēcīgu un paliekošu iespaidu, komponistēm acīmredzami pietrūkst pieredzes. Bez šaubām, šajā gadījumā ir visas cerības sagaidīt veiksmīgu turpinājumu un iepriekšminētos darbus noteikti vērts atskaņot vēl kādreiz; un jāpiebilst, ka par patīkamu pārsteigumu kļuva arī pēdējais pirmatskaņojums – Marinas Vidmontes jaundarbā “Debesgaishas acis… deg!” autore no skaņdarba nosaukumā ietvertā muzikālā šifra prata izvērst trāpīgu intonatīvo diapazonu un emocionāli spraigu un dinamiski piesātinātu skanējuma plūsmu. Arī tas ir iemesls, lai latviešu mūzikas nākotnē raudzītos ar optimistisku skatu.
